Dalībnieks:Eriksshetlers/Smilšu kaste

Vikipēdijas lapa

Latvijas pamatieži[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kalēju ala Strīķupītes krastos

Latvijā par pamatiežiem dēvē tos iežus kuri ir veidojušies ne mazāk kā vienu līdz diviem milijoniem gadu, un šos pamatiežus sauc par pirmskvartāra iežiem, šie ieži ir sagūlušies secīgos nogulumos dažādu ietekmju dēļ, tas varētu būt jūras atkāpšanās vai uzvirzīšanās iemesls, nemitīgo jūras straumju plūsmju dēļ, iespējams ietekmējošs faktors ir, ka jūras krasti skalojās, ledus slīdēšana un arī uzgulšanās rezultātā. Pamatieži kuri veido šo griezumu ir paleozojas ēras laikmeti, sākot ar - Kembrija, Ordovika, Silūra, Devona, Karbona un Perma perioda nogulumi, savukārt arī Kurzemes dienvidrietumos ir atrodama mezozoja ēras laikmeta perioda triasa un juras perioda nogulumi, kuri veidojušies aptuveni pirms 251 - 151 milijoniem gadu atpakaļ, kuri ieguļas apakšā zem kvartāra iežu segas un pārklāj kristālisko pamatklintāju. Lielākajā Latvijas teritorijas daļā pamatiežu virsmu veido Devona ieži, kuri sākuši veidoties pirms 360 milijoniem gadu un no šiem iežiem vislabāk pazīstami ir māli, dolomīti un smilšakmeņi.[1]

Kembrija periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gūtmaņa ala Sigūldas apkārtnē

Kembrija nogulumi ir vecākie sastopamie pamatieži Latvijā, tie ieguļas nogulum segas pamatnē. Kembrijam, struktūra izpaužas diezgan asi, šie kembrija sedimentieži uzgūlstas virs kristāliskā pamatklintāja. Latvijas pusē ir tikuši konstatēti tikai un vienīgi rupjgraudaini smilšakmeņi ar grants frakcijas piejaukumu. Baltijas apvidū Kembrija sistēma nav tik izteikti izveidojusies. Labi var redzēt kā izdalās tikai apakšejā daļa, vidējā izdalās tikai daļēji, bet augšējā iztrūkst pavisam. Pēc litoloģijas sitēmas, tie iedalās svītās un slāņos. Ir ievērojamas atškirības dēļ šo nogulsnēšanās apstākļiem. Apakškembrija pati zemākā robeža iet cauri Ižoras svītas smilšakmeņiem un "Zilo mālu" svītas iet cauri mālainajiem nogulumiem, pēdējo droši var pieskaitīt apakškembrijam, toties Ižoras svītas smilšakmeņus var droši skaitīt klāt viduskembrijam. Viduskembrija sastāvā, ja skatās no slāņkopa, var iedalīt sākot no vidējgraudainiem līdz sīkgraudainiem kvarca smilšakmeņiem kā arī nedaudz mālu frakcijas piejaukums ir šajos smilšakmeņos.[2] [3]

Ordovika periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veczemju klintis - smilšakmens

Ordovika perioda nogulumi ir nedaudz jaunāki nekā kembrija nogulumi. Latvijā Ordovika sistēma ir praktiski atrodama visās vietās. Šajā sistēmā galvenais, ko veidoja bija karbonātiskie ieži, vienīgi problēma ir tāda, ka griezuma apakšdaļa ieguļas mālu smilšakmeņu starpkārtās. Apakšordovika un vidusordovika nogulumiežus ir ļoti grūti atšķirt, praktiski tie ir vienādi. Ordovika apakšdaļas kuras ir sastopamas Latvijā, šajos iežos ir ļoti liels sāļu koncentrācijas daudzums, tur atrodas ļoti stipri mineralizēti ūdeņi. Ordovika zemākajā daļā var pamanīt mālainus kaļķakmeņus, bet skatoties no augšējā, tad šajos slāņos varēs atrast mālainus kaļķakmeņus kopā ar mērģeļu miju. Kaļķakmens pret mērģeli var būt diezgan mainīgs, kaļķakmens struktūra ir smalkgraudaina. Šie nogulumi kuri ir nākuši un veidojušies jūrā ir visāda veida sastopamie ieži, tie būtu - smilšakmeņi, kaļķakmeņi, smiltis, dolomīts kā arī nafta.[2] [3]


Silūra periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silūra perioda ieži ir atrodami visā Latvijas teritorijā, vienīgā vietā kur šī perioda ieži nav atrasti ir Latvijas ziemeļaustrumos. Silūru iedala divās daļas - augšējais, kurš atrodas ludlovas daļa un apakšējais, kurš atrodas venloka un landovera daļā. Silūra periodam raksturīgi ir šādi nogulumi - kaļkakmeņi, mālaini kaļķakmeņi, mērģelis un dolomītmērģelis, starp silūra perioda nogulumiem un ordovika perioda nogulumiem ir uzreiz pamanāma atšķirība. Ventspilī un Pļaviņās ir tikuši konstatēti dolomīti un mērģeļi, šie nogulumi ir atrodami arī citviet Latvijā, bet tikai atsevišķās vietās, parasti silūra perioda nogulumi būs atrodami Latvijas ziemeļos.[2] [3]

Devona periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dolomīta kaļķakmens

Devona perioda nogulumi ir atrodami visā Latvijā. Šos nogulumus var redzēt lielākajā daļā kur ir parādijušies dabiskie atsegumi, kā arī vairākas vietās kur ir tikuši veikti urbumi. Devona slāņkops Baltijā var redzēt, kā terigenu un karbonātisku nogulumu kompleksu, kuri ir izveidojušies jūras un piekrastes līdzenuma gadījumā. Zemes garozas svārstības kustības dēļ, kas notika Krievijas rietumos ir skaidrojama ar vides sedimentācijas pārmaiņām jūras transgresijas un regresijas gadijumā. Šajos nogulumos var redzēt lielu daudzumu pārkameņojumu. Apakšdevona slāņi, kuros ir iekļauta Stonišku svīta, sastāvu veido no, pelēki zaļiem un tumši brūniem aleirolītiem un tumši zaļganīgu smilšakmeņu, kā arī mālu un dolomītmērģeļu starpkārtām. Vidusdevonu var iedalīt divos laikmetos, pirmais ir Živetas laikmets, kurš ir augšā, un Eifeļa kurš atrodas apakšā. Augšdevonu var atrast vai nu dienvidu, vai centrālajā Latvijas daļā. Augšdevona apakšējā daļā ir smilšaini mālaini nogulumi, bet augšdevona augšejā daļa sastāv no slāņkopu mijas, šī pati mija veidojas no smilšakmeņiem, dolomītiem, māliem, dolomītmērģeļiem un aleirolītiem. Vietās kur augšdevona griezums ir nevienmērīgs ir skaidrojams ar to, ka ieži ir veidojušies lagūnās, seklos jūras baseinos un piekrastes līdzenumā. Augšdevona un vidusdevona apakšējā robeža Latvijā tiek vilkta pa Gaujas svītas pamatni. Devona nodalījumu skatās pēc svītu pārskata, augšdevons iedalās sauzemē kura lēni grimst, tālāk iedalās māli, alerīti ar smilšu, smilšakmeņu un mērģeļu starpkārtām. Vidusdevonā ir kontinentālie apstākļi, tiek iedalīti - aleirolīti, dolomītmērģeļi, smilšakmeņi un māli, piekrastē ir smiltis un smilšakmeņi. Augšdevons, saldūdens baseini un jūrā ir māli, aleirīti, smiltis, smilšakmeņi un lodīšu smilšakameņi.[2] [3] [4]

Karbona un Perma periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karbona perioda nogulumi Latvijā tika konstatēti 1964. gadā Latvijas dienvidrietumu daļā. Šajā periodā dominējā dažāda tipa ieži - dolomīts, māls, mērģelis un smilšakmens. Latvijas dienvidrietumos ir atrodami karbona nogulumi uz kuriem augstāk ir balstīti perma karbonātieži, šie ieži sastāv no dolomītiem, kaļķainiem dolomītiem, kaļķakmeņiem un dolomitizētiem kaļķakmeņiem. Perma laikmeta nogulumi ir sākuši veidoties jūrā, tie iedalās divos nodalījumos, pirmais ir augšejais Kūru stāvs - atrodas kaļķakmens, un apakšējais kurš ir Mēmeles stāvs, kur atrodas dolomīts. Ļoti labi šā laikmeta paradības var vērot dabā Saldus rajonā, Ventas ielejā un beidzot ar Auces rajona kaļķakmens lauztuvēm. Permas nogulumu apakšējās daļas var vērot Paplakā, kur zemes virspusē ir vērojami dzelteni dolomīti. Nogulumi kuri atrodas Baltijas pusē ir pieskaitāmi pie epikontinentālās jūras nogulumiem, tāpēc, ka tie tikuši pakļauti krasta procesiem, tajos parasti ir tukšumi.[2] [3] [5]


Triasa periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Triasa nogulumi pārsedzas pāri Perma nogulumiem, triasa nogulumi ir atrodami Latvijas dienvidrietumos un tiem pāri iet kvartāra vai juras laikmeta nogulumi. Triass sastāv pārsvarā no smilšakmeņiem, mērģeļiem un māliem. Tos var atrast Losas upju krastos, Ventas upju krastos un Nīgrandē. Austrumu daļā triass parasti ir sarkani un zaļi māli kā arī pelēcīgi smilšakmeņu starpslāņi.[2] [3]

Jura periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvarca smiltis

Juras perioda nogulumi atrodas virs triasa perioda nogulumiem, pārsvarā atrodami pie Ventas baseina, kurš savukārt iedalās pie kelloveja apakšnodalījuma. Pārsvarā šos slāņus var sastapt pie Loses, Zaņas un Ventas krastiem, kur tālāk iedalās viduskellovejā un augškellovejā, viduskellovejs sastāv no pelēkiem kaļķakmeņiem, pelēkiem irdeniem smilšakmeņiem un mālainām smiltīm. Augškellovējs sastāv no māliem, smiltīm, smilšakmeņiem, kaļķakmeņiem kuriem pāri iet melni kārtoti māli. Var novērto, ka šiem nogulumiem ir atrodami ledāja atrauta masa kuri ir atrodami blāķa veidā. Tie juras laikmeta nogulumi kuri ir attīstijušies upju grīvās, jūrā un piekrastē ir atrodamas iedzeltenas, pelēkas vai baltas smiltis, iespējams dažreiz var atrast arī kvarca smiltis, mazs piejaukums no laukšpatiem un vizlām, tumši māli kuriem mēdz būt markazīta ieslēgumi, kuri tālāk mēdz iegūlties starpslāņu veidā. Dažviet kur ir atrodamas brūnogļu iegulas, tā biezums sasniedz līdz pat 25 m kuri ieguļas kā mazi starpslāņi.[2] [3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.geolite.lv/geologiska%20izpete.php?lapa=2 Geolite.lv
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 J. Eiduks, M. Kalniņš. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. Rīga. Latvijas Valsts izdevniecība, 1961. 430. lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Latvijas PSR zinātņu akadēmija, ģeoloģijas institūts. Latvijas PSR ģeoloģija. Rīga. Latvijas Akadēmijas izdevniecība, 1961. 515. lpp.
  4. LU Ģeoloģijas institūts. Latvijas devona un kvartāra nogulumu pētījumu materiāli. Rīga. 1996. 79. lpp.
  5. I. Grosvalds. Latvijas dzīļu bagātības. Rīga. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, 1970. 170. lpp.