Jānis Tepfers

Jānis Tepfers
	latviešu diplomāts
Dzimšanas dati	1898. gada 16. janvārī; Iecavas pagasts, Bauskas apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad Latvija)
Miršanas dati	1994. gada 9. aprīlī (96 gadu vecumā); Stokholma, Zviedrija
Tautība	latvietis

Jānis Tepfers (1898-1994) bija latviešu diplomāts, Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1937—1938), Latvijas vēstnieks Somijā (1938—1940). Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Zviedrijā (1954—1991).

Dzīvesgājums

Dzimis 1898. gada 16. janvārī Iecavas pagastā aptiekāra ģimenē. Mācījās Jelgavas ģimnāzijā (1909—1915), Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Tērbatu, kur turpināja mācības Luda Bērziņa un Friča Šmidhena vadītajā ģimnāzijā. Studēja Tērbatas Universitātē medicīnu (1917—1918). Latvijas brīvības cīņu laikā 1918. gada decembrī kopā ar vecāko brāli Verneru Tepferu iestājās Atsevišķajā studentu rotā. No 1919. gada 1. decembra bija Latvijas pagaidu valdības ārlietu ministra Z. A. Meierovica adjutants, pavadīja ministru ārzemju ceļojumos Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunās (1920—1921) un Dženovas konferencē (1922).^[1]

No 1923. gada bija LR Ārlietu ministrijas atašejs, tad I. šķiras sekretārs, administratīvās un protokola nodaļas vadītājs (1928—1934), Administratīvi juridiskā departamenta direktors (1934—1937). Līdztekus studēja tieslietas Latvijas Universitātē (1921—1937). LR Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs (1937—1938). No 1938. gada novembra sūtnis Somijā.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūlijā atbrīvots no amata un pārcēlies uz dzīvi Zviedrijā. No 1942. gada bija tulks Zviedrijas Ārlietu ministrijā. Pēc kara beigām bankas darbinieks (1947—1959), līdztekus no 1948. gada vadīja Nacionālā fonda padomes darbu, līdz 1954. gadam bija Zviedrijas Latviešu padomes vicepriekšsēdētājs. No 1954. gada Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja Kārļa Zariņa pārstāvis Zviedrijā (1954—1991). Piedalījies visās Latvijas diplomātisko pārstāvju sanāksmēs no 1964. līdz 1983. gadam.

Miris 1994. gada 9. aprīlī Stokholmā.^[2]

Apbalvojumi

II šķiras Atzinības krusts Nr. 1 (1938.g. 16. novembrī)^[3]
Triju Zvaigžņu ordenis — 4. šķira Nr.379 (1928)^[4]

Apbalvots arī ar Austrijas, Beļģijas, Dānijas, Dienvidslāvijas, Igaunijas, Itālijas, Lietuvas, Luksemburgas, Norvēģijas, Polijas, Portugāles, Somijas, Ungārijas, Vācijas, Vatikāna, Zviedrijas ordeņiem.

Atsauces

↑ Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 42 585. sleja.
↑ «mfa.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 18. janvārī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.
↑ Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000
↑ «Valdības Vēstnesis Nr.262 (17.11.1928), 4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis: Vilis Šūmanis	Latvijas sūtnis Somijā 1938—1940	Pēctecis: Anna Žīgure
Priekštecis:	Latvijas diplomātiskā dienesta vadītāja pārstāvis Zviedrijā 1954—1991	Pēctecis:

[1] Latviešu konversācijas vārdnīca. XXI. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 42 585. sleja.

[2] «mfa.gov.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 18. janvārī. Skatīts: 2016. gada 22. februārī.

[3] Ar Atzinības Krustu apbalvotie Latvijas vēstnesis Nr. 426/429 no 28.11.2000

[4] «Valdības Vēstnesis Nr.262 (17.11.1928), 4. lpp.». Arhivēts no oriģināla, laiks: 06.04.2016. Skatīts: 22.01.2016.

[1]

[2]

[3]

[4]