Kauguru nemieri

Kauguru nemieri
Krievijas karaspēka uzbrukums Kauguru nemierniekiem 1802. gadā.
Datums 1802. gada oktobris Vieta Kauguri, Vidzemes guberņa, Krievijas impērija (tagad - Latvija) Iznākums Dumpja apspiešana
Karotāji
Latviešu zemnieki	Krievijas impērija
Komandieri un līderi
Vīteļu Pēteris Kārlis Bušs	R. G. V. fon Ungerns-Šternbergs majors Kapustins
Spēks
3000 zemnieku	700 kareiviji 4 lielgabali
Zaudējumi
vairāk kā 2 miruši 17 ievainoti	nav

Kauguru nemieri jeb Kauguru sacelšanās (vācu: Bauernunruhen in Kaugershof, krievu: Каугурское восстание) bija Vidzemes guberņas zemnieku sacelšanās no 1802. gada oktobrī, kas norisinājās Valmieras, Cēsu, Raunas un Burtnieku apkārtnē. Sacelšanās centrs atradās Kaugurmuižā.

Krievijas impērijas valdība Kauguru nemierus uztvēra kā norādi uz plašākas zemnieku sacelšanās iespējamību Baltijas guberņās, ja sāktos karš ar Napoleona armiju. Pēc nemieru cēloņu izmeklēšanas 1804. gadā tika izdoti Vidzemes zemnieku likumi, bet dzimtbūšanu Vidzemē atcēla tikai 1819. gadā.

Priekšvēsture

Pēc 1790. gada sākās jauna Vidzemes brāļu draudžu kustības aktivēšanās. Mujānu muižas sulainis Gothards (Ģederts) Johansons pēc Garlība Merķeļa darba "Latvieši" izlasīšanas kopā ar vairākiem domubiedriem izplatīja idejas par dzimtbūšanas sistēmas netaisnību un zemnieku brīvlaišanas nepieciešamību.

Sacelšanās tiešais iemesls bija izmaiņas nodokļu maksāšanas kārtībā, pēc kuras izsludināšanas 5. oktobrī naturālās nodevas (staciņa) vietā bija jāsāk maksāt galvasnauda. Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka atkarības un ieskaitīšanu valsts zemniekos, un tāpēc atteicās pildīt muižas klaušas. 1802. gada vasaras beigās klaušās atsacījās iet vairākums Kokmuižas zemnieku, bet septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Mujānu un Kauguru muižu īpašnieks Georgs fon Mengdens, un Kokmuižas īpašnieks Anhorns fon Hartviss pieprasīja Vidzemes guberņas valdei steidzīgi izsūtīt Zemes tiesu un karaspēku dumpja apspiešanai.

Kaujas norise

Nemieru apspiešanai 1802. gada 7. oktobrī Vidzemes gubernators Sergejs Goļicins uz Valmieras draudzes novadu, kur zemnieki uzstājās visaktīvāk, nosūtīja zemes tiesnesi R. G. V. fon Ungernu-Šternbergu un 120 Taurijas grenadieru pulka karavīrus majora Kapustina vadībā. Soda ekspedīcija 12 aktīvākos zemnieku pārstāvjus apcietināja un 6 kalpus nopēra ar rīkstēm. Nemiernieku vadoņi sapulcējās Bestes krogā un izlēma sākt sacelšanos.

Pēc aicinājuma atbrīvot arestētos 9. oktobrī Kaugurmuižā sapulcējās ap 3000 zemnieku no plašākas apkārtnes, kuri bija bruņoti ar rungām, mietiem un izkaptīm. Sacelšanās apspiešanai grenadieriem no Cēsīm palīgā ieradās papildspēki, kuru rīcībā bija 4 lielgabali. Kopējais Krievijas karaspēka lielums sasniedza ap 700 vīru. 10. oktobra rītā grenadieri atklāja uguni uz nemierniekiem un nošāva divus zemniekus. Kad zemnieki sāka virzīties pretī karavīriem, pret viņiem atklāja lielgabalu uguni. Nemiernieki karavīru ierindai bija salīdzinoši tuvu – no 10 līdz 15 soļu. Vairāki tika nogalināti un 17 ievainoti, daļa no kuriem vēlāk nomira.

Nemiernieku sodīšana

Kapa piemineklis kritušo apbedīšanas vietā Kaugurvērī.

Kauguru sacelšanās pieminekļa atklāšana 1934. gadā.

Sarunās ar muižas īpašnieku panāca vienošanos, ka tiks izsaukts tiesnesis, lai varētu konfliktu atrisināt, tomēr muižnieks vērsās pēc palīdzības varas iestādēs. 12. oktobrī Kaugurmuižā ieradās kazaki, kuri apcietināja nemieru vadītājus. Galvenos nemiernieku vadoņus - Kokmuižas Vīteļu māju saimnieku Pēteri un viņa kalpu kučieri Kārli Bušu arestēja un nogādāja Rīgā, kur zemes tiesa viņiem piesprieda nāvessodu. Galvenajiem Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem - Kokmuižas Vīteļu saimniekam Pēterim, Vīteļu mājas kalpam, Deideru krodzinieka dēlam Jānim, kā arī Mujānu muižas sulainim Gothardam Johansonam, viņa svainim, kučierim Kārlim Bušam piesprieda nāvessodu.

Vēlāk Vidzemes galma tiesa to nomainīja ar 30 pāriem rīkšu, ko katram vajadzēja saņemt gan Rīgā, gan Valmierā tirgus laukumā pie kauna staba (3 reizes ik pēc 8 dienām), bet pēc tam nopērtos aizsūtīja katorgā uz Sibīriju. Zināms, ka Vīteļu Pēteris 1805. gadā atgriezies mājās.

Pēc tiesas lēmuma 39 zemniekiem izpildīja miesas sodu ar 477 pāriem rīkšu, t.i. ar 1400 cirtieniem. Citi pēc 1802. gada Kauguru nemieriem izsūtītie vidzemnieki nometināti Rižkovas (Rīgas) ciemā Toboļskas guberņā, kas bija vecākā latviešu kolonija Sibīrijā.

Piemiņa

Par 1802. gada sacelšanos pēc Pirmā pasaules kara rakstīja vēsturnieki A. Kāpostiņš un P. Bērziņš. Pēc 2. Saeimas deputāta un novadpētnieka Hermaņa Enzeliņa iniciatīvas zemnieku nemieros kritušo kapa vietā Pārgaujas Kaugurvērī 1934. gada pavasarī uzstādīja pieminekli ar uzrakstu Svēts neprāts viņus nāvē dzina – pierādīt, ka vergu jūgā latvju gars nav miris. 1939. gada 21. maijā tur atklāja piemiņas plāksni.

1938. gadā iznāca Kārļa Zariņa romāns "Kaugurieši" un 1940. gadā Rīgas kinostudijā sāka uzņemt filmu "Kaugurieši", ko pabeidza tikai pēc Latvijas okupācijas 1941. gadā. Rakstnieks savu romānu 1940.-1941. gadā koriģēja, bet 1975. gadā pamatīgi pārstrādāja, kā vienmēr darīja savu darbu atkārtotos izdevumos.

2002. gadā Valmierā notika zinātniski pētnieciskā konference „Kauguru zemnieku nemieri – 200”, bet 2012. gadā Beverīnas novada Kauguros notika vēsturnieku konference par 1802. gada notikumiem.

Piemiņas vieta Pārgaujas Kauguru vērī

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 

Literatūra

• Ādolfs Kāpostiņš. Vidzemes zemnieku nemieri Kaugurmuižā 1802. g. Rīga: Valsts arhīva izdevums, 1924. - 149 lappuses
• Hermanis Endzeliņš. Jaunas ziņas par 1802. gada Kauguru muižas zemnieku nemieru dalībniekiem. Laikraksts "Valmierietis" (1929)