Kurts Švarcs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kurts Švarcs
Personīgā informācija
Dzimis 1930. gada 27. aprīlī (89 gadi)
Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Tautība latvietis
Vecāki Kurts Švarcs
Dzīvesbiedre Albina Ļušina
Bērni Viktors Švarcs
Zinātniskā darbība
Zinātne fizika
Darba vietas LZA Fizikas institūta Salaspils kodolreaktors
Alma mater LVU
Studenti Juris Ekmanis
Apbalvojumi LZA Lielā medaļa (2010)

Kurts Švarcs (1930) ir latviešu fiziķis, Salaspils kodolreaktora zinātniskais vadītājs, RTU profesors (1974—1985), LZA īstenais loceklis (1990). Cietvielu radiācijas fizikas skolas izveidotājs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1930. gada 27. aprīlī Rīgā grāmatveža Kurta Švarca un viņa sievas medicīnas māsas Martas ģimenē. Studēja LVU Fizikas un matemātikas fakultātē, līdztekus strādāja 1950. gadā izveidotajā Rīgas Medicīnas institūtā par Fizikas katedras laborantu. 1954. gadā viņš ieguva fiziķa specialitāti un iestājās LVU aspirantūrā, 1960. gadā Tartu Valsts universitātē aizstāvēja fizikas zinātņu kandidāta disertāciju "Luminiscences dzēšanas procesi sārmmetālu halogenīdu kristālos". No 1961. gada K. Švarcs strādāja LZA Fizikas institūtā, bija laboratorijas vadītājs, institūta zinātniskais direktors, Salaspils kodolreaktora zinātniskais vadītājs.[1]

1970. gadā viņš PSRS Zinātņu akadēmijas Fizikas institūtā Maskavā aizstāvēja fizikas un matemātikas zinātņu doktora disertāciju. 1971. gadā viņu ievēlēja par LZA korespondētājlocekli un 1976. gadā par RTU profesoru cietvielu fizikā. 1976. gadā viņš izveidoja LZA Fizikas institūta Specializēto zinātnisko padomi zinātņu kandidāta un doktora grāda aizstāvēšanai cietvielu fizikā. Līdztekus viņš bija arī Rīgas Civilās aviācijas inženieru institūta Fizikas katedras vadītājs (1974—1984). 1990. gadā viņu ievēlēja par LZA īsteno locekli.[1]

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viņam 1992. gadā piešķīra habilitētā fizikas doktora grādu (Dr. habil. phys.) un 1992. gadā Kurts Švarcs pārcēlās uz dzīvi Vācijā, strādāja par Heidelbergas Universitātes fizikas viesprofesoru (1992—1994), līdz 2010. gadam[2] par Darmštates Smago jonu pētījumu institūta Materiālzinātņu departamenta vecāko pētnieku.[3] Kopš 2011. gada katru gadu uzstājās LZA ar lekcijām par dažādām tēmām, piemēram, par "Zinātnes sākumiem un evolūciju".[4]

Zinātniskie darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurts Švarcs pētījis jonu kristālu luminiscences efektivitātes atkarību no temperatūras, kā arī šo kristālu radiolīzes mehānismu. Viņš pētījis materiālus hologrammu ierakstam, dinamisko hologrāfiju, noskaidrojis hologrāfiskā ieraksta optiskās pastiprināšanās efekta galvenās likumsakarības amorfos pusvadītājos.[1] Publicējis rakstus materiālzinātnē par radiācijas izraisītiem un fotostimulētiem procesiem neorganiskajos materiālos (jonu kristālos, segnetoelektriķos, amorfos pusvadītājos) – defektu veidošanos un optiskajām īpašībām, enerģijas migrāciju un lādiņa pārnesi.

Publikācijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • К. К. Шварц, Д. Ю. Лусис, Ю. Ф. Экманис. Исследование радиолюминесценции щелочногалоидных кристаллов на горизонтальном канале реактора. Радиационная физика. АН Латвийской ССР, Институт физики. Рига: АН Латвийской ССР, 1964. c. [3]-13 (krieviski)
  • K. Shvarts, J. Ekmanis (1966). Electron microscopic investigation of radiation macroeffects in ionic crystals. Acta Crystallographica , 21, p. 182. (angliski)
  • Yu. A. Ekmanis, F. Pirogov, K. Shvarts (1983). The process of colloidal centre formation in alkali halide crystals during irradiation. In: Radiation Effects and Defects in Solids: incorporation plasma science and plasma technology, Vol.74 (1&4) p.199-208.[5]
  • E. A. Kotomin, V. Kashcheyevs, V. N. Kuzovkov, K. Schwartz, and C. Trautmann (2001). Modeling of primary defect aggregation in tracks of swift heavy ions in LiF. Phys. Rev. B 64, 144108.

Monogrāfijas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • К. К. Шварц, З. А. Грант, Т. К. Межс, М. М. Грубе. Термолюминесцентная дозиметрия. Рига: Зинатне, 1968.
  • К. К. Шварц, В. И. Готлиб, Я. Ж. Кристапсон. Оптические регистрирующие среды. Рига: Зинатне, 1976, 184 c.
  • К. К. Шварц. Физика оптической записи в диэлектриках и полупроводниках. Рига: Зинатне, 1986, 230 c.
  • К. К. Шварц, Ю. А. Экманис. Диэлектрические материалы: Радиационные процессы и радиационная стойкость. Рига: Зинатне, 1989, 188 c.
  • K. Schwartz. The Physics of Optical Recording. Springer: Berlin-Heidelberg, 1993.

Populārzinātniskās grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Aukstā gaisma (1956)
  • Fotoķīmija (1961)
  • Hologrāfija – revolūcija optikā (kopā ar A. Ozolu, 1975)

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Latvijas PSR Valsts prēmija par termoluminiscento dozimentru izstrādi jonizējošā apstarojuma mērīšanai (1977)
  • LZA Keldiša prēmija (1988)
  • LZA un A/S RD ALFA Gada balva par mūža devumu un cietvielu radiācijas fizikas skolas izveidi Latvijā (2000)
  • LZA Lielā medaļa par izciliem darbiem un praktiskiem risinājumiem radiācijas fizikā un hologrāfijā (2010)

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]