Jānis XXII

Jānis XXII Johannes PP. XXII
Romas pāvests
Amatā 1316. gada 7. augusts — 1334. gada 4. decembris
Priekštecis	Klements V
Pēctecis	Benedikts XII
Dzimšanas dati	1244. gadā? Kaora, Francijas Karaliste (Lo, Francija)
Miršanas dati	1334. gada 4. decembrī (89—90 gadu vecumā) Aviņona (Voklīza, Francija)
Reliģija	Romas Katoļu baznīca

Pāvests Jānis XXII (dzimis Žaks Diēzs (Jacques Duèze, d'Euse) 1249. gadā, miris 1334. gada 4. decembrī), pāvests no 1316. līdz 1334. gadam. Pastāvīgi uzturējās Aviņonā, nežēlīgi cīnījās pret ķeceriem. Turpināja sava priekšgājēja iesākto izmeklēšanu pret Vācu ordeni, 1318. gadā lika Vācu ordeņa lielmestram Kārlim un Livonijas ordeņa mestram Gerhardam, kā arī Rīgas arhibīskapam Frīdriham ierasties Aviņonā uz tiesu. 1324. gadā viņš nosūtīja uz Rīgu divus legātus, kas pāvesta vārdā noslēdza pamieru ar lietuviešiem un pūlējās izdibināt Lietuvas dižkunigaiša Ģedimina un viņa ķēniņvalsts ļaužu vēlmi kristīties.

Dzīvesgājums

Dzimis 1249. gadā kurpnieka ģimenē Kagorā (tagad Francijas Lo departamentā). Pamatizglītību ieguva dominikāņu klosterī Kagorā, pēc tam studēja jurisprudenci Monpeljē un medicīnu, baznīcas un civillietu jurisprudenci Parīzē. Pēc studijām pasniedza Kagorā un Tulūzā. Strādāja pie Tulūzas bīskapa Luija (1274 — 1297), Neapoles karaļa Kārļa II dēla, par sekretāru (pats kanonizēja svēto kārtā 1317. gada 7. aprīlī). 1299. gadā viņš kļuva par Kagoras arhibīskapu, tad par Pui draudžu (apgabals Francijā) vecāko. Pateicoties savām lieliskajām baznīcas likumu zināšanām, guva pāvesta Bonifācija VIII atbalstu. 1300. gadā pēc Neapoles valdnieka Anžū Kārļa II pieprasījuma viņu iecēla par Frežūsas (atrodas Francijas dienvidos) bīskapu. 1308. gadā par Neapoles kancleru. Šai amatā Žaks Diēzs sevi parādīja kā labu lietpratēju baznīcas jautājumos. 1310. gadā pāvests Klements V uzaicināja viņu uz Aviņonu, lai konsultētos jautājumos par templiešu ordeņa likvidāciju un pāvesta Bonifācija VIII piemiņas nolādēšanu, kā arī iecēla viņu par Aviņonas bīskapu. Diēzs guva lielus panākumus templiešu jautājumos, taču atteicās nolādēt Bonifācija piemiņu. 1312. gada 23. decembrī viņu iecēla par Porto bīskapu.

Ievēlēšana

Pirms viņa ievēlēšanas par pāvestu un viņa priekšgājēja, pāvesta Klementa V, nāves 1314. gadā, bija divu gadu starpposms (sede vacante). Pie vainas bija divu kardinālu frakciju nespēja vienoties. 1316. gada 28. jūnijā Francijas karalim Filipam V beidzot izdevās sasaukt konklāvu dominikāņu klosterī Lionā, kurā piedalījās 23 kardināli. 7. augustā viņi ievēlēja septiņdesmit divu gadu veco Žaku Diēzu par pāvestu Jāni XXII un 5. septembrī kronēja to Lionā. Jānis XXII par rezidenci izvēlējās Aviņonu, kur ieradās 2. oktobrī, tādējādi turpinot "Aviņonas gūstu". Ievēlēšanas iemesli bija vairāki — Anžū nama atbalsts, lielais vecums un uzskats, ka viņš ilgi nevaldīs un ka bijušais Aviņonas bīskaps labprātāk uzturēsies Aviņonā.

Cīņa ar Bavārijas Ludvigu IV

1314. gada oktobrī Frankfurtē pie Mainas Ludvigu IV Bavārieti ievēlēja par Svētās Romas imperatoru, vienlaicīgi par šīs pašas impērijas imperatoru ievēlējā arī Frīdrihu III Skaisto. Ludvigu atzina visā Vācijā, it sevišķi pēc uzvaras kaujā pie Mīldorfas (1322). Viņam bija arī daudz piekritēju Itālijā un starp gvelfiem (pāvesta piekritēji) un gibelīniem (imperatora piekritēji) sākās ķīviņi. Lielākie no tiem bija Viskonti ģimene, kurus pāvests jau bija pasludinājis par ķeceriem. 1323 gada 8. oktobrī pāvests aizliedz Ludvigam kronēties par imperatoru. Pēc nelielas atelpas, Ludvigs pēkšņi iesniedz apelāciju par pāvesta spriedumu vispārējā koncilā, kurš notiek Nirnbergā 1323. gada 8. decembrī. Monarha tiesības aizstāv Okamas Viljams, Parīzes Jānis, Padujas Marsīlijs, Jandunas Jānis un Bambergas Leopolds, spriedumus apstiprina juristi un teologi, ar to cīnās pāvesta absolūtās varas piekritēji Alvaro Pelaijo un Alonso Trionfo. Pāvests ekskomunicēja Ludvigu 1324. gada 21. martā. 1324. gada 22. maijā Ludvigs iesniedza atkārtotu apelāciju vispārējam koncilam un apvainoja pāvestu par miera un taisnības ienaidnieku, kā arī nosauca to par ķeceri, jo viņš neievēro evaņģēlijā sludināto atteikšanos no mantas (faktiski atkārtoja spirituāļu apvainojumus). 1324. gada 11. jūlijā pāvests ekskomunicēja visas zemes, kurās valdīja Ludvigs un viņa piekritēji, taču bullai nebija nekāda efekta Vācijā. Tikpat veltīga bija 1327. gada 3. aprīļa pāvesta deklarācija, ka ņemdams savā aizgādībā Padujas Marsīliju, Ludvigs zaudēja tiesības uz kroni un kūdīja cilvēkus uz ķecerību. Noslēdzis personisko mieru ar Austrijas Fridrihu I, Ludvigs iebruka Itālijā un 1328. gada 7. janvārī, palīdzot Romas gibelīniem, kurus vadīja Skiara Kolonna, iegāja Romā. Par imperatoru Ludvigu kronēja nevis pāvests, bet gan augsts romiešu ierēdnis "Romas tautas vārdā". Ludvigs organizēja formalitātes Jāņa XXII atcelšanai no amata, kā arī mūka Pjetro Rainaluči da Korvaras ievēlēšanu par pāvestu Nikolaju V. Savu rīcību viņš pamatoja ar to, ka pāvests pārstāv ķecerīgas mācības un rezidē Aviņonā, nevis Romā. Jānis XXII tikmēr sludināja krusta karagājiena uzsākšanu pret Ludvigu, par to, ka tas sadedzināja pāvesta veidolus Pizā un Amēlijā. 1329. gadā jūtot, ka vara samazinās, Ludvigs pameta Romu un Itāliju. Tā kā antipāvestam Romā nebija atbalstītāju, viņu sagūstīja un izdeva Jānim XXII, kurš piespieda viņam veikt publisku grēku nožēlošanu ar cilpu ap kaklu 1330. gada 15. augustā, un notiesāja viņu ar mūža ieslodzījumu. Nikolajs V mira ieslodzījumā Aviņonā. Par baznīcas galvu Romā iecēla karali Robertu, kurš pārvaldīja ar vikāru starpniecību. Saskaņā ar 1317. gada bullu, tiesības pārvaldīt karalisko vikariātu Itālijā piešķīra Anžū Robertam un šīs tiesības atjaunoja 1322. un 1324. gados, ar ekskomunikācijas draudiem, tiem kuri gribētu atņemt šīs tiesības bez pāvesta apstiprinājuma. Viens no Jāņa XXII darbiem bija lēmums atdalīt Itāliju no Svētās Romas impērijas, taču bulla nebija izdevīga un to ātri aizmirsa. Vācijas ekskomunikācija bija spēkā arī pēc pāvesta nāves un Ludviga atbalstīto teologu pretestība turpinājās.

Cīņa ar spirituāļiem

Jānis XXII saķīvējas ne tikai ar laicīgās varas neatkarības piekritējiem, bet arī ar absolūtās reliģijas piekritējiem — franciskāņiem. Jau Vīnes koncilā, Klements V, mēģināja apvaldīt tos, ekskomunicējot franču spirituāļus. 1317. gadā pēc ordeņa vadītāja steidzama lūguma, Jānis XXII nosodīja franciskāņu ordeni pametušos spirituāļus un pavēlēja inkvizitoriem Langedokā uzskatīt par ķeceriem visus, kas sevi dēvē par "fratičelli", "ubagu brāļiem" vai "begīniem". 1317. gada 13. aprīlī pāvests izdeva bullu Quorumdam exigit, kurā nosodīja spiritāļu paradumu atteikties no personiskā īpašuma, kā arī no šī brīža aizliedza īpašos tērpus, kurus tie nēsāja. Bullas noslēgumā pāvests piezīmēja — nabadzība, nav slikti, taču paklausība ir vēl labāk. 1318. gada 23. janvārī izdota bulla Gloriosam Ecclesiam, kurā nolādēja visus, kas nepiekrīt Quorumdam bullai un ekskomunicēja tos. 74 spirituāļus no Bezjēras un Narbonas klosteriem nogādāja Aviņonā, pāvests personīgi viņus iztaujāja un četrus, kuri nevēlējās atteikties no maldiem, nodeva laicīgajai varai un 1318. gada 7. maijā viņus sadedzināja Marseļā. Šie četri uzreiz kļuva par spirituāļu mocekļiem un viņu piekritēji Neapolē, Sicīlijā un Francijas dienvidos pāvestu dēvēja par antikristu. Nākamos desmit gadus spirituāļus un begīnus inkvizīcija vajāja visā Dienvidfrancijā bez apstājas. 1318. gada 28. decembra bullā Sancta Romana et universa ecclesia pāvests viņus ekskomunicēja un 1328. gada 8. februārī nolādēja grāmatu Postil (komentāri) par Apokalipses skaidrojumiem. 1322. gada 26. marta bulla Quia nonnunquam noteica, ka par baznīcas noteikumu noniecināšanu ir jāsaņem sods. 1322. gadā Perudžā sapulcējās franciskāņu ordeņa kapituls un ordeņa vadītājs Česenas Mikēle, uzklausījis spirituāļu neatlaidīgos lūgumus, pasludināja Kristus nabadzību par ticības dogmu: ja viņam un apustuļiem arī kas piederējis, tad tikai kā usus facti (ar lietošanas tiesībām). Šis lēmums, kura mērķis bija nosargāt ordeņa tikumu skaidrību, nepatika pāvestam, iespējams, ka viņš tajā saskatīja draudus saviem nolūkiem — atņemt impērijai tiesības vēlēt bīskapus un saglabāt Svētā Troņa tiesības kronēt imperatoru. 1323. gada 12. novembra bullā Cum inter nonnullos [schoasticos viros] (Kopš starp dažiem [mācītiem vīriem]) Jānis XXII nosodīja franciskāņu apgalvojumus. 1324. gada 10. novembra bullā Quia quorumdam pāvests oficiāli uzaicināja Mikēli, kopā ar Okamas Viljamu un Bergāmas Bonagraciju, uz Aviņonu. Saprotot, ka tas faktiski ir uzaicinājums uz inkvizīcijas tiesu, visi trīs pārbēga pie Bavārijas Ludviga (1328. gada 26. maijs), izmantojot Ludviga atsūtītu galeru. Pārējie franciskāņi pakļāvās pāvestam un ievēlēja jaunu ordeņa vadītāju. Sākot no 1330. gadu ziņas par spirituāļu sodīšanu kļuva arvien retākas un var uzskatīt, ka cīņa ar tiem bija pabeigta.

Dievišķais redzējums

1329. gadā adventes trešajā svētdienā, pēc konsistorija, Jānis sludināja, ka svēto mirušo dvēseles pēc nāves dodas Ābrama azotē (latīņu: sub altari Dei) un netiek stādītas Dieva priekšā (visio facie ad faciem), līdz pat augšāmcelšanai Pastardienā. Pie viena arī minorītu mūkam Dižonas Gotjē, lika saskaitīt kardinālu balsis, kuri piekrīt viņa doktrīnai. 1331. gada 27. decembrī dominikānis Anglijas Tomass, atklāti sludināja Aviņonas apkārtnē pret šo doktrīnu, par ko arī tika apcietināts. Ziņas par šiem notikumiem sasniedza Parīzi, kur sākās neapmierinātība, un pāvests, savas doktrīnas atbalstam, nosūtīja minorītu vadītāju Žerāru Otoni kopā ar dominikāņu mūkiem. Taču karalis Filips VI, iespējams, ka pateicoties spirituāļu kūdītājiem, nodeva šo jautājumu Sorbonnas Universitātes teoloģijas fakultātei. 1333. gada 2. janvārī teoloģijas doktori nosprieda pretējo, ka svēto dvēseles redz Dievu uzreiz pēc nāves. Tomēr fakultāte bija domās, ka pāvestam ir jāierosina savu maldu mācība kā recitando un nevis determinado, asserendo, seu etiam opinando. Karalis nodeva šo lēmumu pāvestam un 1333. gada novembrī sapulcinātais konsistorijs deva augstprātīgu atbildi. Teologi, kuri atbalstīja Ludvigu VI Bavārieti un pretojas pāvesta varas absolūtismam turpināja sludināt par "ķeceri Kagoras Žaku" un uzstājīgi pieprasīja sasaukt koncilu, kurš iztiesātu pāvestu. Izskatījās, ka Jānis taisījās atteikties no šīs mācības, taču viņš nomira ātrāk, nekā paspēja to izdarīt (1334. gada 4. decembris). 1336. gada 29. janvārī pāvests Benedikts XII nolasīja garu spriedumu par šiem jautājumiem. Spriedumu, ko viņš lasīja bija sagatavojis pats Jānis, taču nebija paspējis apzīmogot bullu ar to.

Darbi

Pāvests Jānis XXII bija izcils administrators un veica daudzus nepieciešamos pārkārtojumus baznīcas likumdošanā un finansēs. Viņš papildināja baznīcas likumus ar sava priekšgājēja Klementa V noteikumiem, kā arī laika gaitā paša izdotajiem. Šie labojumi bija spēkā un nemainījās līdz pat 16. gadsimtam. Pamatīgi papildinājās pāvesta kase. Divas viņa izdotās bullas, Execrabilis (1317) un Ex Debito (1319), noteica lielāku pāvesta varu pār baznīcas amatu noteikšanu un nodevu sadali. Viņa vadībā izstrādāta jauna nodokļu grāmata, kurā noteica nodevas par 145 dokumentiem, kurus varēja saņemt pāvesta kancelejā. Arī šie noteikumi bija spēkā un tos nepārskatīja nākamos 2 gadsimtus. Pontifikāta laikā pāvests sekmēja misionāru darbību Āzijā, dibinot Anatolijas, Armēnijas, Irānas un Indijas bīskapijas. Uzbūvēja Aviņonā pāvesta bibliotēku un Kagorā universitāti. Kā jau lielākā daļa laikabiedru, viņš atbalstīja savus radiniekus un novadniekus. No 28 ieceltajiem kardināliem, 20 bija no Francijas dienvidiem un 3 bija krustdēli. Pēc izskata bija neliela auguma, tievs, gaišu ādu, pēc rakstura impulsīvs, gudrs, ietiepīgs, despotisks, taču vienkāršs un pieejams. 1329. gada 27. martā bullā In agro dominico ("Dieva laukos") nolādējis Meistara Ekharta darbus kā ķecerīgus. Sacerējis lūgšanas Anima Christi, sanctifica me ...

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jānis XXII.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)