Pāriet uz saturu

Dendroloģija

Vikipēdijas lapa

Dendroloģija (no sengrieķu: Δένδρον (déndron) — 'koks' un λόγος (lógos) — 'mācība') — botānikas nozare, kas pētī kokaugu morfoloģiju, anatomiju, sistemātiku, fizioloģiju, ekoloģiju, ģenētiku, izplatību, saimniecisko nozīmi, introdukciju un aklimatizāciju. Dendroloģijai ir liela nozīme mežsaimniecībā, augļkopībā, daiļdārzniecībā, ainavu arhitektūrā.[1] Zinātniekus, kas strādā šajā nozarē, sauc par dendrologiem.

Plašākā nozīmē dendroloģija aptver visus kokaugus — augus ar pilnīgi vai daļēji pārkoksnējušos stumbru. Praksē kokaugi tiek grupēti atkarībā no stumbru veida, zarošanās veida un dzinumu pārkoksnēšanās pakāpes: koki, krūmi, pundurkrūmi jeb sīkkrūmi, puskrūmi, koksnainās liānas.[2] Āra apstākļos zinātniskiem nolūkiem mērķtiecīgi izveidotas kokaugu kolekcijas sauc par dendrārijiem vai arborētumiem (no latīņu: arbore — 'koks').[3]

Mūsdienās kokaugu sistemātikas, augu ģeogrāfijas pētījumus Latvijā veic Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļā, Daugavpils Universitātes Sistemātiskās bioloģijas institūtā. Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā “Silava” un “Latvijas Valsts meži” zinātniskajās laboratorijās tiek pētīta kokaugu ģenētika, klimata izmaiņu ietekme uz mežu ekosistēmām un atsevišķu koku sugām, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu absorbcijas spēja dažāda vecuma un struktūras mežaudzēs, veikta selekcija.

2009. gadā ar Maža attīstības fonda atbalstu izdots "Latvijas kokaugu atlants", kurā apkopota informācija, kas uzkrāta vairākās Latvijas pētniecības institucijās. Atlantā publicētas izplatības kartes 1481 kokaugu sugai[4]. Autoru kolektīvs Māris Laiviņš, Maija Bice, Ilmārs Krampis, Dzintra Knape, Dagnija Šmite un Viesturs Šulcs 2010. gadā par to saņēma Latvijas Zinātņu Akadēmijas atzinību.

Latvijā darbojas divi botāniskie dārzi — LU Botāniskais dārzs, Nacionālais botāniskais dārzs un Kalsnavas arborētums. 89 dendroloģiskajiem stādījumiem ir noteikts īpaši aizsargājamo teritoriju statuss.[5]

Dendroloģijas pamatus var apgūt Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, Daugavpils Universitātes Dabaszinātņu fakultātē un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē.

Dendroloģija no botānikas atdalījusies sākot ar 16. gadsimta vidu. To sekmēja lielie ģeogrāfiskie atklājumi. 18. gadsimtā sākās jaunatklāto zemju floras izpēte, izvērsās kokaugu introdukcija Eiropā. To veicināja arī ainavu parku modes izplatīšanās. Tika publicēti pārskati par kokaugiem, dendroloģijas mācību grāmatas un rokasgrāmatas.

19. gadsimtā veidojās daudz jaunu botānisko dārzu ar plašām dendroloģiskām kolekcijām un speciāli dendrāriji, piemēram Tārantas dendrārijs Vācijā — 1804. gadā, Mežtehnikas akadēmijas dendrārijs Pēterburgā, Krievijā — 1820., Arnolda arborētums ASV — 1870., Kurņikas dendrārijs Polijā — 1870., Mustilas dendrārijs Somijā — 1880., Kobes arborētums Japānā — 1890. u.c.

Daudzās valstīs tai pašā laikā tika dibinātas dendrologu biedrības, viena no plašākajām — Vācu dendrologu biedrība, kas kopš 1892. gada regulāri izdod gadagrāmatu (“Die Mitteilungen der Deutchen Dendrologischen Geselschaft”).[6] Starptautiskā dendroloģijas biedrība (International Dendrology Society, IDS) dibināta 1952. g. Beļģijā.

Latvijā pirmā oriģinālā dendroloģijas grāmata ir S. Klēvera “Baltijas dārza draugs” (1890). Tai sekoja Makša fon Siversa un Georga Kūfalta darbi. Pirmais izdevums latviešu valodā ir Kārļa Starca “Latvijas koki un krūmi” 1925. gadā. Dendroloģijas attīstību veicināja komerciālo kokaudzētavu izveidošana — Johana Hermaņa Cigras (1798), K. Vāgnera (1816), K. Šoha (1836). Tika ierīkoti privāti dendrāriji Skrīveros (1891), Stelpes pagasta “Timukos” (1909). Latvijas brīvvalsts laikā tika izveidots LU Botāniskais dārzs (1922), dendrāriji Tērvetes “Sprīdīšos” (1932), Vaives pagasta“Jurģukalnā” (1935), Brenguļu pagasta "Čiekuržos" u.c. 1936. gadā Pauls Galenieks aizstāvēja disertāciju par Latvijas rozēm.

Pēc Otrā pasaules kara 1956. gadā K. Šoha kokaudzētavas vietā tika dibināts LPSR ZA Botāniskais dārzs (tagad Nacionālais botāniskais dārzs), kurā strādājuši A. Mauriņš, V. Langenfelds, A. Zvirgzds, M. Morkons, vēlāk R. Cinovskis, Dzintra Knape, Maija Bice, Dagnija Šmite, I. Skujeniece, A. Svilāns. Tika izveidota Dendroloģijas laboratorija, kurā darbojas Latvijā lielākā vietējo un introducēto kokaugu herbārija kolekcija (starptautiskais kods HBA). LU Botāniskajā dārzā savu rododendru selekcijas darbu veica Rihards Kondratovičs. LLU Meža fakultātē strādājuši tādi dendrologi kā Voldemārs Lange un K. Sakss. Mežsaimniecības Zinātniski Pētnieciskajā institūtā nozares vajadzībām pētījumus veica S. Saliņš, J. Gailis, A. Kundziņš, Kaspars un Miervaldis Buši. Tika izveidoti jauni dendroloģiskie stādījumi, 1975. gadā dibināts Kalsnavas arborētums, ko tagad apsaimnieko “Latvijas Valsts meži”.

Latvijā darbojas Latvijas Dendrologu biedrība,[7] Tā dibināta 1991. gadā un tās pirmais vadītājs bija Raimonds Cinovskis (1991—1998), no 1999. gada Andrejs Svilāns, no 2023. gada Linda Strode. Biedrības mērķis ir popularizēt dendroloģiju, veicināt dendroloģisko stādījumu izpēti, aizsardzību un zinātniski pamatotu apsaimniekošanu. Dendrologu biedrība ik gadu izvēlas Gada koku, kuram tiek pievērsta sabiedrības uzmanība.[8]

  1. Latvijas padomju enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija.
  2. «dendroloģija». enciklopedija.lv.
  3. Enciklopēdija "Latvijas daba", 1. sējums, Rīga, 1994
  4. Laiviņš M., Bice M., Krampis I., Knape Dz., Šmite D., Šulcs V. 2009. Latvijas kokaugu atlants. LU Bioloģijas institūts. Rīga, SIA Apgāds Mantojums, 606 lpp.
  5. LR MK Noteikumi par aizsargājamiem dendroloģiskajiem stādījumiem. Nr. 131. 2001.20.03
  6. «Veröffentlichungen - Deutsche Dendrologische Gesellschaft». ddg-web.de.
  7. «LATVIJAS DENDROLOGU BIEDRĪBA | dendrologiem.lv» (en-US). 2023-12-19. Skatīts: 2023-12-22.
  8. Svilāns A. Meža enciklopēdija. 2. sējums, Rīga, 2015.