Galīcijas-Volīnijas kņaziste

Галицько-Волинське князівство Королівство Русь Galīcijas-Volīnijas kņaziste Krievzemes Karaliste Zelta Ordas vasaļvalsts (1246—1340) ←   ← 1199 – 1349 →   → Karogs Ģerbonis Location of kņaziste Galīcijas-Volīnijas karte 13./14. gadsimtā. Pārvaldes centrs Volodimira, Haliča, Helma, Ļviva Valoda(s) senkrievu (dialektu kopums) Reliģija pareizticība, katoļticība Valdība Monarhija Kņazs, vēlāk karalis  - 1199—1205 (pirmais) Romāns Mstislavičs  - 1340—1349 (pēdējais) Ļubarts Vēsturiskais laikmets Viduslaiki  - Kņaziste 1199  - Karaliste 1253  - Polija iekaro Galīciju, faktiskā valsts likvidācija 1349  - Lietuva iekaro Volīniju 1392

Galīcijas-Volīnijas kņaziste (ukraiņu: Галицько-Волинське князівство, senkrievu: Князьство Галичьскоє и Волыньскоє), kopš 1253. gada pazīstama kā Krievzemes Karaliste (senkrievu: Королєвство Русь, ukraiņu: Королівство Русь, latīņu: Regnum Russiae), bija viduslaiku valsts Austrumeiropā, kas pastāvēja no 1199. līdz 1349. gadam. Tās teritorija pārsvarā atrodas mūsdienu Ukrainā, bet neliela daļa atrodas Baltkrievijā, Polijā, Moldovā un Lietuvā. Kopā ar Novgorodu un Vladimiru-Suzdaļu tā bija viena no trim ietekmīgākajām austrumslāvu valstīm, kas izveidojās pēc Kijivas Krievzemes sabrukuma. Valstī runātā valoda bija senkrievu valoda, mūsdienu austrumslāvu valodu priekštece, un oficiālā reliģija bija pareizticība.

13. gadsimta mijā Romāns Mstislavičs apvienoja Galīcijas un Volīnijas kņazistes. Pēc tam, kad Kijivas Krievzemē 1239.—1241. gadā notika mongoļu iebrukums, 1246. gadā Galīcijas kņazs Daniels un citi Krievzemes kņazi solīja uzticību Zelta Ordas hanam Batijam. Polijas iebrukums 1349. gadā noveda pie tās pilnīgas iekļaušanas katoliciskās Polijas Karalistes sastāvā. 1349. gadā Polijas karalis Kazimirs III Lielais pēc aneksijas pieņēma Polijas un Krievzemes karaļa titulu, un 1434. gadā šī teritorija tika pārveidota par Rutēnijas vojevodisti (latīņu: Palatinatus Russiae).

Ģeogrāfiski Galīcijas-Volīnijas rietumu daļa stiepās starp Sanas un Vepšas upēm tagadējās Polijas dienvidaustrumos, savukārt tās austrumu teritorijas aptvēra Pripetes purvus mūsdienu Baltkrievijā un Dienvidbugas upes augšteci mūsdienu Ukrainā. Savas pastāvēšanas laikā Galīcijas-Volīnijas teritorija robežojās ar Lietuvas lielhercogisti, Turovas-Pinskas kņazisti, Kijivas kņazisti, Zelta Ordu, Ungārijas Karalisti, Polijas Karalisti, Moldāviju un Vācu ordeņa valsti.

Vēsture

Divas līdz šim atsevišķās Volīnijas un Galīcijas kņazistes tiek apvienotas 1199. gadā, cenšas nostabilizēties un atvairīt ārējos uzbrukumus. Galīcijas-Volīnijas kņaziste no 1238. gada līdz 1340. gadam sasniedza savas varas augstāko punktu. Tas sākās ar kņaza Danilo valdīšanu un beidzās ar karalistes sadalīšanu starp Poliju un Lietuvu.

Pēc pēdējā Rostislava dinastijas kņaza nāves Kijivas lielkņaza dēls Volīnijas kņazs Romāns Mstislavičs 1199. gadā pievienoja Galīcijas kņazisti saviem īpašumiem. Viņa dēlu Danielu Romanoviču no Galīcijas 1206. gadā padzina Novgorodas-Severskas kņazs Vladimirs Igorjevičs, kas līdz 1211. gadam valdīja pārmaiņus ar savu brāli Romānu Igorjeviču. Pēc tam uz brīdi varu ar ungāru un poļu palīdzību atguva Daniels Romanovičs un viņa sabiedrotais Mstislavs Jaroslavičs.

1214. gadā ungāru karalis Andrāšs II iekaroja Galīciju un 1215. gadā panāca, ka viņa dēlu Kolomanu Romas pāvests Inocents III ļāva kronēt par "Galīcijas un Lodomērijas karali" (rex Galiciae et Lodomeriae). Savukārt Novgorodas kņazs Mstistlavs Mstistlavičs Veiksmīgais (Удатный) noslēdza savienību no varas atstumto kņazu Danielu Romanoviču un 1215.—1216. gadā, pēc tam 1219. un 1221. gadā atkārtoti atņēma Galīciju ungāriem.

1219. gadā tika noslēgts miera līgums ar bijušā Kijivas lielkņaza Romāna Mstislaviča dēliem Volīnijas kņaziem Danielu un Vasiļko un Lietuvas kunigaišiem. Lietuviešu pusi pārstāvēja 21 karadraudžu vadītāji kunigaiši, starp 5 vecākajiem (lielkungiem) minēts arī Mindaugs.

1238. gadā kņazs Daniels Romanovičs devās karagājienā uz ziemeļiem pret Vācu ordeni un iekaroja Drohičinas pili, par ko hronikā esot saglabājies ieraksts "Mūsu dzimteni nenākas turēt krustnešiem Templiešiem, kurus sauc par Zālamana dēliem" (Не идёт держать нашу родину крижевникам, темпличам, которых называют соломоновичами). 1239. gadā viņš pakļāva arī Turovas-Pinskas kņazisti un 1240. gadā ieņēma Kijivu, kļūdams par pēdējo no mongoļiem vēl neatkarīgo Kijivas lielkņazu.

Teritorija robežojās ar Romas pāvestam uzticīgajām Polijas un Ungārijas zemēm, tāpēc rietumu kristietības ietekme šeit bija jūtamākā. 1253. gadā Romas pāvests Inocents IV izsludināja krusta karu pret mongoļiem-tatāriem, aicinot tajā piedalīties kristītos Livonijas, Bohēmijas, Morāvijas, Serbijas, Pomerānijas un Lietuvas iedzīvotājus. Lai krusta karā iesaistītu arī Kijivas Krievzemes kristiešus, viņš 1254. gadā piešķīra lielkņazam Danielam Romanovičam titulu "Rutēnijas (Krievzemes) karalis" (rex Rutheniae).

Pēc Galīcijas mantojuma kara Galīciju 1349. gadā pakļāva Polijas karalis Kazimirs III Lielais, bet Lietuvas dižkunigaitija 1392. gadā ieguva Volīnijas un Luckas kņazistes.