Vilis Šūmanis
| Vilis Šūmanis | |
|---|---|
 | |
| Ārlietu ministrijas departamentu direktors | |
|
Amatā 1919. gadā — 1924. gadā | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1887. gada 24. aprīlis Džūkstes pagasts, Dobeles apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad  Latvija) |
| Miršanas dati |
1948. gada 27. oktobrī (61 gada vecumā) Cīrihe, Cīrihes kantons, Šveice |
| Tautība | latvietis |
Vilis Roberts Šūmanis (1887—1948) bija latviešu diplomāts, kas kopš 1924. gada bija Latvijas sūtnis Romā, Parīzē, Helsinkos un Tallinā.
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1887. gada 24. aprīlī Džūkstes-Pienavas pagasta "Nukās" zemnieku ģimenē. Mācījās Džūkstes pagasta skolā, tad Maskavas ķeizariskās lauksaimniecības biedrības lauksaimniecības vidusskolā (1901-1905). Pēc skolas beigšanas atgriezās Džūkstē un piedalījās 1905. gada revolūcijā. Lai izvairītos no represijām, viņš devās bēgļu gaitās uz Sibīriju, 1907. gadā emigrēja uz Šveici, līdz 1911. gadam studēja Minhenes un Sanktgallenes tirdzniecības augstskolās, strādāja privātfirmās un Krievijas impērijas Marseļas ģenerālkonsulātā.
Pēc Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gadā Šūmanis atgriezās dzimtenē un tika iesaukts Krievijas armijā, 1917. gada sākumā latviešu strēlnieku pulkos. Pēc Februāra revolūcijas tika iecelts par Valmieras apriņķa priekšnieku, pēc Oktobra revolūcijas atgriezās dzimtajā Džūkstē. Latvijas Pagaidu valdība 1918. gada beigās viņu iecēla par Jelgavas apriņķa priekšnieku.[1] Pēc Rīgas atbrīvošanas 1919. gada maijā V. Šūmanis brīvprātīgi iestājās Latvijas armijā, strādāja Dienvidlatvijas brigādes štāba kancelejā līdz tā paša gada jūlijam, kad viņu iecēla par Latvijas Ārlietu ministrijas kancelejas pārvaldnieku, 1921. gadā par administratīvo, vēlāk par politisko direktoru. 1922. gada rudenī V. Šūmanis Latvijas delegācijas sastāvā piedalījās Tautu Savienības 3. pilnsapulces darbā, 1924. gada februārī Baltijas valstu kārtējā konferencē Varšavā, bet 1925. gada septembrī Ženēvā 10. Baltijas valstu konferencē, kurā piedalījās Latvijas, Igaunijas, Polijas un Somijas pārstāvji.
1924. gada vasarā viņu iecēla par Latvijas ārkārtējo sūtni un pilnvaroto ministru Itālijā. 1926. gada 1. decembrī viņš iesniedza Francijas prezidentam Gastonam Dumbergam sūtņa M. Valtera atsaukšanas grāmatu un savas akreditācijas pilnvaras. Pēc tam bija Latvijas sūtnis Somijā un Igaunijā. Miris 1948. gada 27. oktobrī Cīrihē, apbedīts Ženēvā.[2]
Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- II šķiras Triju Zvaigžņu ordenis Nr. 66 (1928. gada 14. novembrī)[3]
- I šķiras Atzinības krusts Nr. 15 (1938.g. 16. novembrī)[4]
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 41 923-41 924. sleja.
- ↑ nekropole.info
- ↑ «Valdības Vēstnesis Nr. 262 (17.11.1928), 2. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 15.05.2019. Skatīts: 19.08.2020.
- ↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
| Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas | ||
|---|---|---|
| Priekštecis: Miķelis Valters |
Latvijas sūtnis Itālijā 1924—1926 |
Pēctecis: Pēteris Sēja |
| Priekštecis: Miķelis Valters |
Latvijas sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē 1926—1933 |
Pēctecis: Fēlikss Cielēns |
| Priekštecis: Antons Balodis |
Latvijas sūtnis Somijā 1933—1938 |
Pēctecis: Jānis Tepfers |
| Priekštecis: Edgars Krieviņš |
Latvijas sūtnis Igaunijā 1938—1940 |
Pēctecis: Anna Žīgure |