Pāriet uz saturu

Gliemji

Labot saites
Vikipēdijas lapa
Gliemji
Mollusca (Cuvier, 1797)
Astoņkājis (Octopus vulgaris)
Astoņkājis (Octopus vulgaris)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
NodalījumsBilaterāļi (Bilateria)
ApakšnodalījumsPirmmutnieki (Protostomia)
VirstipsSpirālveidīgie (Lophotrochozoa)
TipsGliemji (Mollusca)
Iedalījums
Gliemji Vikikrātuvē

Gliemji jeb moluski (Mollusca) ir bilaterālo (Bilateria) dzīvnieku tips, kas apvieno 8 mūsdienu klases un 2 izmirušas klases. Pasaulē ir zināms ap 130 000 gliemju sugu, tādēļ sugu skaita ziņā gliemju tips ieņem otro vietu aiz posmkājiem.[2]

Vislielākā gliemju sugu daudzveidība ir sastopama jūrās un okeānos. Divas klases — gliemeži un gliemenes — mājo arī saldūdenī, un tikai gliemežu klase ir sastopama arī uz sauszemes.[2] Pazīstamākās klases ir gliemeži, gliemenes (austeres, bezzobes, pērļgliemenes, upespērlenes u.c.) un galvkāji (astoņkāji, kalmāri, sēpijas u.c.). Latvijā sastopamas 2 klases: gliemeži (Gastropoda) un gliemenes (Bivalvia). Pēc Latvijas Entomoloģijas biedrības 2018. gada datiem sauszemes un ūdens biotopus apdzīvo 161 gliemežu un 33 gliemeņu sugas.[3] Šiem dzīvniekiem ir maza iespēja pārvietoties, tāpēc tiem ir liels aizsargājamo sugu skaits. Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītas 29 sugas[4] (15% no visām Latvijā sastopamām gliemju sugām), bet 7 sugas iekļautas Starptautiskās Dabas Aizsardzības savienības apdraudēto dzīvnieku sarakstā (1994 IUCN Red List of Threatened Animals).[2]

Dzīvesvieta

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Gliemeži ir vienīgie gliemji, kas dzīvo arī uz sauszemes, attēlā parka vīngliemezis (Helix pomatia)
Platajai rifu sēpijai (Sepia latimanus) pietiek ar nepilnu sekundi, lai nomainītu aizsargkrāsu (augšējais attēls) uz pamatkrāsu (apakšējais attēls)

Gliemji dzīvo dažādās ūdenstilpēs: dīķos, ezeros, klusās upju un strautu attekās, jūrās, kā arī uz sauszemes. Uz ūdensaugiem vai vienkārši pie ūdens virsmas bieži sastopams lielais dīķgliemezis un lielā ūdensspolīte. Saldūdeņos uz gultnes dzīvo bezzobes un perlamutrenes. Jūrās uz zemūdens klintīm un uz gultnes mīt mītilas, austeres un pērlenes, bet atklātos ūdeņos un gultnes tuvumā peld kalmāri, sēpijas un astoņkāji. Uz sauszemes sastopami kailgliemeži, bet dārzos — vīngliemeži.

Morfoloģija un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lielākajai daļai gliemju mīksto ķermeni apņem čaula, ko veido mantijas malas dziedzeri.[5] Tā sastāv no kaļķa un ragvielai līdzīgas vielas, kas aizsargā dzīvnieka ķermeni no izžūšanas un citiem nelabvēlīgiem vides faktoriem. Čaulai ir 3 slāņi: kaļķa perlamutra slānis (iekšējais), kaļķa prizmatiskais slānis (ārējais) un proteīna konhiolīna slānis, kas pārklāj prizmatisko slāni no ārpuses un aizsargā to no ūdens.[5] Dīķgliemežiem, ūdensspolītēm un vīngliemežiem ir viengabala, vītnē sagriezta čaula. Perlamutrenēm, bezzobēm un mītilām tā sastāv no diviem vākiem, kurus savstarpēji savieno elastīga saite. Dažiem gliemjiem (kailgliemežiem, astoņkājiem un kalmāriem) ārējā čaula nav attīstīta vispār, taču šo gliemju senčiem tā kādreiz ir bijusi. Par to liecina čaulas atliekas (rudimenti), kas redzamas mūsdienās dzīvojošām sugām. Gliemju mīksto ķermeni apņem epitēlija veidojums — mantija. Tās malas blīvi piekļaujas čaulai un izdala vielu, no kuras veidojas čaula. Starp mantiju un gliemja ķermeni izveidojas mantijas dobums. Vairākumam gliemju, piemēram, dīķgliemežiem un kalmāriem, ir galva, viduklis (viscerālais komplekss) un muskuļota kāja.[5] Bezzobēm, perlamutrenēm un mītilām ķermenis sastāv tikai no vidukļa un kājas. Galva šiem gliemjiem ir izzudusi, to senčiem pārejot uz pasīvu dzīvesveidu un filtrējošu barošanos.

Kustības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Galvkāji spēj ātri peldēt uz priekšu, izmantojot reaktīvās kustības principu, attēlā astoņkājis
Astoņkājis spēj ne tikai peldēt, bet arī rāpot pa gultni, izmantojot taustekļus
Gliemji ir svarīgs barības avots daudziem dzīvniekiem, attēlā kalāns (Enhydra lutris)

Lielākā daļa gliemju dzīvo mazkustīgi. Dīķgliemeži un ūdensspolītes lēnām rāpo pa ūdensaugiem, akmeņiem un citiem priekšmetiem. To pārvietošanās orgāns ir kāja. Kāja ir muskuļots ķermeņa sienas vēderpuses izaugums. Gliemjiem rāpojot, kājas apakšpusē (pēdā) saskatāma viļņveidīga muskulatūras saraušanās un atslābšana. Bezzobes un perlamutrenes dzīvo daļēji iegrimušas gultnē. Šo gliemju kāja atgādina ķīli, kas, muskulatūrai saraujoties, pavelk ķermeni uz priekšu. Kalmāri, sēpijas un astoņkāji aktīvi peld pēc reaktīvās kustības principa. Mantijas dobumā caur atveri ieplūst ūdens, bet pēc tam caur piltuvi (pārveidotu kājas daļu) dzīvnieks to spēcīgi izšļāc ārā. Astoņkāji un daži citi gliemji spēj ne tikai peldēt, bet, piepalīdzot taustekļiem (izveidojušies kā kājas priekšdaļas derivāti), var arī rāpot pa gultni. No tā cēlies klases nosaukums — galvkāji. Šo dzīvnieku embrionālās attīstības laikā var novērot, kā kāja pārtop par taustekļiem un piltuvi.

Elpošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezzobes, perlamutrenes un vairākums pārējo ūdenī dzīvojošo gliemju elpo caur žaunām, uzņemot ūdenī izšķīdušo skābekli. Sauszemes gliemji (vīngliemeži un kailgliemeži) elpo ar plaušām. Tā ir īpaša, ar asinsvadiem caurausta mantijas kabata. Gaiss plaušā ieplūst caur elpatveri. Tā elpo arī daži saldūdenī dzīvojošie gliemji, piemēram, dīķgliemeži un ūdensspolītes. Laiku pa laikam tie paceļas pie ūdens virsmas un ieelpo gaisu.

Barošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairākums gliemežu pārtiek no augiem. Dīķgliemeži un ūdensspolītes ar mēli, kuru klāj asi, cieti zobiņi (tā saucamā rīvīte), saberž ūdensaugu lapas un kātus, kā arī savāc aļģes no zemūdens priekšmetiem. Tie ēd arī dažādas organiskās atliekas. Sāļūdeņos dzīvo arī plēsīgu gliemežu sugas. To siekalas satur sērskābi (koncentrācijā līdz 4%), kas noder citu gliemju čaulu un adatādaiņu bruņu šķīdināšanai, lai plēsēji varētu piekļūt barībai.

Bezzobes, perlamutrenes un citas gliemenes barojas pasīvi, filtrējot no ūdens detrītu (ūdens organismu pussadalījušās atliekas) un mikroorganismus, ko mantijas dobumā ienes ūdens. Filtrēšana notiek žaunās un mutes lēveros, kas barību arī virza uz muti. Ūdens ieplūst un izplūst caur ievadsifonu un izvadsifonu (plaisas starp mantijas krokām), kuri atrodas ķermeņa pakaļgalā. Nepārtraukto ūdens plūsmu mantijas dobumā rada skropstiņas, kas klāj žaunu, mantijas un mutes lēveru virsmu. Gliemjus, kuriem ir šāds barošanās veids, sauc par filtrētājiem.

Galvkāji, piemēram, kalmāri, sēpijas un astoņkāji ir plēsīgi dzīvnieki. Tie medī krabjus, zivis, citus gliemjus. Kalmāri un sēpijas seko upurim, bet astoņkāji tam uzglūn, paslēpušies starp zemūdens klintīm un akmeņiem. Lielāku medījumu ar ragvielas knābi un rīvīti tie sasmalcina putriņā un tad norij. Pārāk lieli barības gabali kuņģī nevar nokļūt, jo barības vads ir šaurs, turklāt tas iet caur smadzenēm (spēcīgi attīstītiem galvas ganglijiem).

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gliemju tipā ir gan hermafrodīti, gan šķirtdzimumu dzīvnieki. Plaušgliemeži ir hermafrodīti. No to izdētajām, ar recekļainu vielu savstarpēji salipinātajām olām attīstās mazi gliemeži. Lielākā daļa gliemeņu ir šķirtdzimumu gliemji. To olu apaugļošanās notiek mātītes mantijas dobumā, kurā nonāk spermatozoīdi, ko tēviņi izdalījuši ūdenī. No apaugļotām olām attīstās kāpuri — glohīdijas, kurus gliemene izšļāc caur izvadsifonu, kad tai garām peld kāda zivs. Kāpuri piestiprinās pie zivs ādas un žaunām, kur 1—2 mēnešus lēnām attīstās. Šāds pielāgojums sekmē gliemeņu izplatīšanos kāpura fāzē, jo pieaugušie indivīdi ir mazkustīgi vai vispār nekustīgi piestiprināti substrātam.

Ekoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gliemji ietilpst biocenožu dažādās barības ķēdēs. Ar sauszemes gliemežiem barojas krupji un kurmji. Ūdens gliemjus ēd daudzas zivis un jūraszvaigznes. Kalmāriem, sēpijām un astoņkājiem ir svarīga nozīme kā jūras zivju, roņu, kašalotu un citu dzīvnieku barībai. Ūdens biocenozēs gliemenēm ir liela nozīme kā filtrētājām. Piemēram, viena austere vienā stundā izfiltrē aptuveni 10 l ūdens, attīrot to no detrīta un mikroorganismiem.

Gliemji un cilvēki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Cepti parka vīngliemeži

Dažu sugu gliemjus cilvēki izmanto pārtikā un kā lauksaimniecības dzīvnieku barību. Austeres un mīdijas pārtikā tiek lietotas jau no seniem laikiem. Austeres dzīvo jūrā 1—7 metru dziļumā. Mīdijas ir parastas jūru piekrastes un sēkļu iemītnieces. Arī kalmāru, astoņkāju un dažu citu galvkāju gaļa ir pārtikas produkts. Šos gliemjus īpaši daudz zvejo Japānā, Ķīnā un Korejā. Perlamutreņu un bezzobju sasmalcinātas čaulas nereti pievieno vistu barībai. Rūpnieciski izmantojamās gliemenes (mīdijas, austeres un vēdekļgliemenes) audzē speciālās jūras fermās. Lielu interesi izraisa jūras pērļgliemenes. Šīm gliemenēm starp čaulu un mantiju iekļuvušie smilšu graudiņi pārklājas ar perlamutru, izveidojot pērli. Atrast pērļgliemenes ar pērli izdodas reti. Dažkārt pērļu zvejniekiem, atverot pat simtiem čaulu, neizdodas atrast nevienu pērli. Dažās zemēs, piemēram, Japānā, tiek organizēta rūpnieciska pērļu ieguve: pērļgliemenes izzvejo, atvērtā gliemenē ieliek mākslīgu pērles pamatu, gliemenes novieto uz sieta un nolaiž jūrā uz gultnes. Dažu gadu laikā čaulā izveidojas pērle.

Daudzi gliemji nodara kaitējumu cilvēkam. Piemēram, urbējgliemenes jeb kuģurbes urbj ejas kuģu koka daļās un tos izposta. Rapani ir kaitīgi tāpēc, ka apēd austeres un mīdijas. Tie ir lieli gliemeži, kuru čaulas augstums sasniedz 19 cm. Pagājušā gadsimta četrdesmitajos gados rapanu kāpurus, kas bija pieķērušies pie kuģu dibena, no Japāņu jūras ieveda Melnajā jūrā. Rapani strauji savairojās, samazinot austeru un mīdiju apmetnes. Vienīgais cīņas paņēmiens ar rapaniem ir to izķeršana. Rapanu gaļa ir ēdama, bet to čaula — dekoratīva, tāpēc tā ir tūristu un atpūtnieku pieprasīta. Ne mazums zaudējumu gliemji nodara lauksaimniecībai. Tādi ir naktīs aktīvie kailgliemeži. Tie īpaši savairojas siltās un slapjās vasarās. Ļoti kaitīgi ir lauku kailgliemeži, kas apēd ziemājus, kā arī kāpostus un citus dārzeņus. Dienvidos ļoti kaitīgs ir parka vīngliemezis. Dažu sugu gliemji ir parazītisko tārpu starpsaimnieki.

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Bruņgliemezis — Tonicella lineata
Apmēram 80% no visiem gliemjiem ir gliemeži, attēlā jūras gliemezis — Cypraea chinensis
Zilo gredzenu astoņkājis (Hapalochlaena lunulata) ar savām košajām krāsām brīdina traucētāju, tā dzēliens ir dzīvībai bīstams

(†) - izmirušu organismu grupa.

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Stalažs A., Dreijers E. Gliemju latviskie nosaukumi. Scripta Letonica 2(1) © RPD Science, 2015.
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 «Gliemji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 8. martā. Skatīts: 2012. gada 25. martā.
  3. ↑ Spuņģis V. Bezmugurkaulnieki Latvijā Nacionālā enciklopēdija. Atjaunots: 2023.08.24. Skatīts: 2024.01.28.
  4. ↑ Latvijas Sarkanā grāmata 4.sēj. Bezmugurkaulnieki. Rīga: LU Bioloģijas institūts, 1998. 380. lpp. ISBN 9984-559-06-8
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 «Tips Mollusca — gliemji». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 4. martā. Skatīts: 2012. gada 25. martā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Gliemji&oldid=4156886"