Guntars Godiņš

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Guntars Godiņš
Guntars Godiņš 2012. gadā
Guntars Godiņš 2012. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1958. gada 26. aprīlī (61 gads)
Valsts karogs: Padomju Savienība Viesīte, Latvijas PSR, PSRS (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Vecāki Ģertrūde Godiņa
Alfrēds Godiņš
Brāļi Aigars Godiņš
Māsas Anita Linerte
Dzīvesbiedre Sandra Godiņa

Guntars Godiņš (dzimis 1958. gada 26. aprīlī Viesītē) ir latviešu dzejnieks un atdzejotājs. Līdzās Klāvam Elsbergam, Māris Melgalvam un Pēterim Brūverim pieder 80. gadu jauno dzejnieku paaudzei, sauktiem par "jaunajiem dusmīgajiem", arī "ironisko" paaudzi. Guntars Godiņš ir viens no aktīvākajiem latviešu tulkotājiem no igauņu un somu valodām.

Bērnība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejnieka māte Ģertrūde Godiņa dzimusi 1927. gada 13. martā, 53 gadus strādājusi par skolotāju, no tiem 40 gadus – Viesītes vidusskolā, kur no 1966. līdz 1977. gadam mācījies G. Godiņš. Viņa ir arī novadpētniece, pētījusi sava novadnieka Paula Stradiņa dzīvi. Tēvs Alfrēds Godiņš, dzimis 1924. gada 18. martā, darbojies kā metālkalējs un mākslinieks – noformētājs, brīvajā laikā no koka, metāla un dzintara gatavo dažādus metāla priekšmetus. Dzejnieka māsa Anita Linerte ir farmaceite, savukārt dvīņubrālis Aigars Godiņš ir kultūras darbinieks, komponists, bija aktīvs Atmodas dalībnieks (apbalvots ar Barikāžu piemiņas zīmi).

Mācoties Viesītes vidusskolas trešajā klasē, skolas orķestra vadītājs Kāpostiņš Guntaram un Aigaram iedeva trompetes un iesaistīja skolas pūtēju orķestrī. Drīz vien 1969. gadā abi brāļi iestājās Jēkabpils Bērnu mūzikas skolā pūšamo instrumentu klasē. Tā sākās brāļu piecu gadu ilgais un 30 km garais ceļš, kas tika mērots 3 reizes nedēļā uz Jēkabpili. Mācoties septītajā klasē, brāļi Godiņi televīzijas konkursā “Ko tu proti?” ar Aigara komponēto dziesmu “Neatstāj!” (Ojāra Vācieša vārdi) izcīnīja 2. vietu. Vidusskolas gados brāļi kopā ar vienaudžiem nodibināja rokgrupu "Jagda", kopējot dažādas tā laika populārās grupas - Deep Purple, Uriah Heep, Slade - un rakstīja savas dziesmas. Mūziku rakstīja Aigars, bet tekstus – Guntars.

Studiju laiks[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1978. gadā iestājās Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras nodaļā. Guntars Godiņš jau agri sapratis, ka vēlas apgūt valodas. Lasījis visa veida literatūru, ko vien padomju laikos spējis iegūt latviski un krieviski, arī svešvalodās – daudz angliski lasījis par budismu. Godiņa sakarā reiz pieminējis Guntis Berelis, ka autors ir "kāda absolūti nekustīga būtne, kas mīt Visuma centrā ārpus laika un telpas un Dieva mierā meditē". Sākotnēji vēlējās iemācīties indonēziešu un malaiziešu valodas, pētījis arī šo tautu literatūru un atradis ko līdzīgu latviešu tautasdziesmām – pantulas. Tām bija ļoti līdzīga struktūra un uzbūve. Tomēr viņam padomju laikā nebūtu bijis ar ko runāt šajās valodās, tāpēc pievērsās daudz tuvākai - igauņu valodai.

Pirms tam universitātē mācījās arī lietuviešu valoda. Taču, kā viņš ir teicis, pretēji igauņu valodai, tā nav muzikāla, jo ir bagāta ar mīkstajām skaņām. "Ir tāda leģenda. Reiz sacentušās pasaules valodas, kura ir visskaistākā. Pirmo vietu ieguvusi itāliešu valoda, bet otro – igauņu ar vienu vienīgu izteicienu: "Sõida tasa üle silla." (Brauc lēnāk pār tiltu). Šajā valodā mani izaicina iespēja teikumus veidot bez līdzskaņu palīdzības, līdz ar to pati valoda darbus padara oriģinālus." Apguvis arī somu valodu, 1996. gadā Helsinku universitātē pabeidzis Somu valodas un kultūras augstākos kursus.

Daiļrade pirms Latvijas neatkarības atgūšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1984. līdz 1987.gadam strādāja par Latvijas radio literāro raidījumu redakcijas direktoru. Astoņdesmitajos gados rakstījis zemtekstiem un ironijas bagātu dzeju par padomju varas pompozo bezjēdzību, par tās piekopto smadzeņu skalošanu un cilvēka personības deformēšanu. Raksturodams šo laiku, dzejnieks teicis: "Man patika ironiski spēlēties ar varu. Protams, vara spēlējās arī ar mani un citiem." Pirmais dzejoļu krājums „Tas nepasacītais”, cenzūras rediģēts, iznāca 1985. gadā. Otrais krājums „Ar atpakaļejošu datumu” izdots 1989. gadā. Guntars Godiņš atceras cenzūru kā ikdienu – psiholoģisko teroru, ko jaunajai literātu paaudzei šodien būtu grūti iztēloties – aizliegums drukāt dzejoļus, svītrotas rindas, zvani naktī ar draudiem. "Atceros, cik čakli darbojās cenzūras mašīna, manas pirmās grāmatas manuskripta malās rakstot – "Ko jūs iedomājaties, jauno cilvēk!", "Ārā!", "Nost!", "Ko vēl ne!"

Viņa dzejā dominēja nevis reālās Padomijas, bet gan nereālās nākotnes toņkārta. Savos darbos rakstījis: "Visa mana patiesība izsvītrota lappusēs", "Es neticu nevienam, es neticu nekam", "Esmu noguris cerēt". 20. gadsimta 80. gadi bija laiks, kad dzejai bija ļoti liela nozīme sabiedrībā, kad dzejai bija savdabīga iespēja izteikt to, ko citā formā nedrīkstēja. Katram sava stilistikā gribējās "būt opozīcijā pret ļoti lielo stulbumu", katrs vēlējās būt derīgs un piedalīties haotiskās pasaules atveseļošanā. Tādēļ Godiņa dzeja izmantota arī dziesmās - grupas Līvi "Zābaku dziesmā" un Ulda Stabulnieka dziesmā "Varbūt". Raksturīga Guntara Godiņa dzeja pazīme ir distancēšanās no liriskā varoņa savu patieso domu un pasauli dzejnieks nevis atklāj, bet slēpj un aizklāj ar mazu, šķietamu rotaļīgumu, zināmu bravūru. Distancēšanās no savas būtības izpaužas kā ironijas vai pašironija, dažreiz visai ļoti sarkastiskā formā.

80. gadu dzejnieku daiļradei, tai skaitā, arī Godiņa dzejai raksturīga izteiksmes formas maiņa, tradicionālās poētiskās metaforas apzināti tiek depoetizētas, bagātīgi lietojot ikdienas valodā sastopamus vulgārismus, žargonus, rupjus, banālus izteicienus. Guntars Godiņš ir teicis, ka: "nevar ticēt dzejniekam, kurš pilns ar vispārpieņemtiem poētismiem kā suns ar blusām". Cieša saistība ar šo neglīto poētiku ir epatažai – tīšai, apzinātai šokēšanai ar nepoētiskās situācijām, tēliem, arī poētiskā stila reducēšanu uz sarunvalodu, pat vienkāršrunu. Epatējošās rindas liecina ne vien par dzejnieku vēlmi par pašapmierināto pilsoni izsist no ērtuma un pierastības, bet izskaidro arī jauno dzejnieku nespēju runāt par augstām tēmām – jo patiešām, viņu dzejā nav atrodami skaļi vārdi par darbu un dzimteni vai mīlestības cildināšanu.

"Avots"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Žurnāla "Avots" iznākšana ienesa svaiga gaisa šalti smacīgajā un vēl visai padomiskajā sabiedrības laiktelpā. Komunistu ierosinātā ideja izveidot jaunu žurnālu drīz vien pavērsās pret viņiem pašiem, reizē iesākot reālu un neatgriezenisku sabiedrības domāšanas un uztveres perestroiku. 1987. gada februārī Guntars Godiņš tikās ar žurnāla "Avots" galveno redaktoru Aivaru Kļavi, kas viņu aicināja strādāt par nodaļas redaktoru pēkšņā un mīklainā nāvē bojāgājušā Klāva Elsberga vietā.

Žurnāla "Avots" redakcija bija jaunu un radošu cilvēku - domubiedru - grupa ar neordinārām idejām, gaumes izjūtu un stilu, kas saprata, ka tā ir lieliska iespēja pateikt vēl neteikto, atklāt vēl neatklāto. Šāda atmosfēra valdīja, veidojot katru žurnāla numuru. Te nedarbojās citkārt tik vienmuļais žurnālu un laikrakstu strikto rubriku princips: te būs sleja, te intervija, te raksts par mākslu, te par mūziku. Godiņš teics, ka "žurnāla "Avots" tapšana bija ļoti radošs process. Ja kādam no nodaļas redaktoriem bija ļoti labs un aktuāls materiāls, pārējie bija pretimnākoši".

Tūlīt pēc visiem zināmā "Zīlītes" erotiskā numura iznāca arī žurnāla "Avots" erotiskais numurs. Atšķirībā no "Zīlītes" stipri fizioloģiskā akcenta "Avotā" tika publicēta erotisko dzeja, proza, raksti par erotiskām filmām, protams, arī atbilstošu ilustratīvo materiālu. Aizliegtu vai nezināmu materiālu publicēšana bija viens no žurnāla popularitātes cēloņiem, tomēr galvenais gan kas cits - Latvijā bija parādījies saturiski, stilistiski un vizuāli vēl nebijis žurnāls, ko noteikti varēja piedēvēt jaunas domāšanas sākumam. Ap žurnālu pulcējās mākslinieki, literāti, mūziķi, žurnālisti, zinātnieki, notika diskusijas. Žurnāla tirāža bija 140 000 eksemplāru. "Zinu, ka cilvēki ar lielu nepacietību gaidīja kārtējā numura iznākšanu, zinu arī to, ka daudzi ir saglabājuši žurnāla visus numurus līdz pat šodienai," teicis Guntars Godiņš.

1991. gada sākumā, kad Preses namu bija ieņēmuši omonieši, divi žurnāla numuri tika nodrukāti Igaunijā. "Atceros, ka barikāžu laikā stāvējām uz ielas un dalījām tikko no Igaunijas atvesto jaunāko numuru. Gaisā kūpēja ugunskuru dūmi un liela neziņa, kas gaidāms tālāk." 1992. gada jūnijā finansiālo grūtību dēl "Avots" beidza pastāvēšanu. "Avots" bija un paliks kā fenomens, kā leģenda Latvijas kultūrvēstures ainavā. No 1992. līdz 1996. gadam Godiņš strādāja par Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēža vietnieku.

Daiļrade pēc Latvijas neatkarības atgūšanas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Dzejai vairs nav jāpilda ne žurnālista, ne politiķa funkcijas. Tas patiesībā bija ārprāts. Dzeja ir ļoti intīma māksla," uzskata Godiņš. "Dzeja ir galvenokārt saruna ar sevi, ar otru cilvēku, ar liesmu vai vēju. Un sarunā ļoti būtiska vieta tiek ierādīta arī klusēšanai, vienkārši līdzās būšanai. Bieži vien vārdu troksnis nomāc sarunu, neveicina saprašanos." Formas ziņā Godiņš pēc neatkarības atgūšanas atmeta padomju laika dzejas uniformu – četrrindi ar abab vai abcb atskaņu musturu, aizstādams to ar brīva panta ritmiem (verlibrs).

Straujo pārmaiņu laikā, kad, Guntara vārdiem, "karuselis griežas", dzejnieks atsakās piedalīties, viņš stāv ārpusē, visu novēro. No tik rosīga jauna cilvēka kā "Guntars", kurš PSRS pēdējos gados bija visai aktīvs, arī Tautas Frontes dibināšanas priekšdarbos, visi gaidīja politisko darbību. Vairākas no jaunajām partijām un organizācijām mēģināja viņu piesaistīt, bet Guntars atteicās. "Es nepiedalos..” viņš raksta kādā dzejolī. Padomju laikā viņš cīnījās par brīvību, pēc neatkarības viņš būtībā turpina to pašu cīņu – pastāv uz savām tiesībām būt nesaistītam intelektuālim neatkarīgā, demokrātiskā valstī. Guntars raksta: "Es nepiedalos. Es esmu bīstams." (Vienlaikus uzsvērdams, ka visbīstamākais cilvēks ir tad, kad viņš nepiedalās nekur, jo taču nevar saprast, ko cilvēks domā un dara).

Šī perioda dzejai dadaisma un sirreālisma ietekmē raksturīgs pieklusināts humors ar noslieci uz absurdu, vienlaikus arī gluži kā pretpols, kas būtība nemaz nav pretējs – arī eksistenciālas izjūtas un pārdomas budisma un dainu garā. Vienlaikus šim dzejas periodam raksturīga arī dziļa depresija un neticība vārdam, tāpēc Godiņš vārdus mēģina aizstāt ar grafiskām zīmēm, skaitļiem, burtiem – tā ir minimālisma poētika.

Atdzeja un tulkošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atdzejošana G. Godiņam mācījusi iejusties dažādos cilvēkos, stila niansēs, vienmēr meklēt vienas valodas līdzekļu ceļu uz otru valodu. "Manuprāt, neeksistē tāda profesija kā rakstnieks vai dzejnieks. Jo pēkšņi, kādā rītā pamostoties, vari sajust, ka vairs nespēj neko uzrakstīt." Godiņa tulkojumā ir iznākušas vairāk nekā 30 somu un igauņu dzejnieku un rakstnieku grāmatas (kopumā vairāk, jo publicēti arī citās valstīs). Viņa mērķis ir parādīt daudzveidību – kāda ir igauņu dzeja, sākot ar tautasdziesmām. Tāpat savulaik Godiņš diezgan daudz tulkojis igauņu klasiķus: "Izvēlos tos dzejniekus, kas, manuprāt, var aizpildīt latviešu dzejas robus." Dzejnieks uzsvēris tulkošanas procesa sarežģītību: "Protams, tulkot nav viegli, bet ar katru nākamo tulkojumu iespējams pietuvoties vēlamajam. Visi darbi, ko esmu tulkojis, - gan tautasdziesmas, gan dzeja un proza - bijuši kā savdabīga augstskola. Katrā mācos jaunus ritmiskos zīmējumus, mācos tos pielāgot latviešu valodai."

1993. gadā par krājumu "Ēnu nesēji" saņēmis Ojāra Vācieša literāro prēmiju. Par tulkošanu saņēmis vairākus apbalvojumus, tai skaitā ārzemju – vairākkārt Igaunijas literāro balvu Via Estica, kā arī Ziemeļvalstu balvu „Ar sirdi ziemeļos”. Tāpat arī Dzejas dienu balva par I. Lābana dzejas izlases "Putnu mistiskais mugurkauls" (2003) un M. Trātsa grāmatas "Haralas dzīvesstāsti" atdzejojumu (2005). Divreiz saņēmis Literatūras gada balvu par atdzejojumiem - 2002. gadā par igauņu tautasdziesmu izlase "Ozols auga debesīs" un 2012. gadā par dialektā atdzejoto somu dzejnieces Heli Lāksonenas dzejas izlasi "Kad gos smei". 2013. gadā saņēmis Somijas Lauvas Ordeņa bruņinieka ordeni.[1] Tulkojis arī bērnu literatūru, tai skaitā A. Kivirekha grāmatas "Lote no Izgudrotāju ciema" un "Kaka un pavasaris".

Darbs vēstniecībā un "Dzejas brauciens"[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1998. Līdz 2010. gadam strādā Latvijas vēstniecībā Tallinā par kultūras atašeju, nodarbojās ar dažādiem projektiem, sākot ar literatūru un mākslu, tāpat ar kultūrpolitiku un politiku. Palīdzējis organizēt vairākas izstādes - 2000. gadā pateicoties Godiņa iniciatīvai tika organizēts izstāžu cikls, ko varētu nosaukt par klasisko modernismu. Pirmajā izstādē bija aplūkojami Kārļa Padega darbi. Kopā ar dažādām mūzikas aģentūrām Godiņš organizēja neskaitāmus koncertus. Igaunijā vairākkārt uzstājusies grupa Cosmos, Vestards Šimkus, māsas Skrides, Iļģi un rokmūziķi.

Guntars Godiņš ir projekta "Dzejas brauciens" autors un organizētājs. "Dzejas brauciens" ir daudzvalodu brauciens ar mērķi veicināt dzejas tulkošanu dažādās valodās. Godiņš skaidrojis festivāla nozīmi: "Dzeja cilvēkus skar visur pasaulē, un to var rakstīt visās valodās. Tulkotāji ir nepieciešami tālab, lai autoru daiļrade nonāktu līdz cilvēkiem, kuri valodu, kurā uzrakstīti dzejoļi, neprot. Dzejas brauciena priekšplānā izvirzās dzejas tulkošana un tulkotāji. Būtiskākā atšķirība no pārējiem dzejas festivāliem ir tāda, ka "Dzejas brauciens" ir mobils, tam parasti ir vairākas pieturvietas - Latvija, Igaunija un Somija."

2010.-2015.[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2010. gadā Godiņš atgriezies Latvijā, dzīvo Rīgā kopā ar sievu Sandru un bērniem Kristiānu, Tomasu, Jorenu, Guntaru, Gustavu, Danielu. No 2010. līdz 2015. gadam Godiņš bija literārā žurnāla "Latvju Teksti" redaktors, šajā žurnālā viņš publicēja igauņu literatūras tulkojumus un intervijas ar igauņu rakstniekiem. Populāra Latvijā kļūst somu dzejniece Heli Lāksonena, kuras grāmatas Godiņa atdzejojumā saņēmušas Literatūras gada balvu un Jāņa Baltvilka balvu.

Bibliogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzejoļu krājumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Tas nepasacītais. Rīga: Liesma, 1985.
  • Ar atpakaļejošu datumu. Rīga: Liesma, 1989.
  • Ēnu nesēji. Rīga: Artava, 1993.
  • Nakts saule. Rīga: Nordik, 2000.
  • CV [izlase ar jauniem dzejoļiem]. Rīga: J. Roze, 2008.

Grāmatas citās valodās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Öö päike. Igauņu valodā. Tallina: Huma, 2000.
  • Flying Blind. Angļu valodā atdzejojuši Eugene O'Connell un Māra Rozīte. Ireland: Southword Editions, 2005.
  • Märkret har ingen färg. Zviedru valodā atdzejojis Juris Kronbergs. Heidruns, 2008.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]