Fricis Zilbers
| Fricis Zilbers | |
|---|---|
 | |
| Senators | |
|
Amatā 1925. gada 6. jūlijs — 1936. gada 1. janvāris | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1875. gada 22. decembrī Meņģeles pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1942. gada 10. maijā (66 gadu vecumā) Vjatlags, KPFSR, PSRS (tagad Krievija) |
| Tautība | latvietis |
| Profesija | jurists |
| Augstskola | Maskavas Universitāte |
Fricis Zilbers (1875. gada 22. decembris — 1942. gada 10. maijs) bija latviešu jurists, tiesībnieks, Latvijas Senāta senators un Senāta Virsprokuratūras virsprokurors. Latvijas Tiesnešu biedrības valdes loceklis, no 1931. gada priekšsēdētājs.[1]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1875. gada 22. decembrī Meņģeles pagastā saimnieka ģimenē. Izglītību ieguva Rīgas Aleksandra ģimnāzijā un Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. No 1902. līdz 1917. gadam Zilbers strādāja Krievijas impērijas tiesās par tiesamata kandidātu, miertiesnesi, no 1917. līdz 1919. gadam Zilbers bija Omskas apgabaltiesas loceklis. Pēc atgriešanās Latvijā no 1921. gada Zilbers bija Jelgavas apgabaltiesas prokurora biedrs, no 1922. gada — Rīgas apgabaltiesas prokurors, bet no 1922. līdz 1925. gadam Latgales apgabaltiesas priekšsēdētājs. 1925. gada 6. augustā Zilberu iecēla par Senāta senatoru Kriminālās kasācijas departamentā (KKD).
No 1936. līdz 1940. gadam Fricis Zilbers bija Latvijas Senāta virsprokurors Senāta Virsprokuratūrā.[1]
Pēc Latvijas okupācijas 1941. gada 14. jūnijā Fr. Zilberu Nīcas pagastā apcietināja un deportēja. Apsūdzības rakstā Zilbers atzina par sociāli bīstamu elementu — kulaku, apgabaltiesas prokuroru, senatoru — un tajā pieprasīts sodīt ar nāves sodu nošaujot. Zilbers mira 1942. gada 10. maijā ieslodzījumā Kirovas apgabala Vjatlagā pirms lietas izskatīšanas PSRS IeTK Sevišķajā apspriedē.[1][2]
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Fricim Zilberam bija divi dēli: Boriss, kas dzimis 1911. gadā, un Arturs, kas dzimis 1917. gadā. Boriss bija precējies ar Graciju (dzimusi Sniedze). Arturs bija precējies ar Matildi (dzimusi Ozoliņa).[1] Boriss Zilbers gāja bojā ieslodzījumā Gulagā.
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1931. gadā apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, savukārt 1937. gadā — ar II šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.[1]
Spilgtākās atziņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]„Tautas brīvības un neatkarīgas Latvijas valsts domu, ideju mūsu tautas darbinieki un brīvības cīnītāji visos laikos stādījuši augstāk par visu, par ko likuši ķīlā savas personīgas intereses, un šī ideja beidzot novedusi pie vēlama mērķa, pie uzvaras, kad daudzi cīnītāji nolikuši par šo mērķi savas dzīvības. Tikai par tādu maksu un ieročiem rokā tautas iegūst un var paturēt savu zemi, valsti, brīvību, tiesības, godu, maizi, dzīvību.” (Fr. Zilbers. Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1938).
Bibliogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Fr.Zilbers uzrakstījis daudz publikāciju par tiesību un tieslietu jautājumiem atsevišķos Latvijas izdevumos.
- Senāta virsprokurors Fricis Zilbers, Jautājumi sakarā ar tiesu iekārtas likuma pārstrādāšanu, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1. 1938. gads, 116.-132. lpp.;
- Senāta virsprokurors Fricis Zilbers, Novērojumi tiesu dzīvē ārzemēs, raksts publicēts: Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1. 1938. gads, 254.-255. lpp.;
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 [1] publicēts: Latvijas Republikas Augstākā tiesa, brošūra „Latvijas Senāta senatori 1918-1940, Rīgā, 2008, 43.lpp.
- ↑ Latvijas pilsoņu martiroloģijs Vjatlagā 1938–1956 Arhivēts 2021. gada 24. augustā, Wayback Machine vietnē. Sastādītāji Heinrihs Strods, Vladimirs Veremjevs. Latvijas Universitātes žurnāla “Latvijas Vēsture” fonds, 2006