Dzeltensvītru ķauķītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Dzeltensvītru ķauķītis
Phylloscopus inornatus
(Blyth, 1842)
Dzeltensvītru ķauķītis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
DzimtaĶauķīšu dzimta (Phylloscopidae)
ĢintsĶauķīši (Phylloscopus)
SugaDzeltensvītru ķauķītis (P. inornatus)
Sinonīmi
  • Regulus inornatus
Dzeltensvītru ķauķītis Vikikrātuvē

Dzeltensvītru ķauķītis (Phylloscopus inornatus) ir neliels ķauķīšu dzimtas (Phylloscopidae) dziedātājputns, kas ligzdo Āzijas mērenās joslas mežos. Izteikts gājputns. Ziemo Āzijas dienvidos un austrumos.[1] Ģeogrāfisko variāciju nav.[2]

Tuvākā radniecība dzeltensvītru ķauķītim ir ar Hjūma ķauķīša (Phylloscopus humei) abām pasugām, kuras kādreiz tika sistematizētas kā dzeltensvītru ķauķīša pasugas. Tomār abas sugas (Hjūma ķauķītis un dzeltensvītru ķauķītis) atšķiras gan morfoloģiski, gan ģenētiski.[3][4] Sajānu kalnos, kur abu sugu izplatības areāli pārklājas, sugas savstarpēji nehibridizējas. Abas sugas viena no otras nodalījušās pirms apmēram 2,5 milj. gadu.[5]

Binomiālais nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zinātniskais nosaukums Phylloscopus inornatus atvasināts no sengrieķu un latīņu valodas un latviski nozīmē "lapu pārmeklētājs, vienkāršais": Phyllonlapa, scopuspārmeklētājs un inornatusvienkāršais.[6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltensvītru ķauķītis ziemo Āzijas dienvidos un austrumos, foto uzņemts Honkongā

Dzeltensvītru ķauķītis izplatīts Krievijas austrumu daļas taigas zonā, sākot no Pečoras baseina Urālos, turpinoties uz austrumiem līdz Anadirai un Ohotskas jūrai. Areāla dienvidu mala sasniedz Altaju, Mongolijas ziemeļus un Ķīnas ziemeļaustrumus. Ziemo Dienvidaustrumāzijā un Indijas subkontinenta ziemeļaustrumu daļā, Indoķīnas pussalā un Taivānā. Neliela daļa Urālu populācijas ziemo arī Rietumeiropā.[7][8]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā dzeltensvītru ķauķītis ir rets ieceļotājs.[7] Pirmo reizi konstatēts 1967. gada rudenī, kad vairāki īpatņi tika noķerti Papes putnu stacijā. Līdz šim dzeltensvītru ķauķīti novēro tikai rudens ceļošanas laikā, lielāko daļu dienvidrietumu piekrastē, Papē. Līdz pat 2003. gadam Pape bija vienīgā šīs sugas novērošanas vieta Latvijā. Pirmais novērojums ārpus Papes bija 2003. gada 3. oktobrī, kad viens īpatnis tika noķerts gredzenošanai Lejasciema apkārtnē. Mūsdienās arvien biežāk dzeltensvītru ķauķītis tiek novērots arī ārpus Papes (visbiežāk Kolkā).[7] Kopējais novērojumu skaits 2018. gadā ir sasniedzis 300 putnus, taču joprojām visi novērojumi bijuši tikai rudens migrācijas sezonā.

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apspalvojums ķermeņa augšpusē ir gaiši olīvzaļš, bet apakšpusē dzeltenīgi balts
Dzeltensvītru ķauķītis galvenokārt sastopams lapu koku mežos

Dzeltensvītru ķauķītis ir viens no mazākajiem ķauķīšiem. Tā ķermeņa garums ir 9—11 cm, spārnu plētums 17—19 cm, svars 4,3—6,5 g.[9][10]

Apspalvojums ķermeņa augšpusē ir gaiši olīvzaļš, bet apakšpusē dzeltenīgi balts. Virs acs gara, gaiši dzeltena uzacs, uz spārniem divas gaišas šķērsjoslas. Lidspalvu gali un maliņas kontrastējoši gaiši dzeltenas, tādējādi ar sakļautiem spārniem mugurpusē radot svītrotu rakstu. Dažiem īpatņiem uz galvas virsas gaiši zaļa centrāla svītra. Abi dzimumi izskatās vienādi.[4][9][11]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltensvītru ķauķītis ir grūti atšķirams no ļoti līdzīgajiem Hjūma un Sibīrijas ķauķīšiem. Hjūma ķauķītis, salīdzinot ar dzeltensvītru ķauķīti, ir pelēkāks, otrā spārnu josla ir izplūdusi un tā kājas ir tumšas, arī knābja apakšējā daļa ir tumša. Sibīrijas ķauķītim atšķirībā no dzeltensvītru ķauķīša centrālā galvas svītra vienmēr labi saskatāma, kā arī tam ir koši dzeltena muguras lejas daļa. Visvieglāk sugas atšķirt pēc to dziesmas.[4][11][12]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lai arī dzeltensvītru ķauķītis nav pārāk bailīgs, tomēr to ir ļoti grūti novērot, tā kā tas visu laiku atrodas kustībā, uzturoties koka vainaga daļā.[4][11] Mājo gan zemieņu, gan kalnu mežos (galvenokārt lapu koku, piemēram, bērzu, vītolu un apšu), mājo arī jauktu koku mežos (bērzu, lapegļu, ciedru, kadiķu, rododendru, alkšņu u.c.). Skujkoku mežos (galvenokārt baltegļu) uzturas mežmalās. Bieži sastopams upju ielejās. Ziemas periodā kalnos sastopams līdz 1525 m virs jūras līmeņa, vasarā līdz 2440 m.[1][9][11]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzeltensvītru ķauķītis galvenokārt barojas ar kukaiņiem, bet uzlasa arī citus nelielus bezmugurkaulniekus un nelielā daudzumā sēklas. Barību meklē uz koku lapām un zariem, ķer kukaiņus arī lidojumā.[1][9]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona ilgst no jūnija līdz jūlijam.[1] Veido monogāmus pārus. Pēc atgriešanās ligzdošanas areālā tēviņš ieņem ligzdošanas teritoriju un ar dziedāšanu piesaista mātīti.[13] Ligzda parasti atrodas uz zemes pie kāda koka stumbra vai celma, paslēpta koka saknēs vai biezi saaugušos augos, arī zem bieziem krūmiem. Ligzdai lodveida forma ar ieeju sānos. Vīta no sausas zāles, priežu skujām, saknītēm, sūnām un trupējošām koka skaidām, no iekšpuses izklāta ar smalkākiem stiebriņiem. Dējumā 2—7 baltas olas ar sarkanbrūniem vai tumši lillīgiem raibumiņiem. Inkubācijas periods ilgst 11—14 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni izlido 12—13 dienu vecumā.[1][9][11][13]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 IUCN: Phylloscopus inornatus
  2. World Bird List: Bushtits, leaf warblers, reed warblers, 2018
  3. Alström & Olsson (1988), Shirihai & Madge (1993), Irwin et al. (2001), Sangster et al. (2002)
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 Svensson, L., Mullarney, K., & Zetterström, D. (2010). Collins Bird Guide, 2nd ed. HarperCollins ISBN 978-0-00-726814-6.
  5. Ernst, S. (1996): Zweiter Beitrag zur Vogelwelt des Östlichen Altai ["Second contribution regarding the avifauna of the Sayan Mountains"]. Mitteilungen aus dem Zoologischen Museum Berlin 72, Suppl. Ann. Ornithol. 20: 123–180 [In German].
  6. Jobling, James A (2010). The Helm Dictionary of Scientific Bird Names. London: Christopher Helm. p. 305. ISBN 978-1-4081-2501-4.
  7. 7,0 7,1 7,2 Putni LV: Dzeltensvītru ķauķītis Phylloscopus inornatus
  8. Gilroy, J. J.; Lees, A. C. (2003). "Vagrancy theories: are autumn vagrants really reverse migrants?". British Birds. 96: 427–438.
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 «Planet of Birds: Yellow Browed Warbler (Phylloscopus inornatus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 12. augustā. Skatīts: 2018. gada 2. jūnijā.
  10. Alive: Yellow-browed Warbler (Phylloscopus inornatus)
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 11,4 Hoyo, J. del; et al., eds. (2006). Handbook of the Birds of the World, vol. 11. Barcelona: Lynx Edicions. p. 660. ISBN 84-96553-06-X.
  12. Nature Gate: Pallas's Warbler
  13. 13,0 13,1 Пячураўка-зарнічка

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]