Turovas kņaziste

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Тураўскае княства,
Турава-Пінскае княства
Turovas kņaziste
Turovas un Pinskas kņaziste
Kijevas Krievzemes pakļautībā, vēlāk neatkarīga
10. gadsimts – 14. gadsimts
Location of kņaziste
Kijevas Krievzeme 1237. gadā. Turovas kņaziste iezīmēta tumšākā zaļā krāsā uz ZA no Kijevas.
Pārvaldes centrs Turova, Pinska
Valoda(s) Senkrievu
Reliģija pareizticība, senslāvu pagānisms
Valdība feodāla kņaziste
Vēsturiskais laikmets Viduslaiki
 - Dibināta Turovas pilsēta Ap 950
 - Dibināta 10. gadsimts
 - Par Turovas kņazu ieceļ Svjatopolku I, Kijevas Krievzemes lielkņaza Vladimira dēlu 988
 - Turovas kņaziste atdalās no Kijevas Krievzemes 1162
 - Turovas kņaziste pievienojas Lietuvas lielkņazistei 1340
 - Likvidēta 14. gadsimts
Krievu kņazistes 11. un 12. gadsimtā

Turovas kņaziste, saukta arī par Turovas un Pinskas kņazisti (baltkrievu: Тураўскае княства, Турава-Пінскае княства, krievu: Туровское княжество, Турово-Пинское княжество, ukraiņu: Турівське князівство, Турово-Пінське князівство) vai Turovas Krievzemi,[1] kopš 10. gadsimta bija viduslaiku austrumslāvu kņaziste un nozīmīga Kijevas Krievzemes sastāvdaļa mūsdienu Baltkrievijas dienvidos un Ukrainas ziemeļos, Pripetes vidus un lejas tecējumā. 10.–11. gadsimta sākumā Turovas kņazi bieži kļuva par Kijevas lielkņaziem. Kņazistes galvaspilsēta bija Turova (tagad Turava), citas nozīmīgas pilsētas bija Pinska, Mazira un Slucka (Slučeska), lai gan pēdējās piederība kņazistei nav skaidra.[2]

Līdz 12. gadsimtam kņaziste bija ļoti cieši saistīta ar Kijevas un Volīnijas kņazistēm . Vēlāk neilgu laiku līdz mongoļu iebrukumam tai bija plaša autonomija, tālāk tā tika pievienota Galīcijas – Volīnijas kņazistei. 14. gadsimtā tā kļuva par Lietuvas Lielkņazistes Rutēnijas (Krievzemes) daļu.

Liela daļa no pamatfaktiem par kņazisti un tajā ietilpstošajām teritorijām nav saglabājusies, un vēsturniekiem nākas vadīties no retām un nepilnīgām hronikām, kuras reizēm ir stipri tendenciozas.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turovas kņazisti apdzīvoja galvenokārt dregoviču cilts un daļēji drevļani. Kaut arī tās izveides apstākļi nav skaidri zināmi, Nestora hronikā minētā kņaziste jau pastāvēja 980. gadā. Saskaņā ar hronikās minēto leģendu, Turovas pilsētu dibinājis ap 950. gadu (pirmo reizi minēta 980.) varjagu kņazs Tūrs, brālis Ragnvaldam (pirmajam no hronikām zināmajam Polockas kņazam).[3][4] Tomēr, mūsdienās vēsturniekiem ir arī vairākas citas versijas.[5]

Kņaziste sākotnēji bija izvietojusies uz seno slāvu un baltu cilšu robežas un kalpoja par atbalsta punktu slāvu ekspansijai uz ziemeļiem.[6]

Kņazistes rašanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vladimira Svjatoslaviča (980–1015) laikos Turovas pilsēta un tās tuvākā apkārtne kļuva par Kijevas Krievzemes daļu. Ap 988. gadu Vladimirs par Turovas kņazu iecēla savu astoņus gadus veco dēlu Kijevas Svjatopolku I. Vēlāk Vladimirs ieslodzīja Svjatopolku kopā ar viņa sievu, Polijas karaļa meitu, par dumpja plānošanu. Neilgi pirms Vladimira nāves Svjatopolks tika atbrīvots, pēc Vladimira nāves sagrāba Kijevas lielkņaza vietu un par savu radinieku slepkavībām trīs gadu laikā ieguva sev hronikās iesauku "Svjatopolks Izstumtais", lai gan šo hroniku objektīvums tiek apšaubīts.

Izjaslaviči[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1016.–1019. gadā kara rezultātā Jaroslavs Gudrais gāza savu vecāko brāli Svjatopolku un kļuva par Kijevas Krievzemes lielkņazu, ieceļot Turovā par kņazu savu vecāko dēlu Izjaslavu. 1042. vai 1043. gadā Jaroslavs apprecināja Izjaslavu ar Polijas karaļa Kazimira I māsu. 1054. gadā Izjaslavs kļuva par Kijevas lielkņazu, saglabājot varu arī Turovā. Tomēr viņa vara bija nepastāvīga un viņš vairākkārt tika radinieku gāzts, atgūstot varu ar ārvalstu algotņu un diplomātijas palīdzību.

1078. gadā pēc Izjaslava nāves viņa brālis un jaunais lielkņazs Vsevolods iecēla Izjaslava vecāko dēlu Jaropolku Izjaslaviču gan par Volīnijas, gan Turovas kņazu. 1084. gadā kaimiņos esošās Galīcijas (Haličinas) valdnieki Rostislaviči mēģināja sagrābt daļu no Jaropolka zemēm, bet Jaropolks un Vsevoloda dēls Vladimirs Monomahs sakāva iebrucējus. Jaropolks tika atjaunots amatā, taču pie tam zaudēja Volīniju un tika nogalināts karagājiena laikā pret Rostislavičiem 1087. gadā (iespējams, ka slepkava bija Rostislaviču uzkūdīts).

Opozīcija pret Vladimiru Monomahu[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1097. gada kņazu Ļubečas sanāksme pārkārtoja kņazistu pārvaldes sistēmu pēc Eiropas feodālisma principiem, apstiprinot Svjatopolka II tiesības uz Turovu, kā arī uz Kijevu, Pinsku un lielkņaza titulu.

Turovas valdīšana tika nodota viņa jaunākajam brālim Svjatopolkam II, kurš līdz tam pārvaldīja Novgorodas zemi. Kad Svjatopolks 1093. gadā kļuva par Krievzemes lielkņazu, viņš, iespējams, Turovas vadību nodeva savam brāļadēlam Vjačeslavam Jaropolčicam, pie tam atstājot sev Turovas kņaza titulu. 1100. gadā Turovas valdīšana tika nodota lielkņaza dēlam Jaroslavam Svjatopolkovičam, kurš pārvaldīja gan Turovas, gan Volīnijas zemes. 1113. gadā Kijevā par lielkņazu kļuva Vladimirs Monomahs, ar kuru pēc dažiem gadiem Jaroslavam izcēlās konflikts. Monomahs, pārkāpjot Ļubečas sanāksmes ieviesto kārtību, neapstiprināja viņa tiesības uz Turovu un padzina viņu no Volīnijas, Jaroslavs centās to atgūt ar ungāru un poļu palīdzību, taču neveiksmīgi un krita kaujā 1123. gadā. Nav skaidrs, kad tieši Turovas zeme tika nodota citam Svjatopolka dēlam Bračislavam, jau pirms vai pēc 1118. gada.

Atjaunošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Bračislava nāves Monomahs 1127. gadā piešķīra Turovas valdīšanu savam dēlam Vjačeslavam Monomahovičam, kurš to saglabāja līdz 12. gadsimta vidum. Šajā laikā Turovas kņazistē izdalījās divi atsevišķi feodi, Turovas un Kļeckas, ar dažādiem pārvaldītājiem — Kļeckas kņazisti pārvaldīja Vjačeslavs Jaroslavičs. Kņazistes jau tāpat tolaik krītošā nozīme cieta arī sadalīšanās dēļ.[7] 1132. gadā Turovu uz laiku ieņēma tobrīd separātiskās Minskas kņazistes karaspēks.[8] 1150. gados Turova piederēja Jurija Dolgorukija pēcnācējam Borisam. 1157. vai 1158. gadā viens no Kijevas Svjatopolka II mazdēliem, Izjaslaviču Jurijs Jaroslavičs, kamēr Boriss bija Kijevā sava tēva bērēs, sagrāba Turovu un atteicās pakļauties jaunajam Kijevas lielkņazam.[9] Lielkņazs Izjaslavs Davidovičs kopā ar viņu atbalstošo kņazu karaspēkiem no Kijevas devās viņu pakļaut, taču šīs koalīcijas 10 nedēļu ilgais pilsētas aplenkums bija nesekmīgs.[10] Visbeidzot, pēc atkārtota neveiksmīga iekarošanas mēģinājuma 1160. gadā, lielkņazs Rostislavs Mstislavičs noslēdza mieru un pēc tam atzina Juriju Jaroslaviču par pilnīgi neatkarīgu no Kijevas Krievzemes. Tomēr vienlaikus kņaziste arvien vairāk sadalījās starp vairākiem Jurija dēliem. Tika izveidota daļēji neatkarīgas Pinskas un Dubrovickas kņazistes. Kopā ar Smoļenskas kņazisti Turovas armija piedalījās Kalkas upes kaujā 1223. gadā.

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

13. gadsimta sākumā Turovas kņaziste kļuva atkarīga no Galīcijas–Volīnijas kņazistes. Lai atbrīvotos no tās, Turovas kņazi arvien vairāk sadarbojās ar lietuviešiem, 14. gadsimta sākumā kņaziste mierīgā ceļā pievienojās Lietuvas dižkunigaitijai. Uz to laiku Ģedimina dēls Narimants jau bija valdnieks Pinskā, bet Turovā un Gorodokā joprojām valdīja Rurika pēcteči ("Rurikoviči"). Vēlāk kņazistes teritoriju sadalīja starp Brestas, Novogrudokas un Minskas vojevodistēm. Turovas un Pinskas kņazistes formāli likvidēja tikai 1566. gadā, lai gan Lietuvas sastāvā to autonomija bija neliela.

Valsts iekārta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izņemot pašu kņazu pastāvēšanas faktu, par iekšējo kņazistes iekārtu ziņu trūkst. No bīskapa Turovas Kirila kanoniskā dzīves apraksta var secināt, ka pilsētā bijusi aktīva senkrievu pilsētām raksturīgā tautas sanāksme — veče, kurai bijusi noteicošā ietekme bīskapa izvēlē.[11] Pilsētā bijis arī, visticamāk, kņaza nozīmēts vietvaldis, jo Turovas kņazi bieži pārvaldīja arī citas teritorijas un apmeklēja tās.

Ekonomika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kņaziste bija ekonomiski vāji attīstīta, tās teritorija sastāvēja pamatā no mežiem un plašiem purviem. Galvenais ūdensceļš bija Pripetes upe, kura kalpoja kā sakaru ceļš starp Vislas un Dņepras baseiniem

Kņazistes reģioni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Turovas kņaziste (10. – 14. gadsimts)
  • Pinskas kņaziste (12. – 16. gadsimts)
  • Kļeckas kņaziste (12. – 15. gadsimts)
  • Sluckas–Kopilas kņaziste (12. – 16. gadsimts)
  • Dubrovicas kņaziste (12. – 13. gadsimts)

Valdītāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Turovas kņazi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Svjatopolks I (ap 988–1019)

Izjaslaviči[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Izjaslav I Jaroslavičs (apmēram 1045–1078)
  • Jaropolks Pjotrs Izjaslavičs (1078–1087)
  • Svjatopolks II Mihails Izjaslavičs (1087–1094)
  • Vjačeslavs Jaropolkovičs (1094–1104/1105)

Monomahoviči (Smoļenskas atzars)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vjačeslavs Mjonomahovičs (1125–1132)
  • Izjaslavs II Monomahovičs (1133–1134)
  • Vjačeslavs Monomahovičs (1134–1141)
  • Vjačeslavs Monomahovičs (1142–1146)
  • ?

Dolgorukiji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Andrejs I Jurjevičs (1150–1151)
  • ?
  • Boriss I (1155–1157)

Jurjeviči (Izjaslaviču atzars)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jurijs Jaroslavovičs (1157–1167.)
  • Ivans Jurjevičs (1167–1190)
  • Gļebs (1190–1195)
  • Ivans Jurjevičs (1195–1207)
  • Rostislavs Gļebovičs (1207–1228)
  • ?
  • Jurijs Volodimirovičs (? –1292)
  • Dmitrijs Jurjevičs (1292–)
  • Daņila Dmitrovičs (? – pirms 1366. gada)

Pinskas kņazi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jurjeviči (Izjaslaviču atzars)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jaroslavs Jurjevičs (–1184–)
  • Volodimirs Gļebovičs (–1228–)
  • Rostislavs Volodimirovičs (–1242–)
  • Fjodors Volodimirovičs (–1262–)
  • Ježijs Volodimirovičs (–1292)
  • Demids Volodimirovičs (1292–1292)
  • Jaroslavs Jurjevičs (1292–)
  • Ježijs Dimitrovičs
  • Ģedimins (1320–? )
  • Narimants (1340–1348)
  • Mihails Narimantovičs (1348–?)
  • Vasilijs Narimantovičs (14. gadsimts)
  • Ježijs Vasiļevičs Narimantovičs (pirms 1398. gada –pēc 1410. gada)
  • Ježijs Semjonovičs (pirms 1440. gada – pēc 1471. gada)
  • Marija Oļeļkoviča (1471–1501)
  • Vasilijs Oļeļkovičs (1480–1495)
  • Fiodors Ivanovičs Jaroslavičs (1501–1521)

Kļeckas kņazi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jurjeviči (Izjaslaviču atzars)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Vjačeslavs Jaroslavičs (1127–?)
  • ?
  • Mihails Zigmuntovičs (1442–1452)

Sluckas-Kopilas kņazi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Jaroslavs Izjaslavičs ? (1148)
  • Svjatoslavs Oļegovičs (1148–1162
  • Volodimirs Mstislavičs (1162–1164) ?
  • ?
  • Volodimirs Oļģerdovičs (1395–1398)
  • Aleksandrs Oļeļko (1398–1454)
  • Mihails Oļeļkovičs (1454-1470 / 1481)
  • Šimons I Oļeļkovičs (1481–1505)
  • Jerzy I Oļeļkovičs (1505–1542)
  • Šimons II Oļeļkovičs (1542–1560)
  • Ježijs II Oļeļkovičs (1560–1572)
  • Ježijs III Oļeļkovičs (1572–1586)

Dubrovicas kņazi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ivans Jurjevičs (1166–1182) ?
  • Gļebs Jurjevičs (1182–1190)
  • Aleksandrs Gļebovičs (1190–1223)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Jan Tyszkiewicz (2015): The stronghold in Sypniewo from the 10th–11th century (p. 295)[novecojusi saite]
  2. «Большая российская энциклопедия. ТУ́РОВСКОЕ КНЯ́ЖЕСТВО».
  3. Simon Franklin, Jonathan Shepard. The Emergence of Rus 750-1200. Longman History of Russia. Routledge, 2014. ISBN 9781317872245. There arrived 'from overseas' a certain Rogvolod (Ragnvaldr in Old Norse). He installed himself on the Western Dvina at Polotsk, reportedly enjoying princely status. Likewise, Tur or Tury set himself up in a promontory fort by the Pripet, staying there long enough to leave his name on the place, Turov. It seems to have been a recent foundation, if not his own.
  4. «Туровское княжество. История Беларуси, 6 класс (Штыхов, Темушев, Ракуть, 2009)».
  5. «П. Ф. Лысенко (Минск), ТУРОВСКАЯ ЗЕМЛЯ (итоги и перспективы изучения)».
  6. «История Беларуси. 10 класс. § 7. Первые государственные образования на территории Беларуси».
  7. «Энциклопедический словарь Брокгауза и Ефрона».
  8. «"Турово-Пинское княжество" в Большой Советской Энциклопедии».
  9. «П. Ф. Лысенко (Минск), ТУРОВСКАЯ ЗЕМЛЯ (итоги и перспективы изучения)».
  10. «Туровское княжество. История Беларуси, 6 класс (Штыхов, Темушев, Ракуть, 2009)».
  11. СППС - сайт прихода Свято-Петро-Павловского собора г. Минска. Свяціцель Кірыл, епіскап Тураўскі

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ермаловіч М. І. Старажытная Беларусь. Полацкі і Навагародскі перыяд. Мн., 1990.
  • Сагановіч Г. Нарыс гісторыі Беларусі ад старажытнасці да канца XVIII ст. Мн., 2001.