Jana Majena sala

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Jana Majena sala
Jan Mayen
Jana Majena sala
NASA satellītattēls ar sniega klātu Bērenbergu
Ģeogrāfija
Jana Majena sala
Izvietojums Atlantijas okeāns
Koordinātas 70°59′N 8°32′W / 70.983°N 8.533°W / 70.983; -8.533Koordinātas: 70°59′N 8°32′W / 70.983°N 8.533°W / 70.983; -8.533
Platība 377 km²
Krasta līnija 124,1 km
Augstākais kalns Bērenbergs
2277 m
Administrācija
Karogs: Norvēģija Norvēģija
Filke Nūrlanne
Lielākais ciems Olonkinbīene (18)
Demogrāfija
Iedzīvotāji 14—30
Blīvums <0,1/km²
Jana Majena sala Vikikrātuvē

Jana Majena sala (norvēģu: Jan Mayen) ir Norvēģijai piederoša vulkāniska sala Atlantijas okeāna ziemeļos.[1] Izvietojusies uz Vidusatlantijas grēdas pacēluma starp Norvēģu jūru austrumos un Grenlandes jūru rietumos.

Administratīvi sala neveido atsevišķu vienību, bet ir pakļauta Nūrlannes filkei. Salā nav pastāvīgo iedzīvotāju, pastāv LORAN retranslācijas un meteoroloģiskā stacija Olonkinbīene ar kopējo personālu ziemā ap 18 cilvēkiem, bet vasarā — līdz 35.

Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala izvietojusies uz vidusokeāniskās grēdas paaugstinājuma. Sala veidojas no divām daļām — salas augstākās virsotnes Bērenberga (2277 m) vulkāniskā masīva ziemeļrietumos un Rūdolftopena (769 m) masīva dienvidrietumos. Šīs daļas, ko dēvē arī par Nūrjanu un Sērjanu, savieno zems zemesšaurums. Sala izvietojusies tektoniskajā lūzuma zonā tā saucamā Jana Majena mikrokontinenta ziemeļos un tajā nereti novērojamas tektoniskās un vulkāniskās aktivitātes. Kopš 2010. gada salas teritorija ir dabas rezervāts,[2] kā arī putniem nozīmīga vieta.[3]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sala varēja būt zināma jau vikingiem viduslaikos kā Svalbāra (Svalbarð ) — ‘Aukstais krasts’. Pirmās dokumentētās liecības par salas atklāšanu ir no 1614. gada, kad to 28. jūnijā apmeklējis holandiešu vaļu mednieku kapteinis Fops Gerrics (Fopp Gerritsz) un nodēvēja par Isabellu (Isabella). Tajā pat gadā salu apmeklēja divas citas holandiešu vaļu mednieku ekspedīcijas (vienas no tām kapteinis bija Jans Jakobsons Majs (Jan Jacobszoon May van Schellinkhout)), kas salu nodēvēja par Jorisa salu (Mr. Joris Eylant par godu holandiešu kartogrāfam Jorisam Karolusam) un Morica salu (Maurits Eylandt par godu Orānijas Moricam). Holandieši salas atklāšanu paturēja noslēpumā, lai varētu to izmantot kā bāzi vaļu medībām.

1615. gadā salu apmeklēja britu kapteinis Roberts Futerbijs (Robert Fotherby) un nodēvēja «jaunatklāto» salu par Sera Tomasa Smita salu. Kapteiņa Jana Maja vārds salas nosaukumā pirmoreiz parādās tikai 1620. gada Eiropas kartē.

No 1615. līdz 1638. gadam salu kā vaļu medību bāzi izmantoja holandiešu kompānija Noordsche Compagnie, kurai bija vaļu medību monopols Arktikā. Tika uzbūvēta mednieku apmetne, kur vasaras medību sezonā tika nodarbināti vairāki simti strādnieku. 1632. gadā apmetne tika izlaupīta un nodedzināta, bet vēlāk atjaunota. Ap 1640. gadu vaļu krājumi Arktikā tika izsmelti un sala pamesta.

Starptautiskā ģeofizikas gada programmas ietvaros 1882.—1883. gadā salā darbojās Austroungārijas Ziemeļpola ekspedīcijas zinātniskā stacija. Ekspedīcija cita starpā veica detālu salas kartēšanu un meteoroloģiskos novērojumus.

1921. gadā Nāciju Līga tiesības uz salu piešķīra Norvēģijai, bet tikai 1930. gada 27. februārī tā de jure kļuva par Norvēģijas daļu. 1922. gadā salā tika ierīkota norvēģu meteostacija, bet 2. pasaules kara laikā 1943. gadā — amerikāņu radiolokācijas stacija Atlantiksitija (Atlantic City). 1961. gadā salā tika izbūvēta viena no radionavigācijas sistēmas LORAN-C tīkla stacijām, kā arī garnizons un lidlauks.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]