Vilis Šūmanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vilis Šūmanis
Vilis Šūmanis.png
Ārlietu ministrijas departamentu direktors
Amatā
1919. gadā — 1924. gadā

Dzimšanas dati 1887. gada 24. aprīlis
Džūkstes pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miršanas dati 1948. gada 27. oktobrī (61 gada vecumā)
Cīrihe, Karogs: Šveice Šveice
Tautība latvietis

Vilis Roberts Šūmanis (1887—1948) bija latviešu diplomāts, kas kopš 1924. gada bija Latvijas sūtnis Romā, Parīzē, Helsinkos un Tallinā.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1887. gada 24. aprīlī Džūkstes-Pienavas pagasta "Nukās" zemnieku ģimenē. Mācījās Džūkstes pagasta skolā, tad Maskavas ķeizariskās lauksaimniecības biedrības lauksaimniecības vidusskolā (1901-1905). Pēc skolas beigšanas atgriezās Džūkstē un piedalījās 1905. gada revolūcijā. Lai izvairītos no represijām, viņš devās bēgļu gaitās uz Sibīriju, 1907. gadā emigrēja uz Šveici, līdz 1911. gadam studēja Minhenes un Sanktgallenes tirdzniecības augstskolās, strādāja privātfirmās un Krievijas impērijas Marseļas ģenerālkonsulātā.

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā Šūmanis atgriezās dzimtenē un tika iesaukts Krievijas armijā, 1917. gada sākumā latviešu strēlnieku pulkos. Pēc Februāra revolūcijas tika iecelts par Valmieras apriņķa priekšnieku, pēc Oktobra revolūcijas atgriezās dzimtajā Džūkstē. Latvijas Pagaidu valdība 1918. gada beigās viņu iecēla par Jelgavas apriņķa priekšnieku.[1] Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada maijā V. Šūmanis brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, strādāja Dienvidlatvijas brigādes štāba kancelejā līdz tā paša gada jūlijam, kad viņu iecēla par Latvijas Ārlietu ministrijas kancelejas pārvaldnieku, 1921. gadā par administratīvo, vēlāk par politisko direktoru. 1922. gada rudenī V. Šūmanis Latvijas delegācijas sastāvā piedalījās Tautu Savienības 3. pilnsapulces darbā, 1924. gada februārī Baltijas valstu kārtējā konferencē Varšavā, bet 1925. gada septembrī Ženēvā 10. Baltijas valstu konferencē, kurā piedalījās Latvijas, Igaunijas, Polijas un Somijas pārstāvji.

1924. gada vasarā viņu iecēla par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā. 1926. gada 1. decembrī viņš iesniedza Francijas prezidentam Gastonam Dumbergam sūtņa M. Valtera atsaukšanas grāmatu un savas akreditācijas pilnvaras. Pēc tam bija Latvijas sūtnis Somijā un Igaunijā. Miris 1948. gada 27. oktobrī Cīrihē, apbedīts Ženēvā.[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 41 923-41 924. sleja.
  2. nekropole.info
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Miķelis Valters
Latvijas sūtnis Itālijā
19241926
Pēctecis:
Pēteris Sēja
Priekštecis:
Miķelis Valters
Latvijas sūtnis Francijā, Spanijā un Portugālē
19261933
Pēctecis:
Fēlikss Cielēns
Priekštecis:
Antons Balodis
Latvijas sūtnis Somijā
19331938
Pēctecis:
Jānis Tepfers
Priekštecis:
Edgars Krieviņš
Latvijas sūtnis Igaunijā
19381940
Pēctecis:
[[]]