Daugavgrīvas klosteris

Daugavgrīvas abata (Abbatis de Dunamonde) ģerbonis

Daugavgrīvas klostera vieta pie Skanstnieku mājām (2004. gads)

Daugavgrīvas klosteris jeb Svētā Nikolaja klosteris Daugavgrīvā (latīņu valodā Monasterium Dunamundensis Sancti Nicolai) bija cisterciešu mūku ap 1203. gadu dibināts klosteris pie senās Daugavas (Vecdaugavas), aptuveni 2,5 km no upes ietekas Rīgas līcī, aptuveni 10,5 km uz ziemeļiem no Rīgas.

Klostera dibināšana

Indriķa hronikā minēts, ka bīskaps Alberts 1202. gadā pie Daugavas ietekas jūrā uzcēla cisterciešu klosteri, kuru nosauca par Daugavgrīvas jeb Svēta Nikolaja kalna (latīņu tekstā - Mons S. Nicolai) klosteri par godu jūras braucēju patronam Svētajam Nikolajam. Šim klosterim viņš par abatu iesvētīja savu līdzgaitnieku evaņģēlija sludināšanā - Turaidas brāli Teoderihu. Pirmais klostera konvents ieradās no Morimundas klostera filiāles - Marienfeldas abatijas Vestfālenē. Kā nocietināts mūra ēku komplekss, celts atbilstoši sava laika prasībām, klosteris kalpoja arī kā fortifikācijas būve, kas pie Rīgas jūras vārtiem palīdzēja kontrolēt jūras ceļu un piesedza Rīgu uzbrukumu no jūras gadījumā.

Teritorija

Klosteris bija neatkarīgs no citiem Livonijas feodālajiem senioriem un tam piederēja plaši zemes īpašumi gar Baltijas jūras malu abos Daugavas krastos. Klostera ēkas bija uzceltas labi nocietinātā pakalnā tagadējā Vecdaugavas apkaimē, kam rietumu pusē bija pieeja Daugavai, bet no pārējām pusēm aptvēra purvainas vecupes. Romas pāvesta legāts Modenas Vilhelms ar šķīrējtiesas lēmumu 1226. gada 17. martā noteica šādas Daugavgrīvas klostera robežas:

1) Daugavas labajā krastā robeža gāja no Dūņupes ietekas Daugavā līdz Ķīšezeram, pa tā ziemeļu krastu līdz Langas upes iztekai un gar to līdz pat Gaujas ietekai jūrā. Ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Gaujas ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā.

2) Daugavas kreisajā krastā robeža aptuveni gāja no tagadējā Hapaka grāvja ietekas Daugavā līdz Zemgales ceļa sākumam, tālāk līdz Buļļupei un pa to līdz Lielupes tā laika ietekai jūrā. Ziemeļu robežu veidoja Baltijas jūras krasts no Lielupes ietekas līdz Daugavas ietekai jūrā.

Tātad Daugavgrīvas klostera zemē labajā Daugavas krastā 13. gadsimtā atradās šādas tagadējās Rīgas pilsētas ziemeļu daļas apkaimes - Vecdaugava, Vecmīlgrāvis, Vecāķi, Trīsciems un daļa no Carnikavas pagasta starp Langas upīti un jūru (Kalngale, Garciems). Kreisajā Daugavas krastā toreizējo klostera zemi tagad daļēji vai pilnībā aizņem Daugavgrīva, Bolderāja, Kleisti un Rītabuļļi. Teritoriju starp seno un jauno Daugavas ieteku jūrā tagad aizņem Mangaļsala.

Vēlāk klosterim tika dāvātas arī zemes citviet, piemēram, Brandenburgas markgrāfi Johanns un Otto 1238. gada 6. janvārī dāvināja Daugavgrīvas klosterim ar īpašuma tiesībām un imunitātes privilēģijām savu agrāko vasaļu, brāļu Plotes lēņa novadus: 30 mansus Trampicas un 30 mansus Rogelīnas ciemā.

Darbība

Tā kā cisterciešu statūti paredzēja aktīvu fizisku darbu, mūki nodarbojās ar saimniecisko darbību - lauksaimniecību, amatniecību. Cistercieši bija Livonijas zemēs pirmie jaunu tehnoloģiju ieviesēji, piemēram, ap 1266. gadu mūki uz Dūņupes ierīkoja pirmās ūdensdzirnavas (tagadējais Mīlgrāvis jeb dzirnavu grāvis - vāc. Mühlgraben).

Cisterciešu mūkiem bija visai liela ietekme kristīgās vides veidošanā, tie tika nozīmēti gan kristīšanas kampaņās, gan ikdienas sludināšanā, piemēram, 1219. gada kaujā pie Mežotnes mocekļa nāvē bojā gājušais Zēgehards, kurš tika nosūtīts uz Mežotni palīgā bīskapam Bernhardam. Arī par izcili labu priesteri Salas draudzē atzītais Zigfrīds bija cistercietis, kā arī mocekļa nāvē mirušais Frīdrihs no Altcelles, kuru bīskaps ar pāvesta pilnvaru bija iesaistījis sludināšanas darbā.

Indriķa hronikas stāstījums par 1208. gada notikumiem liecina, ka cisterciešu ordenis nopietni pievērsās jaunajam Sv. Nikolaja klosterim Daugavgrīvā: “Dievs savai baznīcai par mierinājumu atsūtīja pa Daugavu ļoti daudz ordeņa garīdznieku — cisterciešu ordeņa abatu Florenciju, Ķelnes baznīcas kanoniķi Robertu, Konrādu no Brēmenes un vairākus citus. Daži no viņiem izvēlējās svētā dzīves veida tērpu Daugavgrīvā, citi — pie ordeņa brāļiem, citi atkal pievērsās sludināšanas darbam”.

Politiskie notikumi

Indriķa hronikā klostera celšana pieminēta sadaļās par 1202., 1205. un 1208. gadu notikumiem. Kā nocietināts mūra ēku komplekss (lat. castra), celts atbilstoši sava laika prasībām, klosteris kalpoja arī kā fortifikācijas būve, kas pie Rīgas jūras vārtiem palīdzēja kontrolēt jūras ceļu un piesedza Rīgu no jūras uzbrukumiem. Par to, ka klosteris bijis svarīgs objekts, liecina kaut vai tas, ka otrā abata Bernharda konsekrēšanas rituālā piedalīties ieradās veseli 3 bīskapi no vācu zemēm - Filips no Raceburgas, Īzo no Verdenas un Helmolds no Pleses.

1215. gadā klosterim uzbruka sāmsalieši - kaujā pie Daugavgrīvas apvienotais rīdzinieku un Ordeņa karaspēks guva uzvaru.

1217. gada 30. septembrī pāvests paziņoja Livonijas bīskapam Albertam, ka viņš drīkst iecelt un iesvētīt jaunus bīskapus krustnešu iekarotajās zemēs un celt tiem katedrāles. Rezultātā ietekmīgais Daugavgrīvas klostera abats Bernhards no Lipes tika iecelts par Sēlijas bīskapu.

1222. gada 8. februārī pāvests Honorijs III uzdeva Daugavgrīvas klostera abatam Robertam un Rīgas dombaznīcas prāvestam gādāt, lai zobenbrāļi atdod Sēlijas bīskapam Bernhardam patvarīgi atņemtos īpašumus, labību un citas lietas. Tāpat viņš uzdeva Sēlijas bīskapam Bernhardam un Daugavgrīvas sv. Nikolaja klostera abatam Robertam ar baznīcas sodiem atturēt zobenbrāļus no Livonijas jaunkristīto apspiešanas, ko tie panākot, ar draudiem un vardarbību nolaupīdami viņu īpašumus un laicīgās tiesas varas vārdā vajādami viņus ar asinsatriebību, kā arī ar baznīcas sodiem atturēt zobenbrāļus un citus soģus no karstas dzelzs pārbaudījuma piemērošanas apsūdzētiem, par ko pāvestam sūdzējušies Livonijas jaunkristītie, un kas nesaskan ar kanoniskām tiesībām.

1224. gada 30. aprīlī bijušais Daugavgrīvas abats Bernhards mira Sēlpils vai Mežotnes pilī (pēc dažādiem avotiem). Daugavgrīvas cisterciešu klosteris vēlējās viņa mirstīgās atliekas apbedīt savā zemē un sūtīja abatu Robertu tām pakaļ. Atceļā laiva nogrima un krastā tika izskaloti gan Bernharda, gan Roberta līķi, kas apbedīti klostera baznīcā tagadējās Vecdaugavas teritorijā.

1226. gada 17. martā legāts Modenas Vilhelms šķīrējtiesā pieņēma lēmumu par Rīgas pilsētas un Daugavgrīvas klostera robežām. Klosterim piešķīra zemes tagadējās Bolderājas teritorijā, kas agrāk bija piederējušas kuršiem un zemgaļiem.

1228. gada augustā klosteri ieņēma, nodedzināja un tur esošos mūkus nogalināja kuršu un zemgaļu sirotāju uzbrukumā, taču jau pēc pāris gadiem tas tika atjaunots.

1263. gada februārī pie klostera notika lielā Kauja pie Daugavgrīvas (1263), kurā Rīgas pilsoņu un Siguldas komturejas karaspēks apturēja Tranaiša vadītā lietuviešu un žemaišu karapulku došanos Rīgas virzienā. 1263. gada abats Vilhelms noslēdza līgumu ar Rīgas rāti, kurā apņēmās klosteri un tā zemes īpašumus nepārdot nevienam citam kā Rīgas pilsētai.

1266. gadā klosteris uz savu īpašumu robežas Dūņupes, kas no Ķīšezera ietecēja Daugavā, uzcēla ūdensdzirnavas.

1305. gada 23. maijā abats Liberts par 4000 Ķelnes markām pārdeva rīdzinieku nodedzināto klosteri Ordenim, kurš tā vietā uzcēla Daugavgrīvas pili (Alt-Dünamünde) un ierīkoja tur Daugavgrīvas komtureju. Savukārt mūki pārcēlās uz Padises klosteri igauņu zemēs.

Daugavgrīvas klostera abati

• Teoderihs (amatā 1202.-1211.)
• Bernhards no Lipes (amatā 1211.-1217.)
• Roberts (amatā 1217.-1224.)
• Teoderihs (Theodoricus, amatā 1231., 1232.)
• Johans (Iohannus amatā 1252., 1253.)
• Vilhelms (amatā 1263.)
• Liberts (amatā ...-1305.)

Daugavgrīvas klostera annāles

Daugavgrīvas klostera annāles ir senākais zināmais Latvijā tapušais annālistikas darbs. Tās annāles aptver laika posmu no 1211. līdz 1305. gadam, kad Daugavgrīvas cisterciešu klosteris pārstāj pastāvēt. Vēlāk tās turpinātas līdz 1348. gadam gan Rīgā (Annales Rigenses), gan Rīgas arhibīskapa rezidencē Raunā (Annales Ronneburgenses). Tās izdevis ar visu annāļu kodeksu aprakstiem Baltijas vācu vēsturnieks Konstantīns Hēlbaums (Höhlbaum). Sākotnēji 1873. gadā tās publicētas grāmatā Beiträge zur Quellenkunde Alt-Livlands, vēlāk 1883. gadā ar papildinājumu - atrasto līdz tam par pazudušu uzskatītu kodeksu (Codex Reualiensis) - periodiskā izdevuma Neues Archiv der Gesellschaft für ältere deutsche Geschichtskunde VIII sējumā.

Skatīt arī

• Daugavgrīvas pils
• Livonijas krusta kari

Ārējās saites

• Daugavgrīvas Klostera Annāles (Annales Dunamundenses)
• Daugavgrīva un Bolderāja arhīva dokumentos Arhivēts 2011. gada 21. septembrī, Wayback Machine vietnē.
• Pāvesta sūtņa Modenas Vilhelma šķīrējtiesas lēmums par Rīgas pilsētas un Daugavgrīvas klostera zemju robežām 1226. gadā^{[novecojusi saite]}