Latvijas Tautas fronte

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvijas Tautas Fronte)
Jump to navigation Jump to search
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Latvijas Tautas fronte (LTF) bija Latvijas Atmodas laika sabiedriski politiska kustība un organizācija (1988—1999), kurai bija izšķirīga nozīme Latvijas neatkarības atjaunošanā. Pēc neveiksmes 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā tā darbojās kā mazietekmīga organizācija līdz 1999. gadam, kad likvidējās.

Ideja[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ideja par organizāciju, kas cīnītos par pārbūves ideju realizēšanu Latvijā radās Latvijas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes Fiziskās ģeogrāfijas katedras pasniedzējam Valdim Šteinam. Nosaukumu viņš aizguvis no raksta laikrakstā "Ļiteraturnaja gazeta", kur tika minēts, ka sociālisma pārbūvei vajadzīga tautas sociālistiskā fronte. 1988. gada 5. maijā viņš to apsprieda katedras sēdē, kuras protokolā sākotnēji bija ierakstīts nosaukums "Latvijas Tautas demokrātiskā fronte". Noformēt tekstu visas fakultātes vārdā Šteinam neizdevās.

Šteins atnesa dokumentu uz Rakstnieku savienību ar ierosinājumu, ka Latvijā jādibina Tautas fronte. Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Jāni Peteru tas neinteresēja, viņš vēl ilgi bija pret Tautas frontes dibināšanu, stāstīja Šteins[1]. Tikai ar Guntara Godiņa palīdzību mājās pie Viktora Avotiņa tapa paziņojums Rakstnieku savienībai ar nolūku to pieņemt kā atklāto vēstuli LKP Centrālajai komitejai, valdībai un citām varas struktūrām Radošo savienību plēnuma laikā. Šo dokumentu Šteins parakstīja savā dzimšanas dienā, 26. maijā, to parakstīja arī Viktors Avotiņš, Jānis Baltvilks, Uldis Bērziņš, Sarmīte Ēlerte, Guntars Godiņš, Rolands Kalniņš, Rudīte Kalpiņa, Aleksandrs Kiršteins, Dzintra Krievāne, Andrejs Linkēvičs, Aleksandrs Maļcevs, Inese Paklone, Jānis Rukšāns, Artūrs Snips un Egīls Zirnis. Uzstāšanās tekstu uzrakstīja Viktors Avotiņš, Jānis Rukšāns un Valdis Šteins. Bija sarunāts, ka viņu kopdarbu Radošo savienību plēnumā 1988. gada 1.—2. jūnijā[2] nolasīs Viktors Avotiņš, lai gan bija bažas, vai vispār viņam dos vārdu. Vēstules pēdējā rindkopa bija: "Pārkārtošanās gaita republikā liecina, ka tai nepieciešams vienots visu progresīvi domājošo cilvēku atbalsts neatkarīgi no viņu nacionalitātes, ieņemamā amata, partijas piederības un vecuma. Nepieciešama Tautas demokrātiskā fronte. Rakstnieku savienība uzņemas šīs Tautas demokrātiskās frontes iniciatora lomu."

Viktors Avotiņš dokumentu plēnumā nolasīja, bet priekšlikums palika karājamies gaisā, nekādas attīstības nebija.[1]

Tapšana un darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā organizācijas komitejas sanāksme notika 1988. gada 2. augustā Mākslinieku savienībā pie Sandras Kalnietes, kurā piedalījās arī Marina Kosteņecka un Jānis Freimanis. Pamazām izkristalizējās LTF programmas grupa: Arnolds Klotiņš, Jānis Freimanis, Edgars Meļķisis, Jānis Škapars.[1] Aicinājumu par Tautas frontes izveidi parakstīja vairāki populāri cilvēki, arī Džemma Skulme.[1] Dažos mēnešos visā Latvijā izveidojās daudz LTF atbalsta grupu "pārbūves nevalstiskam atbalstam", kas apvienoja aptuveni 110 000 cilvēku.

Latvijas tautas fronte dibināta 1988. gada 8. oktobrī tās pirmajā kongresā, dienu pirms dibināšanas klajā nāca informācijas lapa "Atmoda", kas vēlāk pārtapa par LTF oficiālo avīzi (iznākot arī krievu valodāАтмода, vēlāk Балтийское время), vairākas frontes nodaļas vēlāk izdeva arī savus laikrakstus.[2] Par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu . 1989. gadā Latvijas Tautas fronte kļuva skaitliski vēl plašāka, 12. marta LTF manifestācijā "Novērsīsim draudus demokratizācijas procesam" piedalījās ap 250 000 cilvēku.[3] 26. marta PSRS tautas deputātu vēlēšanās LTF kandidāti uzvarēja 80% Latvijas PSR vēlēšanu apgabalu. 28. jūlijā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma Suverenitātes deklarāciju, 23. augustā LTF organizēja tautas akciju "Baltijas ceļš".

1989. gada 7.—8. oktobrī notika otrais LTF kongress, kurā pieņēma jaunu programmu, par mērķi izvirzot Latvijas neatkarības atjaunošanu, taču kustība gandrīz sašķēlās, jo Pilsoņu Kongresa atbalstītāji apstrīdēja nepieciešamību piedalīties okupācijas varas rīkotajās vēlēšanās.[3] 18. novembrī LTF organizētā manifestācijā "Par neatkarīgu Latviju" Daugavmalā piedalījās vairāk nekā 500 000 demonstrantu, kuras laikā tika publiskota vēstule ASV prezidentam Džordžam Bušam un PSKP ģenerālsekretāram Mihailam Gorbačovam.[3] 1989. gada 10. decembrī pašvaldību vēlēšanās Latvijas Tautas fronte ieguva vairākumu deputātu mandātu lielākajā daļā pašvaldību, tajā skaitā arī Rīgā.

Latvijas PSR Augstākās Padomes 1990. gada 18. marta vēlēšanās no 201 deputātu vietas Latvijas Tautas fronte ieguva 122 mandātus (58%; vēlāk frakcijā iestājās vēl deviņi deputāti).[2] Tās pārstāvis Anatolijs Gorbunovs turpināja pildīt AP priekšsēdētāja pienākumus, bet par Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāju kļuva Ivars Godmanis. LTF deputāti ierosināja Neatkarības deklarācijas pieņemšanu 1990. gada 4. maijā.

Latvijas Tautas frontes trešajā kongresā 1990. gada 6.-7. oktobrī par LTF priekšsēdētāju ievēlēja Romualdu Ražuku. Pēc Padomju armijas vardarbības Viļņā 1991. gada 13. janvārī LTF aicināja Latvijas iedzīvotājus pretoties militārajai agresijai. 1991. gada 3. martā LTF vadītā Latvijas valdība rīkoja iedzīvotāju aptauju (referendumu), kurā 73,8% atbalstīja Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Noriets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc deklarācijas "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanas un Latvijas neatkarības atjaunošanas starptautiskās atzīšanas no Latvijas Tautas frontes atšķēlās daudzas grupas (piemēram, frakcija "Satversme" Augstākajā Padomē). 1993. gadā 5. Saeimas vēlēšanās lielākā daļa bijušo tautfrontiešu piedalījās citos sarakstos un politisko ietekmi zaudējusī Latvijas Tautas fronte ar Ivaru Godmani priekšgalā neiekļuva 5. Saeimā.

Vēlāk tā pārtapa par Kristīgo tautas partiju (dibināta 1996. gada 2. maijā), kas 1997. gadā pievienojās Kristīgi demokrātiskajai savienībai,[4] bet 1999. gada 9. oktobrī LTF 9. kongress 1999. gadā pieņēma lēmumu par pašlikvidāciju.[5]

Piemiņa[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25. gadadienai veltītās konferences prezidijs 2013. gada 4. oktobrī.

Tautas frontes muzejs atrodas ēkā Vecpilsētas ielā 13/15 Rīgā, kurā ilgāku laiku atradās LTF birojs.[6] 2013. gada 4. oktobrī Saeimas namā notika Latvijas Tautas frontes dibināšanas 25. gadadienai veltīta konference.

Priekšsēdētāji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 Dace Bebre, Laura Dūša, Dainis Golberģis, Liena Pilsētniece, Aina Rozeniece, Andris Sproģis. «Svēts laiks, kas piederēja mums visiem - Latvijas Vēstnesis». www.vestnesis.lv (latviešu), 8.10.1998. Skatīts: 2019-07-31.
  2. 2,0 2,1 2,2 Latvijas enciklopēdija. 4. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2007. 28.—29. lpp. ISBN 978-9984-9482-4-9.
  3. 3,0 3,1 3,2 Atmoda: vai atceries, kā mēs atguvām Latviju? Žurnāla "ir" speciālizlaidums 2013. gada oktobris/novembris
  4. "Ievads politikā" R. Zvaigzne ABC, 1998. — 96. lpp.
  5. Paziņojums par LTF likvidāciju, Zinātnes Vēstnesis, 25.10.1999., Nr. 17 (183)
  6. Par nekustamā īpašuma nodošanu Tautas frontes muzeja sabiedriskajai padomei, likuma teksts portālā likumi.lv

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Ingrīda Vāverniece „Latvijas Tautas Fronte - gads pirmais”. — Latvijas Tautas Fronte, Rīga 1989.
  • Jānis Škapars „Latvijas Tautas fronte 1988-1991”. — Jāņa Sēta, Rīga 1998. ISBN 9984071251 (Veltījums Trešajai Atmodai un Latvijas Tautas frontes dibināšanas desmitgadei)
  • Tālavs Jundzis „Latvijas valsts atjaunošanas parlamentārais ceļš 1989-1993”. — Latvijas Zinātņu akadēmijas Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, Rīga 2010. ISBN 9934811405
  • Dainis Īvāns „LTF Rietumos”. — Elpa, Rīga 2001. ISBN 9984543862
  • Elita Veidemane „Atmoda. Mani dārgumi”. — Jumava, Rīga 2004. ISBN 998405716X
  • Jānis Dinevičs „Brīves buramvārdus meklējot”. — SIA Masts, Rīga 2010. ISBN 9984490289 (1988. gada LTF lektoru konferences orig̓inālteksti)
  • Sandra Kalniete „Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, vin̦i lūza”. — Jumava, Rīga 2000. ISBN 9984053105
  • Jānis Freimanis „LTF kareivja - zinātnieka acīm”. — Nacionālais Apgāds, Rīga 2002. ISBN 9984260755
  • Voldemārs Hermanis „Zem LKP kupola. Ieskats Latvijas Komunistiskās partijas līkločos (1945–1991)”. — Jumava, Rīga 2016.
  • Dainis Īvāns, Ilmārs Znotin̦š, Juris Petraškevičs „Garaspēka zemes atgūšana”. — Tautas frontes muzejs, Rīga 2013. ISBN 9934840227
  • Aigars Dāboliņš "Latvijas Tautas Fronte : von der Volksbewegung zur Regierungspartei". — Berlin, 1993.
  • "Baltic Assembly, Tallinn, May 13-14, 1989". — Valgus for the Popular Front of Estonia, Tallinn 1989. ISBN 5440008594 (documents)

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]