Pāriet uz saturu

Kakapo

Vikipēdijas lapa
Kakapo
Strigops habroptilus (Gray, 1845)
Kakapo
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaPapagaiļveidīgie (Psittaciformes)
VirsdzimtaJaunzēlandes papagaiļi (Strigopoidea)
DzimtaJaunzēlandes papagaiļi (Strigopidae)
ĢintsKakapo (Strigops)
SugaKakapo (S. habroptilus)
Sinonīmi
  • Strigops habroptila
Kakapo Vikikrātuvē

Kakapo (Strigops habroptilus) ir nelidojošs Jaunzēlandes papagaiļu dzimtas (Strigopidae) putns, kurš dzīvo tikai Jaunzēlandē. Tā ir vienīgā suga kakapo ģintī (Strigops). Ģeogrāfisko variāciju nav.[1] Kakapo ir viens no apdraudētākajiem papagaiļiem pasaulē. Mūsdienās tā populācijā ir apmēram 209 pieauguši īpatņi.[2]

Etimoloģija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc ārējā izskata kakapo mazliet atgādina pūci, tādēļ to dažreiz dēvē par pūčpapagaili

Maoru valodā kākāpō nozīmē "nakts papagailis": kākā ("papagailis") un pō ("nakts").[3] Kā jau nosaukums norāda, kakapo ir aktīvs nakts laikā. Pēc ārējā izskata kakapo mazliet atgādina pūci, tādēļ to dažreiz dēvē arī par pūčpapagaili. Uz līdzību ar pūci norāda arī sugas latīniskais nosaukums — strigos ("pūce") un opsis ("seja").[3]

Izplatība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakapo vēl 20. gadsimta sākumā bija plaši izplatīts visā Jaunzēlandē un sastopams Ziemeļsalā, Dienvidsalā un Stjuarta salā. Līdz 1977. gadam populācija strauji samazinājās, un tika pieņemts lēmums atlikušos putnus pārvietot uz piekrastes salām, kas ir brīvas no plēsējiem. Laikā no 1980. līdz 1992. gadam savvaļā noķertos putnus aizveda uz divām nelielām saliņām ― Enkoru un Kodfišu. 1994. gadā zināmais pūčpapagaiļu skaits bija kritiski mazs, atlikušajiem 47 putniem draudēja iznīcība. Pateicoties Jaunzēlandes Dabas un vēstures aizsardzības departamenta īstenotajam sugas saglabāšanas plānam, turpmākajos 20 gados putnu skaits trīskāršojās. Mūsdienās dabiskajā izplatības areālā šī suga, visticamāk, ir izmirusi un sastopama daļējos savvaļas apstākļos trīs nelielās, no plēsējiem brīvās salās Jaunzēlandes Dienvidsalas piekrastē — Enkorā, Kodfišā un Mazajā Barjeru salā (Little Barrier) Hauraki līcī, kur to ligzdošana tiek uzraudzīta.[4][5]

Izskats un īpašības

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakapo ir liels, tukls un spēcīgs papagailis. Ķermeņa garums ir 58—64 cm, spārnu plētums 84—91 cm, svars 0,95—4 kg. Tēviņi ir lielāki nekā mātītes. Vidējais svars tēviņam 2 kg, mātītei 1,5 kg.[3][6][7] Kakapo ir smagākais no visiem papagaiļiem pasaulē, vidēji par 400 g smagāks nekā lielākais no lidojošajiem papagaiļiem — hiacinšu ara (Anodorhynchus hyacinthinus).[8]

Anatomiskās izmaiņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kakapo ir liels un tukls papagailis
Kakapo knābi ieskauj spalviņas, kas atgādina ūsas

Kakapo ir nelidojošs papagailis ar relatīvi īsiem spārniem, salīdzinot ar tā lielo ķermeni. Kakapo krūšukaulam nav ķīļa (crista sterni), pie kura piestiprināti putnu lidošanai nepieciešamie muskuļi. Spārnus tas izmanto vienīgi planēšanai un līdzsvara noturēšanai, kāpelējot pa koku zariem. Atšķirībā no daudziem citiem uz zemes dzīvojošiem putniem, kakapo spēj uzkrāt lielas tauku rezerves.[9]

Apspalvojums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā spalvām nav jānes lidošanas slodze, tās ir ļoti mīkstas. Šī īpašība ir norādīta sugas latīniskajā nosaukumā habroptilus (habros ― 'mīksts' un ptilon ― 'spalva'). Muguras spalvu krāsa ir sūnu zaļa ar melnu vai tumši brūnu rakstu, krūtis un sāni dzeltenzaļi ar dzeltenām svītriņām. Vēders, kakls, seja un zemaste dzeltenīgi ar gaiši zaļām svītriņām un vāji izteiktiem pelēkbrūniem plankumiem. Spārni klāti dzeltenīgām svītrām. Kopumā katram īpatnim krāsu tonis ir ļoti individuāls, var būt putni, kas izskatās gandrīz dzelteni vai arī pelēkzaļi. Ļoti bieži astes spalvu gali ir nodiluši, jo staigājot tiek vilkti pa zemi.[3][9]

Seja, knābis, kājas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakapo ir raksturīgs sejas spalvu disks, līdzīgs pūcēm. Masīvais knābis pie pamatnes apaudzis ar brūnām, ļoti jutīgām spalviņām, kas atgādina ūsas un, iespējams, tumsā kalpo kā taustes orgāni.[5][9] Knābja krāsa katram īpatnim var būt atšķirīga, visbiežāk tas ir ziloņkaula krāsā, bet samērā bieži augšējā daļa ir pelēkzila. Acis tumši brūnas, spēcīgās kājas un lielās zigodaktilās (divi vidējie pirksti vērsti uz priekšu, malējie uz aizmuguri) pēdas pelēkas. Garie nagi piemēroti, lai rāptos koku zaros.[3][9]

Šādi grāmatā "Ķengurēna ceļš" kakapo apraksta Džeralds Darels: "Kakapo mēdz dēvēt par pūčpapagaili, un šis nosaukums viņam labi piedien... Kakapo ir liels putns — lielāks par plīvurpūci, apspalvojums viņam ir skaistā, dūmakaini pelēkzaļā krāsā ar melniem punktiņiem. Viņa "seja" ir plakana un plata kā pūcei, no tās jums lūkojas pretī divas ļoti lielas, tumšas acis".

Mātīte un tēviņš

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mātīti un tēviņu ir viegli atšķirt vienu no otra. Mātītei ir šaurāka un mazāk velvēta galva, šaurāks un līdz ar to proporcionāli garāks knābis, mazāks nāsu paugurs, slaidākas un rozīgākas kājas. Tā kā mātīte kopumā ir mazāka, tās aste proporcionāli garāka. Apspalvojuma krāsa abiem dzimumiem līdzīga, bet mātītēm tā ir mazāk dzeltena.[3]

Mazuļi un jaunie putni

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakapo mazuļus sedz pelēcīgi baltas dūnas, caur tām var viegli saskatīt sārto ādu. Jaunie putni pieauguša putna apspalvojumu iegūst apmēram 70 dienu vecumā. Kopumā tas ir pelēcīgāks, ar melniem raibumiem, dzeltenā krāsa apspalvojumā ir ļoti nedaudz. Tos no pieaugušajiem putniem var atšķirt arī pēc daudz īsākās astes, spārniem un knābja. Ap acīm jaunajiem putniem ir īsu spalviņu gredzens, kas atgādina skropstas.[9]

Kakapo maņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā kakapo ir aktīvs nakts laikā, tam ir vairākas īpašības, kas ļauj orientēties tumsā. Atšķirībā no daudziem citiem putniem, ir ļoti labi attīstīta oža.[10] Par to liecina lielais ožas sīpoliņš (Bulbus olfactorius).[10] Viena no kakapo īpatnībām ir tā īpašā, spēcīgā zemes smarža, kuru daži pētnieki salīdzina ar pelējuma smaržu.[11] Iespējams, smaržai ir nozīme savstarpējā saziņā.[12]

Kakapo spēj labi redzēt gan tumsā, gan krēslas stundās. Acs uzbūve ir līdzīga citiem nakts putniem, bet tai piemīt arī īpašības, kuras raksturīgas dienas putniem. Kakapo acs izmērs un forma iekļaujas citu papagaiļu diapazonā, bet ir tuvu arī nakts putniem. Naktī aktīvajiem dzīvniekiem acs radzenes diametrs ir lielāks nekā acs ābola garums. Radzene nodrošina gaismas staru savākšanu, bet acs ābola garums ietekmē redzes asumu. Spriežot pēc acu formas, kakapo ir plašāks gaismas jutības diapozons nekā dienas putniem, bet tā redzes asums ir vājāks. Šīs īpašības pastiprina tīklenes uzbūve ― uz tās atrodas daudz fotoreceptoru, kas ļauj saskatīt priekšmetus vājā apgaismojumā, bet ar sliktu izšķirtspēju. Acu novietojums tuvāk knābim palielina binokulārās redzes lauku.[13]

Ģenētika

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Tā kā kakapo suga gandrīz piedzīvoja izmiršanu — populācija bija sarukusi līdz 47 īpatņiem —, tad mūsdienu populācijai ir ļoti zems ģenētiskās dažādības līmenis un to apdraud tuvradnieciskā krustošanās. Tas izpaužas zemajā spējā pretoties slimībām un pieaugušo īpatņu neauglībā. 40% kakapo olas ir neapaugļotas.[14] 2015. gadā tika uzsākts projekts Kākāpō125+, kura mērķis ir noskaidrot visu dzīvo īpatņu genomus. Nosaukumā minētais skaitlis 125 attiecas uz papagaiļu skaitu projekta sākšanas laikā. Pēc putnu radniecības pakāpes noteikšanas iegūtos datus paredzēts izmantot mākslīgās apaugļošanas vadīšanai, lai risinātu sugas atveseļošanas galvenos jautājumus ― neauglību un slimības.[2]

Dzīves vide

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kakapo vēsturiskā izplatība
  Maksimālā izplatība kopš 1840
  Fosilijas

Pirms Jaunzēlandē ieradās cilvēki kakapo bija plaši izplatīts abās galvenajās Jaunzēlandes salās (Dienvidsalā un Ziemeļsalā), kā arī, iespējams, Stjuarta salā, lai gan fosilijas šajā salā līdz šim nav atrastas.[15]

Kakapo kādreiz dzīvoja visdažādākājos biotopos, ieskaitot mitras, ciņainas pļavas, krūmājus un jūras piekrasti. Tas mājoja arī mežos, galvenokārt podokarpu mežos (piemēram, rimu (Dacrydium cupressinum), matai (Prumnopitys taxifolia) un totaru (Podocarpus totara) mežos), arī dienvidskābaržu, tavu (Beilschmiedia tawa) un dienvidrātu (Metrosideros umbellata) mežos. Fjordlendas auglīgās trūdzemes nogāzes, kurās sastopama liela augļus ražojošu augu dažādība (piemēram, maoru makomako (Aristotelia serrata), aveņu (Rubus) un tutu (Coriaria) krūmi), ieguva nosaukumu "kakapo dārzi".[16]

Kopumā kakapo nav īpašu prasību pret dzīves vidi, tas spēj pielāgoties jebkādiem apstākļiem.[9] Kakapo lieliski jutās gan sausajā un karstajā Ziemeļsalas klimatā, gan aukstajās Fjordlendas reģiona kalnu ziemās. Fosilijas norāda, ka vislabprātāk tas apmetās platlapju koku, kalnu dienvidskābaržu, vai totaru mežos ar maigām ziemām un biežām lietavām.[17]

Līdz ar aktīvu sugas aizsardzības pasākumu ieviešanu, visi kakapo tika pārvietoti un mūsdienās dzīvo salās, kurās nav plēsēju. Tie bez problēmām piemērojās jaunajai dzīves videi un barības resursiem.

Uzvedība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kakapo ir izteikts augēdājs un barojas tikai ar augu izcelsmes barību
Kakapo ir aktīvs nakts laikā

Kakapo ir vienpatis un katram īpatnim ir sava mājas teritorija. Papagailis ir aktīvs krēslā un naktī.[18] Lielāko daļu laika pavada zemajā paaugā, kurā iemin takas. Ar smaržu iezīmē savu teritoriju, kuru pamet vienīgi, dodoties riestot vai baroties. Lūkojoties no augšas, viņa dzīvesvieta liekas viscaur celiņu šķērsota. Dienā slēpjas koku dobumos un klinšu plaisās vai ierokas kritušās lapās. Sūnu zaļās spalvas palīdz saplūst ar apkārtni — zaļām papardēm un ar sūnu apaugušiem koka stumbriem. Ja putns jūtas apdraudēts, tas sastingst un vēl labāk maskējas meža augājā. Šis paradums nespēj pasargāt no plēsīgajiem zīdītājiem, kuri savu medījumu atrod ar ožas palīdzību.

Lai gan kakapo nespēj lidot, tas veikli rāpjas kokā un var sasniegt pat visaugstāko koku galotnes. Ar ļoti spēcīgajām kājām putns stingri turas pie stumbra un zariem. Izplešot spārnus, kakapo saglabā līdzsvaru rāpšanās laikā un izmanto tos kā izpletņus lēkšanai no zara uz zaru. Ja lēciena leņķis ir mazāks par 45°, tad lēciens var sasniegt vairākus metrus,[9] bet no augsta zara kakapo spēj planēt līdz 100 metriem. Uz zemes gaita ir gāzelīga, tomēr kakapo ir izturīgs soļotājs un spēj noiet vairākus kilometrus.[6] Piemēram, mātīte ligzdošanas laikā katru nakti mēro aptuveni 1 km uz barošanās vietu un pēc tam atpakaļ uz ligzdu, bet tēviņš pārošanās sezonas laikā noiet apmēram 5 km no savas teritorijas līdz riesta vietai.[19]

Kakapo ir ļoti neliela krūšu muskuļu masa, salīdzinot ar pārējo ķermeni, — 3,3%. Tas nespēj ar šādiem vāji attīstītiem muskuļiem sevi pacelt spārnos. Salīdzinot ar lidojošajiem putniem, lielais papagailis spēj izdzīvot ar nelielu barības daudzumu, turklāt ar zemas kvalitātes barību, jo netērē daudz enerģijas.[20]

Kakapo ir rotaļīgi un ziņkārīgi papagaiļi. Jaunie putni mēdz imitēt tuvcīņas un ļoti bieži viens no pretiniekiem satver otra putna kaklu un tur zem sava zoda.[21] Kakapo labprāt tuvojas cilvēkiem un kontaktē ar tiem. Katram īpatnim ir savs raksturs, daži putni ir izteiktas personības.[2] Tomēr, lai arī kakapo ir draudzīgi ar cilvēkiem, tie nav sabiedriski putni.

Barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atšķirībā no lielākās daļas putnu, kakapo ir izteikts augēdājs.[20] Barojas ar dažādām ogām, sēklām un lapām, labprāt ēd dažādas saknītes, kuras izrok ar knābi. No zāles kumšķa vai lapas izmeklē tikai mīkstās un sulīgās daļas, aiz sevis atstājot pusmēness formas augu šķiedru kamoliņus, kurus sauc par kakapo "ganīšanās zīmēm". Ēdienkarti papildina papardes, sūnas, sēnes, rieksti, sēklas.[20]

Vairošanās

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kakapo ola
Kakapo mazuļus sedz pelēcīgi baltas dūnas
Gadu jauns kakapo
Kakapo jaunie putni

Kakapo ir vienīgā papagaiļu suga pasaulē, kurai raksturīga vairāku putnu pulcēšanās riesta vietā.[22] Tēviņi pulcējas katru gadu vienā un tai pašā vietā, kur viens ar otru sacenšas, lai pievērstu mātītes uzmanību. Kakapo neveido pārus, tie tikai tiekas riesta vietā un sapārojas.[23]

Riesti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sapārošanās vidēji notiek ik pēc 3—5 gadiem, laikā, kad nogatavojas rimu augļi. Lai mātītes varētu dēt olas un audzināt mazuļus, tām ir jāpalielina ķermeņa masa, uzkrājot līdz kilogramam tauku. Tas ir iespējams tikai augļu koku ražas gados.[5] Pārošanās gados tēviņi sapulcējas un katru nakti kopīgi rada zemas frekvences (zem 100 Hz), dunošus saucienus, kas ilgst 6—8 stundas, apmēram 3—4 mēnešu garumā.[3][6] Visu šo laiku tēviņi riesta vietu neatstāj, kļūstot apmēram uz pusi vājāki. Pulcēšanās laukums ir apmēram 50 m platumā. No tēviņa dzīves teritorijas tas var atrasties pat 5 km attālumā, un ceļu uz riestu tēviņš paveic ejot.

Ierodoties riesta teritorijā, katrs tēviņš vēlas ieņemt labāko vietu. Tie cenšas viens otru ietekmēt un iebiedēt, sabožot spalvas, izplešot spārnus, atverot knābi un izplešot nagus, vienlaicīgi skaļi ķērcot un rūcot. Reizēm izceļas savstarpējas tuvcīņas, kurās tie var viens otru savainot un pat nogalināt.[24]

Kad vieta ieņemta, katrs tēviņš iekārto savu dejas vietu, nomīņā zāli un cītīgi novāc visus traucēkļus. Pēc tam kakapo izkašņā vairākas bedrītes, kuru dziļums ir 10 cm, bet diametrs ir 40—50 cm, tik liels, lai putns tur varētu ievietoties.[22] Bedrītes parasti atrodas blakus kādam akmenim, klints sienai, krasta kraujai vai koka stumbram, lai blakus esošie objekti atstarotu papagaiļa riesta saucienus.[25] Toties pati bedrīte kalpo kā skaņas pastiprinātājs un rezonētājs.[22] Visas tēviņu bedrītes savieno celiņu tīkls, kurš arī tiek rūpīgi attīrīts no kritalām.[25]

Naktī kakapo staigā ap savām bedrītēm un sauc mātīti, raidot skaņas visos virzienos. Ducināšana uzsākas klusām un pamazām pieņemas spēkā, tā kā tiek piepūsts krūšu kurvja dobums, radot arvien skaļākus burkšķus. Jo putns spēcīgāk piepūšas, jo skaņa kļūst skaļāka.[6] Pēc apmēram 20 skaļiem dūcieniem seko augstas frekvences metāliska skaņa, kas atgādina ķēdes žvadzoņu.[2] Pēc tam tēviņš uz mirkli izslienas, pēc īsas pauzes tas atkal noliec galvu un piepūš krūšu kurvi, raidot rūcienu sēriju. Ducināšana dzirdama vismaz kilometra attālumā, bet, ja ir vējš, tad 5 km attālumā.[25] Šī vilināšana ilgst vairākas stundas, līdz parādās mātīte. Arī viņai no savas mājas teritorijas jānoiet vairāki kilometri, līdz tiek sasniegta riesta vieta. Tā izvēlas partneri, kurš viņas prāt viskvalitatīvāk izpilda riesta deju. Līdzko mātīte ieiet kāda tēviņa teritorijā, tas gāzelējoties tuvojas, vienlaicīgi klabinot knābi.[9] Pārošanās norit apmēram 40 minūtes vai ilgāk.[26] Pēc sapārošanās mātīte atgriežas savā mājas teritorijā, bet tēviņš turpina saukt citas mātītes.

Ligzdošana

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc pārošanās, laikā no janvāra beigām līdz marta vidum, mātīte koka dobumā, uz zemes zem sedzošiem augiem, vai iedobē starp koka saknēm veido ligzdu kā platformu, kraujot to no pieejamiem materiāliem, no pūkām un smalkiem zariņiem. Dējumā ir 1—4 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst 25—30 dienas, perē un par mazuļiem rūpējas tikai mātīte. Pa dienu mātīte ligzdu neatstāj, bet naktī dodas baroties. Šajā laikā plēsēji mēdz izēst perēkli vai mazuļus. Reizēm bez mātes siltuma embrijs olā iet bojā nosalstot. Mazuļi izšķiļoties ir bezpalīdzīgi, segti ar dūnām. Jaunie putni ligzdu atstāj 10—12 nedēļu vecumā. Šajā laikā tie jau ir samērā patstāvīgi, un māte tos tikai reizēm piebaro, līdz jaunie papagaiļi sasniedz 6 mēnešu vecumu.[3][27]

Dzīves ilgums un dzimumbriedums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kakapo ir ilgdzīvotāji. To dzīves ilgums ir apmēram 60 (± 20) gadi. Tēviņi dzimumbriedumu sasniedz 5 gadu vecumā, mātītes ― parasti ap 9 gadu vecumu, lai gan novērojumi liecina, ka dažas mātītes sāk ligzdot arī 4 vai 5 gadu vecumā.[6][28]

No mātītes veselības stāvokļa un barošanās ir atkarīgs tās mazuļu dzimums. Ja mātīte ir spēcīga, veselīga, no olām lielākoties izšķiļas tēviņi. Līdz ar to kakapo vairojoties nebrīvē, kur papagaiļi saņem augstvērtīgu uzturu, izšķiļas ļoti maz mātītes. Tādējādi sugu uzturēt nebrīvē ir gandrīz neiespējami, jo ir nelīdzsvarots dzimumu sadalījums.[9][29]

Aizsardzība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirms maoru ierašanās ap 1280. gadu, kakapo bija plaši izplatīts visā Jaunzēlandē. Līdz ar pirmajiem ieceļotājiem salās nonāca žurkas un suņi, kas iznīcināja kakapo mazuļus. Arī iezemieši medīja un ēda šos putnus, bet no skaistajām spalvām darināja apmetņus. Šāds apmetnis liecināja par bagātību un augstu stāvokli sabiedrībā.

Kakapo likteni XIX un XX gadsimtā izšķīra eiropiešu ievestie kaķi, seski, sermuļi, zebiekstes. Pret plēsējiem bija neaizsargāti gan pieaugušie putni, gan viņu mazuļi un olas. Vienlaikus sākās mežu iznīcināšana, un papagaiļi zaudēja savu dabisko vidi.

Izzušanu paātrināja sugas lēnais vairošanās cikls. Pūčpapagailis ligzdo reizi 3—5 gados, kad ir pieejams bagātīgs barības avots. Putnēni uzturas ligzdā trīs mēnešus. Ja ligzdai kāds tuvojas, viņi skaļi čiepst, tā piesaistot svešinieku uzmanību un kļūstot par vieglu laupījumu plēsējiem.

Pirmie aizsardzības pasākumi tika veikti jau 1891. gadā, taču tie bija neveiksmīgi.[30] Ziemeļsalā suga izzuda ap 1920. gadu. 50. gados kakapo bija sastopams tikai dažos Dienvidsalas kalnu apgabalos un Stjuarta salā. 1977. gadā šajā salā bija ap 200 putnu, taču drīzumā kaķi iznīcināja pusi no populācijas. Tā kā nebija iespējams atbrīvoties no kaķiem tik lielā salā, atlikušos pūčpapagaiļus pārveda uz mazākām, no plēsējiem un žurkām brīvām salām.[2] Sugas atjaunošanas plāns ietver arī mātīšu mākslīgu piebarošanu, lai palielinātu kakapo perēšanas biežumu. Kad mātītei ir izdevies izdēt olas vai izperēt mazuļus, ligzdas tuvumā tiek novietota infrasarkano staru kamera, kas ļauj kontrolēt notiekošo ligzdā. Lai olas vai mazuļi nenosaltu, kamēr mātīte devusies baroties, novērotāji tos apsilda ar nelieliem termostatiem. Dažreiz nepieredzējuši putni neprot pienācīgi rūpēties par savu perējumu, tādā gadījumā olas vai mazuļi tiek pārvietoti uz citu mātīšu ligzdām vai arī ņemti cilvēku aprūpē. Pateicoties cilvēku pūlēm, cāļu izdzīvošana ir palielinājusies no 29% neaizsargātās ligzdās līdz 75% aizsargātās. Kaut gan pūčpapagaiļu skaits un dzīves ilgums pieaug, vēl ir pāragri uzskatīt, ka sugas pastāvēšana ir izglābta. Nepieciešams izveidot vismaz vienu pašpietiekamu populāciju, kas spēj pastāvēt bez cilvēku palīdzības. Liels risks arī šobrīd esošās populācijas izdzīvošanai tikai dažās nelielās salās, tāpēc biologi ir sameklējuši vēl citas no plēsējiem brīvas salas pie Jaunzēlandes krastiem, lai tur iekārtotu mītnes vietas apdraudētajai papagaiļu sugai.[5]

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ World Bird Names: Parrots, cockatoos, 2018
  2. ↑ 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 Kākāpō Recovery
  3. ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 Birds of New Zealand: The Parrots
  4. ↑ www.birdlife.org Skatīts: 13.04.2021.
  5. ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Lielo papagaili lolo un lutina // Ilustrētā Zinātne Nr.5/2012 (78) 44.-49. lpp. ISSN 1691-256X
  6. ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 Higgins, P. J. (1999). Handbook of Australian, New Zealand and Antarctic Birds. Volume 4: Parrots to Dollarbird. Melbourne: Oxford University Press. ISBN 0-19-553071-3.
  7. ↑ Cameron, M. (2012). Parrots: The animal answer guide. JHU Press.
  8. ↑ CRC Handbook of Avian Body Masses, 2nd Edition by John B. Dunning Jr. (Editor). CRC Press (2008), ISBN 978-1-4200-6444-5.
  9. ↑ 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 9,7 9,8 «A parrot apart: the natural history of the kakapo (Strigops habroptilus), and the context of its conservation management». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2013. gada 9. februārī. Skatīts: 2018. gada 5. decembrī.
  10. ↑ 10,0 10,1 Hagelin, Julie C. (January 2004). "Observations on the olfactory ability of the kakapo Strigops habroptilus, the critically endangered parrot of New Zealand". Ibis. 146 (1): 161–164. doi:10.1111/j.1474-919X.2004.00212.x
  11. ↑ Bird Odors and Other Chemical Substances
  12. ↑ «Other Smelly Birds». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2018. gada 25. aprīlī. Skatīts: 2018. gada 5. decembrī.
  13. ↑ Anatomical Specializations for Nocturnality in a Critically Endangered Parrot, the Kakapo (Strigops habroptilus)
  14. ↑ Decoding Kākāpō
  15. ↑ Wood, Jamie R. (2016). "Spatial distribution of late Holocene bird bones in the Mason Bay dune system, Stewart Island, New Zealand". Journal of the Royal Society of New Zealand. 46 (2): 103–116. doi:10.1080/03036758.2016.1149497. ISSN 0303-6758
  16. ↑ Johnson, P. N. (1975). "Vegetation associated with kakapo (Strigops habroptilus Gray) in Sinbad Gully, Fiordland, New Zealand". New Zealand Journal of Botany. 14 (2): 151–159. doi:10.1080/0028825x.1976.10428889
  17. ↑ Using fossil records to inform reintroduction of the kakapo as a refugee species
  18. ↑ The foods of kakapo on Stewart Island as determined from their feeding sign
  19. ↑ Best, H. A.; Powlesland, R. G. (1985). Kakapo. Dunedin: John McIndoe and New Zealand Wildlife Service.
  20. ↑ 20,0 20,1 20,2 «Habitat and diet of kakapo (Strigops habroptilis) in the Esperance Valley, Fiordland, New Zealand». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 12. augustā. Skatīts: 2018. gada 7. decembrī.
  21. ↑ Social play in kakapo (Strigops habroptilus) with comparisons to kea (Nestor notabilis) and kaka (Nestor meridionalis)
  22. ↑ 22,0 22,1 22,2 Lindsey, Terrence; Morris, Rod (2000). Collins Field Guide to New Zealand Wildlife. HarperCollins New Zealand. ISBN 978-1-86950-300-0.
  23. ↑ Merton, D. V. (1976). Conservation of the kakapo: a progress report. In Proc. Science in Nat. Parks. National Parks Authority, Wellington, N.Z. National Parks Series No. 6: 139–148.
  24. ↑ Clout, M. N.; Merton, D. V. (1998). "Saving the kakapo: The conservation of the world's most peculiar parrot". Bird Conservation International. 8 (3): 281–295. doi:10.1017/S0959270900001933
  25. ↑ 25,0 25,1 25,2 Merton, D. V.; Morris, R. B.; Atkinson, I. A. (1984). "Lek behaviour in a parrot: the kakapo Strigops habroptilus of New Zealand". Ibis. 126 (3): 277–283. doi:10.1111/j.1474-919X.1984.tb00250.x.
  26. ↑ Ballance, Alison (2018). Kākāpō: rescued from the brink of extinction (2nd revised ed.). Nelson, New Zealand: Potton and Burton. ISBN 9781877517273.
  27. ↑ Cockrem, J. F. (2002). "Reproductive biology and conservation of the endangered kakapo (Strigops habroptilus) in New Zealand". Avian and Poultry Biology Reviews. 13 (3): 139–144. doi:10.3184/147020602783698548
  28. ↑ «Breeding biology of kakapo (Strigops habroptilus) on offshore island sanctuaries, 1990-2002». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 25. maijā. Skatīts: 2018. gada 9. decembrī.
  29. ↑ Science, sex and the kakapo
  30. ↑ Hill, S.; Hill, J. 1987. Richard Henry of Resolution Island. Dunedin, John McIndoe.

Literatūra

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • The complete encyclopedia of birds and birds migration. Christopher M. Perrins & Jonathan Elphick. Marshall edition, 2003. ISBN 0-7858-1667-4

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Kakapo&oldid=4037146"