Jānis Fogelis

Jānis Fogelis Ян Янович Фогель Personīgā informācija Dzimis 1898. gada 24. decembrī Dūre, Burtnieku pagasts, Valmieras apriņķis, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Valmieras novads, Latvija) Miris 1944. gada 13. jūlijā (45 gadi) Djatlovas rajons, Baranoviču apgabals, Baltkrievijas PSR, PSRS (tagad Grodņas apgabals, Baltkrievija) Tautība latvietis

Militārais dienests Dienesta pakāpe ģenerālmajors Dienesta laiks 1917—1938 1942—1944 Valsts Krievijas Impērija KSFPR PSRS Struktūra Krievijas Impērijas armija (kājnieki) Viskrievijas Ārkārtas komisija Sarkanā armija (kavalērija, kājnieki) Komandēja 80. strēlnieku korpuss 120. gvardes strēlnieku divīzija Kaujas darbība Krievijas pilsoņu karš Otrais pasaules karš Apbalvojumi Ļeņina ordenis Tēvijas Kara ordenis Sarkanās Zvaigznes ordenis (2) Izglītība politiskā sastāva kursi (1927) M. Frunzes Kara akadēmija (1933)

Jānis Fogelis (1898. gada 24. decembris — 1944. gada 13. jūlijs) bija revolucionārs, čekas darbinieks, Sarkanās armijas virsnieks, Padomju Savienības Varonis.

Dzīvesgājums

Pirms pilsoņu kara

Dzimis Burtnieku pagasta Dūrē zemnieku ģimenē. Pirmo izglītību ieguvis Valmieras seminārā. Pēc tam turpat strādājis par krāvēju. Darbojies revolucionārajā kustībā. No 1914. gada Krievijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas biedrs. Pirmā pasaules kara laikā darbojies Latvijas Sociāldemokrātijas pulciņā "Pelēkie". 1917. gadā bija Valmieras strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas loceklis.

1917. gada februārī—novembrī dienēja Krievijas Impērijas armijā, latviešu strēlnieku rezerves pulkā. Februāra revolūcijas laikā Fogelis savā pulkā izveidoja boļševiku organizāciju, tika ievēlēts par rotas kareivju komitejas priekšsēdētāju un pulka kareivju komitejas locekli. Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada oktobrī iekļauts 12. armijas Kara revolucionārajā komitejā.

Pilsoņu karā

1918. gada decembrī atstāja savu pulku un iestājās Sarkanajā gvardē. 1918. gada februārī nosūtīts uz Maskavu darbam Sarkanās gvardes Centrālā štāba Formēšanas nodaļā.

1918. gada aprīlī sāka dienestu Viskrievijas Ārkārtas komisijā (čeka), uzreiz kļūdams par tās priekšsēdētāja F. Dzeržinska adjutantu. Piedalījās kreiso eseru dumpja apspiešanā Maskavā un tam sekojošajā izmeklēšanā. Kopš 1919. gada septembra vadīja 14. armijas Īpašo nodaļu (militārā pretizlūkošana). Frontē saslima ar tīfu, 1920. gada aprīlī pārvests uz Maskavu. Krievijas pilsoņu karā piedalījies Dienvidu, Ziemeļu, Rietumu un Kaukāza frontēs. Pēc dalības pilsoņu karā 1921. gadā turpināja dienestu čekā, 1922. gadā pārcelts dienestam Sarkanajā armijā.

Pirms II pasaules kara

Kopš 1922. gada marta dienēja 1. kavalērijas armijas 6. kavalērijas divīzijā (Ziemeļkaukāza kara apgabals), kur bija eskadrona komandieris, jaunākā komandējošā sastāva divīzijas skolas komisārs, pulka komisārs, divīzijas partijas komisijas sekretārs. Kopš 1924. gada marta bija 7. kavalērijas divīzijas kara komisāra palīgs (Rietumu kara apgabals), kopš augusta pildīja kara komisāra pienākumus 2., pēc tam 4. kavalērijas divīzijā (Urālu un Ļeņingradas kara apgabals attiecīgi). 1926. gada septembrī nosūtīts uz militāri politiskajiem kursiem Ļeņingradā, pēc kuru beigšanas 1927. gadā kļuva par 6. kavalērijas divīzijas kara komisāru. Kopš 1928. gada — Odesas kavalērijas skolas komisārs. 1933. gadā absolvēja M. Frunzes Kara akadēmiju, pēc kā norīkots par 9. strēlnieku divīzijas (Ziemeļkaukāza k.a.) komandieri. No 1934. gada bija 38. strēlnieku divīzijas komandieris.

Ticis izvēlēts par delegātu VK(b)P 14. un 15. kongresam un par Baltkrievijas Komunistiskās partijas Centrālkomitejas locekli (1927—1928).

1938. gada februārī, NKVD "Latviešu operācijas" laikā, būdams brigādes komandiera pakāpē, tika apcietināts, viņa lietu 1941. gada 6. maijā izskatīja un Fogeli pilnībā attaisnoja Ziemeļkaukāza kara apgabala Kara tribunāls, pēc kā viņš tika atbrīvots.

II pasaules karā

1941. gada oktobrī, Lielā Tēvijas kara laikā, iecelts par Odesas Ūdenstransporta inženieru institūta (tolaik Rostovā pie Donas, novembrī evakuēts uz Samarkandu) Kara katedras priekšnieku. Pēc saviem atkārtotiem lūgumiem 1942. gada 3. jūnijā pulkveža pakāpē atgriezts dienestā Sarkanajā armijā un iecelts par Pievolgas kara apgabala štāba vispārējās militārās izglītības nodaļas priekšnieku.

1943. gada 13. jūlijā nozīmēts par jaunizveidojamā 80. strēlnieku korpusa štāba priekšnieku, no 27. jūlija bija komandiera pienākumu pildītājs. Pēc izveides korpuss 22. augustā tika iekļauts 3. armijā (Brjanskas fronte) un piedalījās Brjanskas operācijā. 14. septembrī, tiekot ieceltam jaunajam korpusa komandierim, Fogeli atstāja pildīt komandiera vietnieka pienākumus. Kopš 1943. gada oktobra vidus — tās pašas armijas 41. strēlnieku korpusa komandiera vietnieks.

1943. gada 16. novembrī, būdams pulkvedis, tika pielaists tā paša korpusa 120. gvardes strēlnieku divīzijas komandiera pienākumu veikšanai (Baltkrievijas fronte). Kopš 23. novembra divīzija piedalījās Gomeļas—Rečicas operācijā, līdz 2. decembrim piekļūdama pie Dņepras un ierīkodama aizsargpozīcijas gar to. 1944. gada 25. februārī divīzija bija iesaistīta Rogačovas—Žlobinas operācijā: forsēja Dņepru un atbrīvoja Rogačovu. Tam par godu 26. februārī divīzijai tika piešķirts Rogačovas nosaukums un 2. martā 41. korpusa komandieris V. Urbanovičs ierosināja piešķirt Fogelim Padomju Savienības Varoņa nosaukumu, ierosinājumu atbalstīja 3. armijas komandieris A. Gorbatovs, bet 1. Baltkrievijas frontes komandieris K. Rokosovskis pazemināja apbalvojuma pakāpi līdz Ļeņina ordenim. 3. jūnijā Fogelis paaugstināts līdz ģenerālmajora pakāpei. Pēc tam divīzija ieņēma pozīcijas gar Drutas upi. Kopš 1944. gada 24. jūnija divīzija tika iesaistīta operācijā "Bagrations" (kopš 5. jūlija — 2. Baltkrievijas fronte): Bobruiskas, Minskas, Belostokas atbrīvošanas operācijās. No 24. jūnija līdz 8. jūlijam divīzija bija atbrīvojusi vairāk kā 250 apdzīvotas vietas. Reizē tika veikta pretinieka spēku aplenkšana un saņemšana gūstā.

Kaujās par Navahrudaku, vadot priekšējās karaspēka vienības, 13. jūlijā, Fogelis tika nāvīgi ievainots pie Djatlovas. Tur viņš tika apbedīts.

1945. gada 10. aprīlī PSRS Augstākā Padomes Prezidijs pieņēma lēmumu par Padomju Savienības Varoņa nosaukuma piešķiršanu Jānim Fogelim pēc nāves par veiksmīgu pavēļu izpildi un izrādīto vīrišķību un varonību. Dzīves laikā bija apbalvots ar diviem Sarkanās Zvaigznes ordeņiem, kā arī ar citiem apbalvojumiem.

Piemiņa

Minskā un Djatlovā ir Fogeļa vārdā nosaukta iela. Djatlovā ir piemineklis Fogelim un pulkvedim Pāvelam Petrovam, pēc ievainojuma 1944. gadā 27. augustā mirušajam 120. gvardes strēlnieku divīzijas komandiera vietniekam.