Veļu laiks

Veļu laiks
Hildas Vīkas glezna „Veļu laiks”
Citi nosaukumi	iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, pauru laiks, paurīšu laiks, garu dienas, ķouķu vakari, paurīšu laiks, Dieva dienas, Dievaiņu laiks, Dievaines, zemlikas, dvēseļu dienas, tēvu dienas, gariņu laiks, vecļaužu dienas, Veceles
Nozīmīgākās dienas	Rudens Māra (1. oktobris), Vecie Miķeļi jeb Lapbiris (14. oktobris) un Simjūda diena (28. oktobris)
Paražas	veļu mielošana, mīklu minēšana, atmiņu stāstu un pasaku stāstīšana
Datums	no Apjumībām līdz Apkūlībām vai no Apkūlībām līdz Ziemassvētkiem
Biežums	katru gadu
Saistīts ar	veļiem un kapu svētkiem

Veļu laiks latviešu Saules kalendārā ir laika posms no Apjumībām līdz Apkūlībām vai no Apkūlībām līdz Ziemassvētkiem. Viena no svarīgākajām veļu laika dienām bija Simjūda diena 28. oktobrī, kas dažviet bija arī pēdējā veļu laika diena, kad rīkoja beidzamo mielastu, pēc kura veļus sūtīja atpakaļ. Citas nozīmīgas dienas veļu laikā bija Rudens Māra 1. oktobrī un Vecie Miķeļi jeb Lapbiris 14. oktobrī, kad pareģoja laiku nākamajai ziemai.

Nosaukums

Visizplatītākais nosaukums ir veļu laiks, kas lietots Aizkrauklē, Bērzaunē, Ērgļos, Ikšķilē, Krustpilī, Lēdmane, Limbažos, Lubānā, Nītaurē, Secē, Sēlpilī, Suntažos, Ungurmuižā, Bruknā, Īlē, Vecumniekos un vietām Kurzemē. Par iļģu laiku tas saukts Kazdangā un Nīgrandē. Valtaiķos un Lielplatonē tā nosaukums bijis garu laiks, Aumeisteros — garu dienas; Puzē — ķauķu laiks; Prodē, Asarē — ķouķu vakari; Zemītē — pauru laiks; Limbažos tas saukts arī par paurīšu laiku. Daudzviet Kurzemē un Vidzemē bijis izplatīts arī nosaukums Dieva dienas; Dzelzavā — Dievaiņu laiks; Cesvainē, Virānē, Kosā — Dievaines; Kurzemē — zemlika. Savukārt Latgalē izplatītākie veļu laika nosaukumi ir dvēseļu dienas (arī Straupē un Ezerē) un tēvu dienas. Zlēkās, Ēdolē un Nītaurē tas saukts par gariņu laiku, bet Rūjienā, Mārupē un Rencēnos — vecļaužu dienām. Visbeidzot, jezuīts Teofils Kveks, aprakstot latviešu svētkos, kā „vecajo svētku, dvēseļu mielošanas” nosaukumu minējis Veceles.

Vēsture

1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos par veļu laiku rakstīts: „Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļiem līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievīgā dvēseļu mielošana, kad viņi savās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu.”

Latvijā veļu laikā daudzviet veļu mielasti rīkoti vēl 19. gadsimtā.

Paražas

Veļu mielasts Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja „Rizgu” rijā

Nozīmīga veļu laika paraža bija veļu mielasti, kad veļiem istabā, rijā, klētī, pirtī, kapsētā vai citur atstāja ēdienus un dzērienus, cenšoties iegūt to labvēlību un svētību, lai veļi nodrošinātu veselību mājlopiem un ražu tīrumā.

Veļu laikā nedrīkstēja darīt lielus darbus, trokšņot (piemēram, dziedāt) un tirgoties. Atļauti bija parasti ikdienas darbi un rokdarbi. Veļu laikā notika arī mīklu minēšana, atmiņu stāstu un pasaku stāstīšana. Gatavojoties veļu uzņemšanai, tika slaucītas istabas, kā arī nolikts ūdens un tīri dvieļi, kur veļiem nomazgāties un noslaucīties. Veļiem pakaļ uz kapsētu ar ratiem brauca sētas saimnieks, kurš atvēra kapsētas vārtus, izlaižot veļus, kas esot sasēdušies uz ratiem un atvesti mājās. Veļus uz mielasta vietu sauca saimnieks, kurš ar gaismu tiem rādīja ceļu. Dažviet pēc tam, kad veļi ar mielastu esot pamielušies, to ienesa saimes istabā, kur to ēda visi saimes locekļi.

Ārējās saites

• Veļu laiks. Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta Mākslīgā intelekta laboratorija
• Inese Štrāla (2017. gada 27. oktobris). Veļu laiks. Latvijas Radio 2. Latvijas Sabiedriskais medijs
• Senču veļu mielošana pilsētas apstākļos. 2009. gada 5. novembris. jauns.lv