Latvijas pamatieži

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kalēja ala Strīķupītes krastos

Latvijas pamatieži ir ieži, kas ir veidojušies ne mazāk kā pirms viena līdz diviem miljoniem gadu, un atrodami zem kvartāra nogulumiežiem. Šie ieži ir sagūlušies secīgos nogulumos jūras atkāpšanās vai uzvirzīšanās un jūras straumju dēļ, bet Ledus laikmetos arī ledus slīdēšanas un arī uzgulšanās rezultātā. Pamatieži, kuri veido šo griezumu, ir no paleozoja ēras, sākot ar kembrija, ordovika, silūra, devona, karbona un perma perioda nogulumiem, savukārt Kurzemes dienvidrietumos ir atrodami mezozoja ēras triasa perioda un juras perioda nogulumi, kuri veidojušies aptuveni pirms 251 — 151 miljoniem gadu.

Tie atrodas zem kvartāra iežu segas un pārklāj seno kristālisko pamatklintāju. Lielākajā Latvijas teritorijas daļā pamatiežu virsmu veido devona perioda ieži, kuri sākuši veidoties pirms 360 miljoniem gadu. No šiem iežiem vislabāk pazīstami ir māls, dolomīts un smilšakmens.[1]

Kembrija periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dolomīta kaļķakmens

Kembrija nogulumi ir vecākie Latvijā sastopamie pamatieži, tie atrodas nogulumu segas pamatnē. Kembrijam struktūra izpaužas diezgan asi, šie kembrija sedimentieži uzgulstas virs kristāliskā pamatklintāja. Latvijā konstatēts tikai rupjgraudains smilšakmens ar grants frakcijas piejaukumu. Baltijas valstu teritorijā kembrija sistēma nav izveidojusies tik izteikti. Labi izdalās apakšējā daļa, vidējā izdalās tikai daļēji, bet augšējās trūkst pavisam. Pēc litoloģijas sistēmas tie iedalās svītās un slāņos. Ir ievērojamas atškirības dēļ šīs nogulsnēšanās apstākļiem. Apakškembrija pati zemākā robeža iet cauri Ižoras svītas smilšakmenim, "Zilo mālu" svītas iet cauri mālainajiem nogulumiem, pēdējo droši var pieskaitīt apakškembrijam, toties Ižoras svītas smilšakmens pieskaitāms viduskembrijam. Viduskembrija sastāvā var iedalīt sākot no vidējgraudaina līdz sīkgraudainam kvarca smilšakmenim, šajā smilšakmenī ir neliels mālu frakcijas piejaukums.[2][3]

Ordovika periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Veczemju klintis — smilšakmens

Ordovika perioda nogulumi ir nedaudz jaunāki nekā kembrija nogulumi. Latvijā ordovika perioda nogulumi ir atrodama praktiski visur. Galvenā to sastāvdaļa ir karbonātiskie ieži, griezuma apakšdaļa ieguļas mālu smilšakmeņu starpkārtās. Apakšordovika un vidusordovika nogulumiežus ir ļoti grūti atšķirt, jo praktiski tie ir vienādi. Ordovika apakšdaļas iežos ir ļoti liels sāļu koncentrācijas daudzums, tur atrodas ļoti stipri mineralizēti ūdeņi. Ordovika zemākajā daļā var pamanīt mālainu kaļķakmeni, bet augšējā mālainu kaļķakmeni kopā ar merģeļa miju. Kaļķakmens pret merģeli var būt diezgan mainīgs, kaļķakmens struktūra ir smalkgraudaina. Šie nogulumi, kuri veidojušies jūrā, ir visāda veida ieži — smilšakmens, kaļķakmens, smiltis, dolomīts.[2][3]

Silūra periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Silūra perioda ieži ir atrodami visā Latvijas teritorijā, vienīgā vieta, kur šī perioda ieži nav atrasti, ir Latvijas ziemeļaustrumi. Silūru iedala divās daļās — augšējā, kurš atrodas Ludlovas daļā un apakšējā, kurš atrodas Venloka un landovera daļā. Silūra periodam raksturīgi šādi nogulumi — kaļķakmens, mālains kaļķakmens, merģelis un dolomītmerģelis. Starp silūra perioda nogulumiem un ordovika perioda nogulumiem ir uzreiz pamanāma atšķirība. Ventspilī un Pļaviņās ir atrodams dolomīts un merģeļis. Šie nogulumi ir atrodami atsevišķās vietās arī citviet Latvijā, lielākoties tās ziemeļos.[2][3]

Devona periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gūtmaņa ala Siguldas apkārtnē

Devona perioda nogulumi ir atrodami visā Latvijā. Zemes virspusē tie redzami dabisko atsegumu vietās vairākās Ledus laikmetā radušās senlejās, piemēram, Gaujas senlejā. Devona slāņkopas Latvijā var redzēt kā terigenu un karbonātisku nogulumu kompleksu, kurš izveidojušies jūras un piekrastes līdzenumos. Šajos nogulumos var redzēt lielu daudzumu pārakmeņojumu. Apakšdevona slāņi, kuros ir iekļauta Stonišku svīta, sastāv no pelēki zaļiem un tumši brūniem aleirolītiem, kā arī tumši zaļganīga smilšakmens, kā arī māla un dolomītmerģeļa starpkārtām. Vidusdevonu var iedalīt divos laikmetos — Živetas un Eifeļa laikmetā. Augšdevona nogulumus var atrast vai nu Latvijas dienvidu, vai centrālajā daļā. Augšdevona apakšējā daļā ir smilšaini mālaini nogulumi, bet augšdevona augšējā daļa sastāv no slāņkopu mijas, šī pati mija veidojas no smilšakmens, dolomīta, māla, dolomītmerģeļiem un aleirolītiem. Vietas, kur augšdevona griezums ir nevienmērīgs, ir izskaidrojamas ar to, ka ieži veidojušies lagūnās, seklos jūras baseinos un piekrastes līdzenumā. Augšdevona un vidusdevona apakšējā robeža Latvijā iet pa Gaujas svītas pamatni. Vidusdevonā ir kontinentālie apstākļi, tiek iedalīti — aleirolīti, dolomītmerģeļi, smilšakmens un māls, piekrastē ir smiltis un smilšakmens. Saldūdens baseinos un jūrā ir māls, aleirīti, smiltis, smilšakmens un lodīšu smilšakmens.[2][3][4]

Karbona un perma periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karbona perioda nogulumi atrodami Latvijas dienvidrietumu daļā. Šajā periodā dominēja dažāda tipa ieži — dolomīts, māls, merģelis un smilšakmens. Latvijas dienvidrietumos ir atrodami karbona nogulumi, uz kuriem balstīti perma karbonātieži, šie ieži sastāv no dolomīta, kaļķaina dolomīta, kaļķakmens un dolomitizēta kaļķakmens. Perma perioda nogulumi ir sākuši veidoties jūrā, tie iedalās divos nodalījumos, pirmais ir augšējais Kūru stāvs — tajā atrodas kaļķakmens, un apakšējais — Mēmeles stāvs, kur atrodas dolomīts. Ļoti labi šā laikmeta pamatiežus var novērot Saldus novadā, Ventas ielejā un Auces novada kaļķakmens lauztuvēs. Permas nogulumu apakšējās daļas var vērot Paplakā, kur zemes virspusē ir dzeltens dolomīts. Nogulumi ir pieskaitāmi pie epikontinentālās jūras nogulumiem, tāpēc, ka tie tikuši pakļauti krasta procesiem, tajos parasti ir tukšumi.[2][3][5]

Triasa periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Triasa nogulumi pārsedzas pāri perma nogulumiem, tie atrodami Latvijas dienvidrietumos un tiem pāri iet kvartāra vai juras laikmeta nogulumi. Triasa nogulumi sastāv pārsvarā no smilšakmens, merģeļiem un māla. Tos var atrast Loses krastos, Ventas krastos un Nīgrandē. Austrumu daļā triasa nogulumi parasti ir sarkans un zaļš māls, kā arī pelēcīgi smilšakmens starpslāņi.[2][3]

Juras periods[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kvarca smiltis

Juras perioda nogulumi atrodas virs triasa perioda nogulumiem, pārsvarā atrodami pie Ventas baseina, kurš savukārt iedalāms kelloveja apakšnodalījumā. Pārsvarā šos slāņus var sastapt Loses, Zaņas un Ventas krastos, tie iedalās viduskellovejā un augškellovejā. Viduskelloveja nogulumi sastāv no pelēka kaļķakmens, pelēka irdena smilšakmens un mālainām smiltīm. Augškelloveja nogulumi sastāv no māla, smiltīm, smilšakmens, kaļķakmens, ko pārsedz melns māls. Šie nogulumiem ir atrodami kā ledāja atrauta masa. Tajos juras laikmeta nogulumos, kuri veidojušies upju grīvās, jūrā un piekrastē, ir atrodamas iedzeltenas, pelēkas vai baltas smiltis, dažreiz var atrast arī kvarca smiltis, tiem ir mazs laukšpata un vizlas piejaukums, kā arī tumšs māls, kurā starpslāņu veidā mēdz būt markazīta ieslēgumi. Tur, kur atrodamas brūnogļu iegulas, to biezums sasniedz līdz pat 25 m.[2][3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. http://www.geolite.lv/geologiska%20izpete.php?lapa=2 Geolite.lv
  2. 2,0 2,1 2,2 2,3 2,4 2,5 2,6 J. Eiduks, M. Kalniņš. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. Rīga. Latvijas Valsts izdevniecība, 1961. 430. lpp.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 Latvijas PSR zinātņu akadēmija, ģeoloģijas institūts. Latvijas PSR ģeoloģija. Rīga. Latvijas Akadēmijas izdevniecība, 1961. 515. lpp.
  4. LU Ģeoloģijas institūts. Latvijas devona un kvartāra nogulumu pētījumu materiāli. Rīga. 1996. 79. lpp.
  5. I. Grosvalds. Latvijas dzīļu bagātības. Rīga. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, 1970. 170. lpp.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]