Pāriet uz saturu

Kakadu

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Kakadū)
Kakadu
Cacatuidae (G. R. Gray, 1840)
Lielais dzeltencekula kakadu (Cacatua galerita)
Lielais dzeltencekula kakadu (Cacatua galerita)
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
VirskārtaPapagaiļu un zvirbuļu virskārta (Psittacopasserae)
KārtaPapagaiļveidīgie (Psittaciformes)
VirsdzimtaKakadu (Cacatuoidea)
DzimtaKakadu (Cacatuidae)
Izplatība
Iedalījums
Kakadu Vikikrātuvē

Kakadu[1], kakadu dzimta (Cacatuidae) ir viena no papagaiļveidīgo kārtas (Psittaciformes) dzimtām, kas ir vienīgā dzimta kakadu virsdzimtā (Cacatuoidea). Tā apvieno 21 sugu, kas tiek iedalītas 7 ģintīs.[2][3] Izplatības dabiskais areāls aptver Austrālāziju, kā arī Filipīnas un Indonēzijas austrumus līdz Jaungvinejai, Zālamana salām un Austrālijai.[4]

Kakadu ir ļoti populāri mājas mīluļi, bet to pilnvērtīga uzturēšana nav vienkārša. Viena no populārākajām un vieglāk uzturamajām sugām ir korella (Nymphicus hollandicus). Kā mājas mīluļus biežāk izvēlas arī baltos kakadu, nevis melnos kakadu. Diemžēl viens no galvenajiem papagaiļu sugu apdraudējumiem savvaļā ir nelegālas papagaiļu medības un to nelegāla tirdzniecība turēšanai nebrīvē kā mājas mīluļus.

Izplatība un biotopi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sārtais kakadu (Eolophus roseicapilla) sastopams lielākajā daļā Austrālijas
Tanimbaras kakadu (Cacatua goffiniana) savvaļā mājo tikai nelielajās Tanimbaras salās
Korella (Nymphicus hollandicus) ir mazākā kakadu dzimtā

Kakadu lielākajai daļai sugu izplatības areāls ir diezgan ierobežots: 11 sugas ir endēmas Austrālijai, 7 apdzīvo tikai Indonēzijas, Filipīnu, Jaungvinejas un Zālamana salas, bet 3 sugu areāls aptver gan Jaungvineju, gan Austrāliju.[5][6][7] Neviena kakadu suga nav sastopama Borneo, lai gan mājo netālajās salās — Palavanā, Sulavesi un citās Klusā okeāna salās.[8]

Tikai dažām sugām ir plašs izplatības areāls. Piemēram, sārtais kakadu (Eolophus roseicapilla) sastopams lielākajā daļā Austrālijas.

Ir sugas, kuru izplatības areāls ir ļoti neliels. Piemēram, baltausu melnais kakadu (Calyptorhynchus baudinii) izplatīts nelielā reģionā Austrālijas dienvidrietumos, bet Tanimbaras kakadu (Cacatua goffiniana) mājo nelielajās Indonēzijas Tanimbaras salās.

Dažas kakadu sugas introducētas ārpus to dabiskā izplatības areāla. Piemēram, lielais dzeltencekula kakadu (Cacatua galerita) introducēts Jaunzēlandē, Singapūrā, Palau un Indonēzijā.[9]

Biotopi

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakadu apdzīvo visdažādākos biotopus — lietus mežus, mežainus apgabalus, pustuksnešu krūmājus, vēsos kalnu mežus un mangroves.

Dažas sugas pielāgojušās cilvēku izmainītai lauku ainavai un viņu skaits pastāvīgi aug, jo lauksaimniecība ļoti palielinājusi putnu barības resursus. Austrālijā kakadu satopami arī pilsētu parkos. Tomēr neviena suga nav sastopama visu veidu biotopos.[8]

Sugas ar visplašākajiem izplatības areāliem (lielais dzeltencekula kakadu un sārtais kakadu) mājo atklātā ainavā un barojas ar zāļu sēklām.[4]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakadu kopumā ir vidēji lieli vai lieli papagaiļi ar spēcīgu, masīvu ķermeni. Ķermeņa garums, atkarībā no sugas, ir 30—60 cm, svars 80—1200 g. Mazākā un slaidākā dzimtā ir korella (Nymphicus hollandicus), kuras kopējais garums, garās astes spalvas ieskaitot, ir 32 cm, bet svars 80—100 g.[4]

Viena no raksturīgākajām kakadu īpašībām ir kustīgais cekuls, kuru papagaiļi spēj gan sasliet stāvus, gan pieglaust pie galvas. Daudzām sugām cekuls ir ļoti iespaidīgs un krāšņs.[8] Līdzīgi citiem papagaiļveidīgajiem, kakadu ir vidēji garas astes spalvas, īsas kājas, spēcīgi nagi, izteikti izliekts un masīvs knābis.[3]

Pa zariem vai zemi tie pārvietojas papagaiļiem raksturīgā gāzelīgā gaitā. Pārvietojoties pa koka zariem, kakadu lieto arī knābi, izmantojot to kā trešo kāju. Kakadu ir plati, gari spārni, un tie ir ātri lidotāji. Dzimtā ātrākais ir sārtais kakadu, kurš spēj sasniegt ātrumu 70 km/h.[8] Lielajiem melnajiem kakadu un lielākajiem baltajiem kakadu, piemēram, lielajam dzeltencekula kakadu un majora Mitčela kakadu, ir īsāki un noapaļotāki spārni, un to lidojums ir lēnāks.[8]

Atšķirībā no citiem papagaiļiem, kuriem dominē zaļš apspalvojums, kakadu ir mazāk spilgti. Apspalvojumam raksturīgākā krāsa ir balta, melna vai pelēka. Toties cekuls, krūtis, vaigi vai aste mēdz būt pamatkrāsai kontrastējošās krāsās. Daudzām sugām tie ir dzelteni, sārti vai sarkani toņi.[8]

Balss

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Ganggang kakadu (Callocephalon fimbriatum), salīdzinot ar citiem kakadu, ir klusāks un mazrunīgāks
Līdz šim lielākais novērotais kakadu bars savvaļā bijis mazo korellu (Cacatua sanguinea) bars, tajā apmēram bija 37 000 īpatņi
Lielākā daļa kakadu sugu ir kreiļi un barību tur ar kreiso kāju, attēlā dzeltenastes melnais kakadu (Calyptorhynchus funereus)

Kakadu balss ir skaļa un griezīga.[4] Pēc balss papagaiļi atpazīst viens otru, balsi tie izmanto, lai atspoguļotu savas emocijas, savu noskaņojumu, brīdinātu viens otru briesmu gadījumos vai lai paziņotu par savām tiesībām, piemēram, uz ligzdošanas vietu.

Ķērcienu specifisks skaņas raksturs un pielietojums ir atkarīgs no sugas. Piemēram, īsknābja melnajam kakadu ir 15 dažāda rakstura ķērcieni, toties majora Mitčela kakadu to ir daudz mazāk. Piemēram, ganggang kakadu (Callocephalon fimbriatum) salīdzinoši ir daudz klusāks, mazāk runīgs, bet barojoties tam ir raksturīgas maigas, murrājošas skaņas. Kakadu, kad ir izbiedēti, mēdz šņākt, atgādinot čūsku.[10] Līdz ar balsi dažas sugas saziņai lielā attālumā izmanto arī cita veida skaņas. Piemēram, palmu kakadu ar koka nūju sit pa miruša koka zaru.[11]

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakadu ir aktīvi gaišajā dienas laikā, bet nesāk rosīties pašā rīta agrumā. Tie sagaida, līdz diena iesilst, un saule tos pēc nakts sasilda.[4] Visas kakadu sugas ir sabiedriskas, tās nakšņo, barojas un ceļo lielos, skaļos baros. Atkarībā no barības resursu pārpilnības vai nabadzības attiecīgi izmainās bara lielums. Ja barības ir daudz, bara lielums ir mazāks, tajā ir apmēram 100 vai mazāk īpatņu. Toties, ja barības ir maz un visur valda sausums, barā var būt tūkstoši vai pat vairāki desmittūkstoši īpatņu. Lielākais novērotais kakadu bars bijis mazo korellu (Cacatua sanguinea) bars, kurā bija apvienojušies ap 32 000 īpatņu. Sugas, kas dzīvo atklātās, zāļainās ainavās, veido lielākus barus, nekā tās, kas dzīvo mežos.[8]

Kakadu ir ļoti kustīgi, izveicīgi un labi lidotāji, piekopjot klejotāju dzīves stilu. Savā izplatības areālā putnu bari ik pa brīdim pārvietojas no vienas vietas uz otru, meklējot barību un pārvietojoties atkal uz jaunām vietām, kad tas ir nepieciešams. Ilgstoša sausuma periodos kakadu mēdz ieklejot arī kultūraugu lauksaimniecības tīrumos.[8] Ir arī sugas, kas ļoti labi piemērojošās cilvēku videi un dzīvo pat lielās pilsētās.[12] Mežos dzīvojošās sugas galvenokārt ir nometnieki, tā kā barības resursu pieejamība ir mazāk atkarīga no sezonas rakstura.[8]

Dažas sugas nakšņošanai vienmēr izvēlas vietu, kas atrodas padzeršanās vietas tuvumā. Citas sugas toties pārlido samērā lielus attālumus no nakšņošanas vietas līdz barošanās vietām.[13] Kakadu ir vairāki veidi, kā tie mazgājas. Tie virs ūdens var karāties koka zarā ar kājām gaisā, var aktīvi lidot lietus laikā vai pērties pa slapjām, pielijušām lapām koku zaros.[10] Kakadu, līdzīgi kā cilvēki, var būt kreiļi vai labroči, tikai tas izpaužas uz kājas izmantošanu. Lielākā daļa sugu ir kreiļi (87—100%) un ēšanai izmanto kreiso kāju, tikai dažas sugas labprātāk izmanto labo kāju.[14]

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakadu galvenokārt pārtiek no dažādiem augiem — sēklām, graudiem, riekstiem, augļiem un ziediem Sēklas veido uztura lielāko daļu visām sugām. Rozā kakadu, baltie kakakdu un dažas melno kakadu sugas priekšroku dod barības meklēšanai uz zemes un pārtiek ne tikai no sēklām, bet arī no augu gumiem un saknēm. Pārējās sugas pamatā barojas kokos, atsevišķas no tām papildina diētu ar kukaiņiem, to kūniņām vai kāpuriem.[4][8] Lai arī lielākajai daļai sugu barības izvēle ir ļoti plaša un dažāda, tomēr dažas sugas ir specializējušās konkrētai barībai. Piemēram, gludais melnais kakadu (Calyptorhynchus lathami) barojas tikai ar šī ozolu augļiem.[15]

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sarkanastes melnā kakadu (Calyptorhynchus banksii) ola un cālēns

Kakadu veido ilgstošus monogāmus pārus. Daudzi īpatņi, uzturoties barā, izveido pāri, pirms sasnieguši dzimumbriedumu. Šādi pāri uzsāk ligzdošanu vismaz gadu vēlāk nekā pāri, kas izveidojas ligzdošanas laikā. Kopumā mātīte pirmo reizi ligzdo 3—7 gadu vecumā, bet tēviņš bieži ir vecāks. Jo pāris vēlāk sāk ligzdot, jo tas mazuļu audzēšanā ir sekmīgāks un prasmīgāks. Jaunie putni dažām sugām paliek kopā ar vecākiem līdz gada vecumam.[8] Lai arī ne vienmēr, tomēr kakadu ir raksturīgi gadu no gada atgriezties vecajās ligzdošanas vietās.[11]

Līdzīgi kā citi papagaiļi arī kakadu ligzdo koku dobumos, kurus tie paši izveidot nespēj. Dobumi var veidoties dažādos veidos: izlūstot kādam zaram, koka stumbru izēdot kāda sēnītei vai kukaiņiem (piemēram, termītiem) vai dobumu izkaļ dzeņi.[8] Daudzviet dobumu trūkst un konkurence par ligzdošanas vietas ieņemšanu pastāv ne tikai starp kakadu pāriem, bet arī ar citiem dzīvniekiem.[16] Kopumā kakadu izvēlas dobumu, kas tikai nedaudz ir lielāks par pašu papagaili, līdz ar to atšķirīgu izmēru kakadu sugas ligzdo atšķirīgu izmēru dobumos. Ja ir izvēle, kakadu vislabprātāk ligzdo vietā, kas ir vismaz 7 m virs zemes, kā arī, kas atrodas ūdens un barības resursu tuvumā.[8]

Ligzdošanas dobums parasti tiek izklāts ar sprungulīšiem, koka skaidām un zariem ar lapām. Olas baltas. Dējumā, atkarībā no sugas, var būt tikai viena ola, piemēram, palmu kakadu un citiem lielāka izmēra papagaiļiem, vai 2—8 olas mazāka auguma sugām. Arī pieejamo barības resursu pietiekamību nosaka dējuma lielumu. Dažas sugas dējumu atkārto, ja pirmais iet bojā. Melno kakadu mātītes ir vienīgās, kas perē un silda mazuļus, bet tēviņi tās baro. Toties pārējām sugām perē un mazuļus silda abi vecāki. Gandrīz visu sugu mazuļi izšķiļas segti ar dzeltenīgām, plānām dūnām. Tikai palmu kakadu putnēni izšķiļas kaili.[8] Inkubācijas periods mazākajiem kakadu ilgst apmēram 20 dienas, lielākajiem līdz 29 dienām.[4]

Attiecības ar cilvēkiem

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kakadu veido ilgstošus monogāmus pārus, attēlā garknābja korellas (Cacatua tenuirostris)
Majora Mitčela kakadu (Lophochroa leadbeateri)

Cilvēku saimnieciskā darbība uz dažām sugām ir atstājusi pozitīvu ietekmi, bet uz citām negatīvu. Daudzas atklāto ainavu sugas ir ieguvušas no lauksaimniecības attīstības, pieaugot pieejamiem barības (sēklu), ūdens resursiem, kā arī papagaiļi sākuši izmantot jauna veida barību (ievestās kultūras). Savukārt pretēji izpaužas cilvēku ietekme uz mežos dzīvojošajām sugām — saimnieciskā darbība iznīcina un samazina to dzīvošanas vidi. Turklāt mežu sugu barība galvenokārt ir specializēta, papagaiļi nespēj piemēroties jauniem, eksotiskiem barības resursiem.[8]

Sistemātika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakadu virsdzimta (Cacatuoidea)

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Dainuvīte Guļevska, Aina Miķelsone, Tamara Porīte. Pareizrakstības un pareizrunas rokasgrāmata. Rīga : Avots, 2002. 77. lpp. ISBN 9984-700-64-X.
  2. ↑ World Bird Names: Parrots, cockatoos, 2018
  3. ↑ 3,0 3,1 «Birds of the World». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 25. martā.
  4. ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 Rowley, Ian (1997). "Family Cacatuidae (Cockatoos)". In del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew; Sargatal, Jordi. Handbook of the Birds of the World. Volume 4, Sandgrouse to Cuckoos. Barcelona: Lynx Edicions. pp. 246–69. ISBN 978-84-87334-22-1.
  5. ↑ «Cockatoos By Animals/Wildlife Expert». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 6. aprīlī. Skatīts: 2015. gada 25. martā.
  6. ↑ Oiseaux net.
  7. ↑ Bird Families of the World
  8. ↑ 8,00 8,01 8,02 8,03 8,04 8,05 8,06 8,07 8,08 8,09 8,10 8,11 8,12 8,13 8,14 Cameron, Matt (2007). Cockatoos. Collingwood, VIC, Australia: CSIRO Publishing. ISBN 978-0-643-09232-7.
  9. ↑ Sulphur-crested Cockatoo, Cacatua galerita
  10. ↑ 10,0 10,1 Forshaw, Joseph M. (2006). Parrots of the World; an Identification Guide. Illustrated by Frank Knight. Princeton University Press. ISBN 978-0-691-09251-5.
  11. ↑ 11,0 11,1 Murphy S, Legge S, Heinsohn R (2003). "The breeding biology of palm cockatoos (Probosciger aterrimus): a case of a slow life history". Journal of Zoology. 261 (4): 327–39. CiteSeerX 10.1.1.475.7031. doi:10.1017/S0952836903004175
  12. ↑ Urban wildlife issues in Australia
  13. ↑ Lindenmayer, DB; Pope MP; Cunningham RB; Donnelly CF; Nix HA (1996). "Roosting of the Sulphur-Crested Cockatoo Cacatua galerita". Emu. 96 (3): 209–12. doi:10.1071/MU9960209
  14. ↑ Laterality in Animals
  15. ↑ Crowley, GM; Garnett S (2001). "Food value and tree selection by Glossy Black-Cockatoos Calyptorhynchus lathami". Austral Ecology. 26 (1): 116–26. doi:10.1046/j.1442-9993.2001.01093.x
  16. ↑ Heinsohn, R; Murphy S; Legge S (2003). "Overlap and competition for nest holes among eclectus parrots, palm cockatoos and sulphur-crested cockatoos". Australian Journal of Zoology. 51 (1): 81–94. doi:10.1071/ZO02003

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • The complete encyclopedia of birds and birds migation. Christopher M. Perrins & Jonathan Elphick. Marshall edition, 2003. ISBN 0-7858-1667-4

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kakadu&oldid=3877144"