Jānis Tepfers

Vikipēdijas lapa
Jānis Tepfers
latviešu diplomāts

Dzimšanas dati 1898. gada 16. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Iecavas pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1994. gada 9. aprīlī (96 gadu vecumā)
Valsts karogs: Zviedrija Stokholma, Zviedrija
Tautība latvietis

Jānis Tepfers (1898-1994) bija latviešu diplomāts, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1937—1938), Latvijas vēstnieks Somijā (1938—1940). Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Zviedrijā (1954—1991).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1898. gada 16. janvārī Iecavas pagastā aptiekāra ģimenē. Mācījās Jelgavas ģimnāzijā (1909—1915), Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Tērbatu, kur turpināja mācības Luda Bērziņa un Friča Šmidhena vadītajā ģimnāzijā. Studēja Tērbatas Universitātē medicīnu (1917—1918). Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī kopā ar vecāko brāli Verneru Tepferu iestājās Atsevišķajā studentu rotā. No 1919. gada 1. decembra bija Latvijas pagaidu valdības ārlietu ministra Z. A. Meierovica adjutants, pavadīja ministru ārzemju ceļojumos Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunās (1920—1921) un Dženovas konferencē (1922).[1]

No 1923. gada bija LR Ārlietu ministrijas atašejs, tad I. šķiras sekretārs, administratīvās un protokola nodaļas vadītājs (1928—1934), Administratīvi juridiskā departamenta direktors (1934—1937). Līdztekus studēja tieslietas Latvijas Universitātē (1921—1937). LR Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1937—1938). No 1938. gada novembra sūtnis Somijā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā atbrīvots no amata un pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā. No 1942. gada bija tulks Zviedrijas Ārlietu ministrijā. Pēc kara beigām bankas darbinieks (1947—1959), līdztekus no 1948. gada vadīja Nacionālā fonda padomes darbu, līdz 1954. gadam bija Zviedrijas Latviešu padomes vicepriekšsēdētājs. No 1954. gada Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja Kārļa Zariņa pārstāvis Zviedrijā (1954—1991). Piedalījies visās Latvijas diplomātisko pārstāvju sanāksmēs no 1964. līdz 1983. gadam.

Miris 1994. gada 9. aprīlī Stokholmā.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Apbalvots arī ar Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Dienvidslāvijas, Igaunijas, Itālijas, Lietuvas, Luksemburgas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Somijas, Ungārijas, Vācijas, Vatikāna, Zviedrijas ordeņiem.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 42 585. sleja.
  2. «mfa.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 18. janvārī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
  3. Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
  4. «Valdības Vēstnesis Nr.262 (17.11.1928), 4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Vilis Šūmanis
Latvijas sūtnis Somijā
19381940
Pēctecis:
Anna Žīgure
Priekštecis:
Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Zviedrijā
19541991
Pēctecis: