Dzimis 1876. gada 24. aprīlīHamburgas pievārtē skolas direktora ģimenē. Veidoja strauju karjeru Vācijas Impērijas kara flotē, kļūdams par virsnieku ķeizara Vilhelma II privātās jahtas Hohenzollern apkalpē. 1912. gadā kļuva par admirāļa Franča fon Hipera štāba priekšnieku. Pirmā pasaules kara laikā piedalījās karadarbībā, tai skaitā Dogersēkļa kaujā un Jitlandes kaujā.
Pēc kara bija iesaistīts Kapa pučā, tāpēc pēc puča apspiešanas tika nosūtīts darbā uz Flotes arhīviem. Tomēr vēlāk veiksmīgi atkal kāpa pa karjeras kāpnēm un 1922. gadā kļuva par kontradmirāli, 1925. gadā - viceadmirāli, bet 1928. gadā - par admirāli un Kara flotes virspavēlnieku.
Otrā pasaules kara sākumā 1939. gadā bija pret plānoto iebrukumu Lielbritānijā.
Pēc vairākām neveiksmēm karadarbībā 1943. gada maijā demisionēja, bet par Kara flotes komandieri tika iecelts zemūdens spēku komandieris Kārlis Dēnics. Kara beigās 1945. gadā E. Rēderu apcietināja Sarkanā armija un nosūtīja uz Maskavu. Tiesāts Nirnbergas prāvā, piespriesto mūža ieslodzījumu izcieta Špandavas cietumāBerlīnē. 1955. gadā veselības stāvokļa dēļ viņu atbrīvoja no ieslodzījuma.