Juris Ekmanis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Juris Ekmanis
Juris Ekmanis 2012. gadā
Juris Ekmanis 2012. gadā
Personīgā informācija
Dzimis 1941. gada 2. decembrī
Rīga, Trešais Reihs (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 2016. gada 9. aprīlī (74 gadi)
Pilsonība Latvija
Tautība latvietis
Vecāki Arnolds Ekmanis, inženieris
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika enerģētika
Darba vietas VZA Fizikālās enerģetikas institūts, Latvijas Zinātņu akadēmija
Alma mater LVU
Pasniedzēji akadēmiķis Kurts Švarcs
Sasniegumi, atklājumi vairāk neka 200 zinātniskie darbi angļu, krievu un latviešu valodās
Apbalvojumi Triju Zvaigžņu ordenis (2009)

Juris Ekmanis (1941. gada 2. decembris — 2016. gada 9. aprīlis) bija latviešu fiziķis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents (2004—2012).

Publicējis rakstus materiālzinātnē, par enerģijas efektivitātes un energosistēmu attīstības jautājumiem, zinātnes organizāciju.

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1941. gadā Rīgā, mācījās Rīgas 1. vidusskolā (beidzis 1959), sudēja LVU Fizikas un matemātikas fakultātē (beidzis 1964). No 1961. līdz 1987. gadam strādāja LZA Fizikas institūtā un Salaspils kodolreaktorā[1] pie profesora Kurta Švarca. 1971. gadā sāka akadēmisko darbību fizikā un inženierzinātnēs Latvijas Valsts universitātē, Rīgas Politehniskajā institūtā un Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā.

1973. gadā Tartu Universitātē aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu, no 1974. līdz 1991. gadam kā zinātniskais darbinieks un viesprofesors strādāja Kornela (Cornel University) un Kalifornijas Bērklija Universitātē (University of California, Berkeley), Makgila Universitātē Monreālā un Mančestras universitātē.

1984. gadā J. Ekmanis Igaunijas Zinātņu akadēmijā aizstāvēja zinātņu doktora grādu, 1987. gadā viņu ievēlēja par Rīgas Politehniskā institūta profesoru, tajā pašā gadā par LZA Fizikālās enerģētikas institūtu (FEI) direktora vietnieku zinātniskajā darbā, no 1989. gadā viņš bija šī institūta direktors, profesors un vadošais pētnieks.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņš pievērsās zinātnes un augstākās izglītības organizēšanai. No 1991. gada Ekmanis bija LZA Fizikas un tehnisko zinātņu nodaļas priekšsēdētājs. 1992. gadā ievēlēts par LZA īsteno locekli, no 1994. gada viņš bija LZA viceprezidents, Latvijas Zinātnes padomes priekšsēdētāja vietnieks (1996-1997, 2000-2002) un priekšsēdētājs (1997-1998, 2002-2007). Bija Latvijas Augstākās izglītības padomes priekšsēdētāja vietnieks (2000-2008) un loceklis (2008-2015). No 1997. gada viņš bija Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijas Augstskolu programmu akreditācijas komisijas loceklis, no 2002. gada Augstākās izglītības programmu licenzēšanas komisijas loceklis. Līdz 2012. gadam bija Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents.

Miris naktī uz 2016. gada 9. aprīli pēc smagas slimības.[2]

LZA vadībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

J. Ekmanis bija tausaimnieciski orientēts zinātnieks. Viņš piedalījas valsts nozīmes komisiju un padomju, Saeimas komisiju sēdēs, rada kopēju valodu ar Valsts prezidentiem, lai "caur zinātniekiem ievestu valstī, piesaistītu jaunās tehnoloģijas, ekspertētu to, kas ienāk valstī."[3] LZA misija -- jābūt ne tikai pētījumu koordinējošam, administrējošam centram, bet informācijas un ekspertīžu centram. Aktīvi piedalījas LZA Hartas un Statūtu jaunās versijas izstrādāšanā 1996.-1997. gados, spēja veiksmīgi sadarboties ar Latvijas augstskolām, sniedzot īpašu atbalstu reģioniem, kur notika LZA izbraukuma sēdes. Tradicionāla kļuva Baltijas intelektuālās sadarbības konference, kuru ierosināja LZA 1999. gadā. Bieži viesi Latvijas zinātņu akadēmijā bija ārvalstu diplomāti un pētnieki, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas prezidents Felikss Ungers. Kopā ar Jāni Stradiņu spēja kopīgi saglabāt LZA augstceltni akadēmijas īpašumā, bet nenoturēja Jūrmalas Zinātnes nama kompleksu Lielupē, kurā vēl 1996. gadā notika Baltijas un Ziemeļvalstu ZA vadītāju pirmā apspriede.

Iesaiste Vispasaules Latviešu zinātnieku kongresu rīkošanā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ekmanis atbalstīja Pasaules Latviešu apvienoto zinātnieku kongresu rīkošanu Latvijā. Šādu kongresu rīkošanas tradīcija izauga no Latviešu tehnisko zinātnieku kongresiem, kuri kopš 1965. gada tika rīkoti ASV un Kanādā.[1]

4. Latviešu tehnisko zinātnieku kongresu rīkoja Latviešu inženieru apvienība ārzemēs 1976. gada augustā Monreālā, Olimpisko spēļu laikā, un tur bija ielūgta arī Latvijas zinātnieku delegācija (J. Ekmanis, E. Gudriniece, J. Stradiņš). Iepazinās ar trimdas kolēģiem, pārrunāja latviešu zinātnisko terminoloģiju (J. Ekmanis ilgāku laiku bija ZA Terminoloģijas komisijas līdzpriekšsēdētājs) un teica, ka kādreiz šādu kongresu jāsarīko Rīgā. Tajos apstākļos tas šķita nereāli, bet 1988. gada vasarā 7. Latviešu tehnisko zinātnieku kongresam šāds priekšlikums bija adresēts jau puslīdz oficiāli.

I Vispasaules Latviešu zinātnieku kongress (Rīga, 1991. gada 12.-17. jūlijā) ar paplašinātu tematiku tika dēvēts par 8. Latviešu tehnisko zinātnieku kongresu, tas izrādījās pēdējais šāda tipa kongress. Kongresu rīkošanas tradīciju pārņēma sākumā Latvijas zinātnieku savienība, un kopš II Pasaules Latviešu zinātnieku kongresa (2001. gada 14.-15. augustā) - Latvijas Zinātņu akadēmija, no tās rīcības komitejas līdzpriekšsēdētāji bija J. Ekmanis, I. Freibergs un U. Raitums.

Latviešu trimdas zinātnieki veidoja LZA ārzemju locekļu kopumu.

Praktiskā enerģētikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No 1993. līdz 2007. gadam J. Ekmanis bija Latvijas Tehnoloģiskā centra valdes priekšsēdētājs, 1997.-2009. gadā Latvijas Mazās enerģētikas fonda prezidents, no 1999. gada Nacionālās enerģētikas konfederācijas prezidents. 1996.-1997. gados viņš bija ievēlēts par privatizējamās AS Latvenergo valsts pilnvarnieku, 2003.-2004. gados strādāja VAS Latvenergo padomē. 2006. gadā J. Ekmanis sāka vadīt lielu Valsts Pētījumu Programmu enerģētikā, kurā kopīgi strādāja Latvijas 12 dažādu institūciju speciālisti[4]. Tika izstrādātas Latvijas enerģētikas pamatnostādnes līdz 2025. gadam.

2006. gadā par devumu enerģētikas attīstībā J. Ekmanis saņēma Rīgas balvu. FEI paspārnē ir izveidojies Latvijas Tehnoloģiskais centrs Dr. habil. sc.ing. Jāņa Stabulnieka vadībā, kas nodarbojas ar atbalstu mazo inovatīvo uzņēmumu veidošanai[1].

J. Ekmaņa pārdomas par Latvijas zinātni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Latvijas sabiedrībai visvairāk pietrūkst nākotnes redzējuma. Jau 1999. gadā premjera vadībā tika nodibināta darba grupa, kas mēģina radīt Latvijas attīstības redzējumu, atrast modeli, ko piedāvāt cilvēkam, kas tagad iet skolā, lai viņš apjēgtu, kālab mācās. Tikai stratēģijām, kuras mēs izstrādājam, nav reāla finansējuma[3]. Padomju zinātne totalitārā sistēmā spēja turēt līdzi Rietumvalstu sasniegumiem, jo bija ieguldīto līdzekļu paritāte, tehniskā doma bija jāattīsta paralēli. Latvijai bija pozitīvs efekts no tā, ka zinātne tika stimulēta uz militāra kompleksa attīstības rēķina. Salaspilī 1961. gadā pabeidza celt atomreaktoru, kas bija tīri pētniecisks. Tādējādi attīstījās nozares, kuras pētīja materiālus. Šodien ir klusas cerības atjaunot ar radiāciju saistīto fizikas, ķīmijas un medicīnas nozaru kompleksu, kas iznīcis pēc Salaspils atomreaktora slēgšanas. Mēs varētu ražot izotopus, kas ļoti nepieciešami onkoloģisko slimību ārstēšanā un ir ļoti laba eksportprece[5].

Tagad Latvijas zinātnei vairs nav viena galvenā pasūtītāja. 2005. gadā Latvijā bija 5700 zinātņu doktoru, taču no tiem zinātnē aktīvo mazāk nekā 3000, bet vajag vairāk. Pazudusi paaudze vecumā no 30 līdz 40 gadiem. Pietiekami daudz jaunu, spējigu cilvēku aizbrauca uz rietumiem, kur viss ir gatavs, sakārtots un arī normāla darba apmaksa[6].

Zinātne baro inženieru prātus. Ir pamatīgs saraksts uzņēmumu, kas izveidojas pateicoties zinātnei un turpina attīstīties: Grindeks, Olainfarm, Silvanols, Fitosan, Plasma & Tehnika, Biotehniskais centrs, Bapeks[7] utt. Bet, lai valstī būtu stabila zinātne, ir vajadzīga stabila valsts vadība. Gan izglītība, gan zinātne ir jāplāno daudzus gadus uz priekšu[3]."

Zinātniskie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Juris Ekmanis ir 206 zinātnisko darbu autors.

  • К. К. Шварц, Д. Ю. Лусис, Ю. Ф. Экманис. Исследование радиолюминесценции щелочногалоидных кристаллов на горизонтальном канале реактора. Радиационная физика. АН Латвийской ССР, Институт физики. Рига: АН Латвийской ССР, 1964. c. [3]-13
  • K. Shvarts, J. Ekmanis (1966). Electron microscopic investigation of radiation macroeffects in ionic crystals. Acta Crystallographica , 21, p. 182.
  • Yu. A. Ekmanis, I. S. Radchenko (1983). Optical properties of inhomogeneous colloidal centres in alkali halides. Physica Status Solidi (B), Basic research. Vol.115 (2), p. 389-398[8]
  • Yu. A. Ekmanis, F. Pirogov, K. Shvarts (1983). The process of colloidal centre formation in alkali halide crystals during irradiation. In: Radiation Effects and Defects in Solids: incorporation plasma science and plasma technology, Vol.74 (1&4) p.199-208.[9]
  • Yu. A. Ekmanis (1984). Radiolysis behaviour in alkali halide crystals. In: Nuclear Instruments and Methods in Physics research, section B, beam interactions with materials and atoms. Vol.1 (2/3) , p. 473-474[10].
  • Yu. A. Ekmanis, I. S. Radchenko (1985). Light Extinction by Colloidal Thallium in Ionic Crystals. Physica Status Solidi (B), Basic research. Vol.127 (1), p. 287-298[11]

Uzstājies starptautiskās zinātniskās konferencēs:

  • K.Shvarts, A.Vitol, J.Ekmanis. Colloidal centres in irradiated alkali halide crystals. Starptautisks simpozijs Consiglio nazionale delle richerche (Roma, Itālija, 1968)
  • K.Shvarts, J.Ekmanis. Production and destruction colloidal centers in alkali halides. Color Center konference (Tohoku, Japāna, 1974). ,
  • Ya. Kristapson, K.Shvarts, J.Ekmanis. Photostimulated processes in chalcogenide films on the basis of arsenic sulphide and selenide. Amorphos Semicond konference (Balatonfured, Ungārija, 1976)
  • K. Shvarts, A. Ozols, J. Teteris, J. Ekmanis. The limit of light sensitivity for materials at direct pulse recording. 14th International congress of high speed photography and photonics (Maskava, Krievija, 1980).
  • K. Shvarts, F. Pirogov, J. Ekmanis. The dependence of radiolysis of temperature and dose rate in alkali halides under electron irradiation. IV Europhysical topical conference (Dublina, Īrija, 1982).

Viņš piedalījās arī dažādos zinātniskos projektos kā administrators, direktors, koordinators un eksperts:

  • 1999—2001. Project IPS1999 02066 «INNOLAT» ― IRC LATVIA. European Commission.  
  • 2002—2004. Project "IRC-LATVIA. Contract # IRC 4.60 European Commission.  
  • 1996—2000. Inter-Baltic Energy Research Program.
  • 1997—1999. INCO — COPERNICUS #20533: Creation and Development of Fellow Members to the Innovation Relay Centres in Latvia. European Commission.
  • 2004—2006. Innovation Relay Centre Latvia — Promoter of Transnational Technology Transfer within EU IRC Network (LATIRC). Contract No 510423 (IRC6) European Commission.
  • 1996—2000. Latvian Heat Energy Production and Consumption System, Optimisation. Latvijas Zinātnes programmu padome.
  • 2001—2004. Basic and Applied Research Based on the Feasibilities of the VIRAC Radiotelescopes and Their Employing for Receiving, Processing and Transmitting of the Cosmic Information. Latvijas Zinātnes padome.
  • 2001—2004. Optimisation of Heat Energy Production in Latvia. Latvijas Zinātnes padome.
  • 2005—2008. VIRAC Research Equipment and Establishment of R&D Infrastructure for Long-term Radioastronomy and Satellite Observations in the Framework of Latvian and International Programmes. Latvijas Zinātnes padome.
  • 2006—2009. Promotion Energy Efficiency and Renewable Resources as the Basis for Secure Power and Fuel Supply and Sustainable Development of the Latvian Energy Sector. Latvijas Zinātnes padome.
  • 2006—2009. Development of Modern Methods and Technologies for Utilisation of Renewable Energy Resources, Rational Use of Energy and Improvement of Security of Energy Supply. National Research Program.
  • 2000—2002. Special Preparatory Programme for Structural Funds. Contract # LE805.03/0001 European Commission.
  • 2002—2005. Analysis of Policy Instruments and Identification of Tools for the Implementation of Rational Energy Use and Renewable Energy Sources in EU Candidate Countries. Contract # NNE5/2001/421 European Commission.

Balvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Rīgas balva (2006) par devumu enerģētikas attīstībā.
  • Triju zvaigžņu ordenis, Ordeņa komandiera diploms Nr. 106 (2009)
  • Zelta Goda zīme (2009) par izcilu ieguldījumu Pasaules enerģijas padomes Latvijas nacionālās komitejas valdes darbā.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 LZA akadēmiķis Juris Ekmanis. Biobibliogrāfija. Rīga, Fizikālās enerģētikas institūts, 2011. 326 lpp. Sastādītājas Ilze Barone, Dagnija Ivbule.
  2. «Mūžībā aizgājis bijušais Zinātņu akadēmijas prezidents Juris Ekmanis». Diena. 2016. gada 10. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 10. aprīlī.
  3. 3,0 3,1 3,2 Fiziķi var startēt daudzos virzienos. // Millenium skats uz Latviju. II /sast. H.Grīnberga. -- Rīga; Madris; LZA, 2000. -- 42.-57.lpp.
  4. Juris Ekmanis par brīnumiem zinātnē. / D.Kokareviča, Latvijas avīze, 2.10.2006, Nr. 327, 6.lpp.
  5. Ekmaņa jaunā akadēmija: Latvijas zinātnei grūtākais posms jau garām, uzskata jaunvēlētais LZA prezidents./ E.Zirnis, Diena, 17.04.2004, Nr.90, 24.lpp.
  6. Varam gaidīt ķīniešus! Par zinātnes attīstību Latvijā. / A.Terzens, Kabinets, 2006.g. marts, Nr.31.
  7. Latvijas Zinātņu akadēmijas Rudens pilnsapulce 2008. gada 20. novembrī; LZA prezidenta Jura Ekmaņa ievadvārdi. / Zinātnes vēstnesis, Nr.20 (8.12.2008), 1.lpp.
  8. Optical properties of inhomogeneous colloidal centres in alkali halides. http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1002/pssb.2221150208/full
  9. http://www.tandfonline.com/doi/abs/10.1080/00337578308218413
  10. Radiolysis behaviour in alkali halide crystals. http://adsabs.harvard.edu/abs/1984NIMPB...1..473E
  11. Light Extinction by Colloidal Thallium in Ionic Crystals. http://onlinelibrary.wiley.com/doi/10.1002/pssb.2221270129/abstract

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]