Kiesti Kallio

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kiesti Kallio
Kyösti Kallio
Kiesti Kallio
Personīgā informācija
Dzimis 1873. gada 10. aprīlī
Ilivieska, Somijas lielhercogiste, Krievijas Impērija
Miris 1940. gada 19. decembrī (67 gadi)
Helsinki, Karogs: Somija Somija
Pilsonība Karogs: Somija Somija
Tautība soms
Valsts amati
Amatā 1937. gada 1. marts — 1940. gada 19. decembris
Somijas premjerministrs
Amatā 1936. gada 7. oktobris — 1937. gada 15. februāris
Amatā 1929. gada 16. augusts — 1930. gada 4. jūlijs
Amatā 1925. gada 31. decembris — 1926. gada 13. decembris
Amatā 1922. gada 14. novembris — 1924. gada 18. janvāris

Kiesti Kallio (Kyösti Kallio; dzimis Gustavs Kalliokangass Gustaf Kalliokangas 1873. gada 10. aprīlī, miris 1940. gada 19. decembrī) bija ceturtais Somijas prezidents (no 1937. līdz 1940. gadam). Viņš bija ievērojams Zemes apvienības (tagad Somijas Centra partija) vadītājs. Četras reizes Kallio bijis Somijas premjerministrs un sešas reizes Somijas parlamenta Eduskuntas priekšsēdētājs.

Agrīnā dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallio ir dzimis 1873. gadā Ilivieskā, Somijas Lielhercogistē, kas tolaik bija Krievijas Impērijas autonoms reģions. Viņa tēvs bija lielas zemnieku saimniecības īpašnieks un ievērojams vietējais politiķis. Gustavs izglītību ieguva Oulu ģimnāzijā, kur ieguva konstitucionālu, prosomisku ievirzi. Viņu šajā laikā visvairāk ietekmēja ģimnāzijas direktors Mauno Rosendāls, kurš bija konstitucionālists, pietisma piekritējs. Darbojoties jaunatnes klubā, Kalliokangass iepazinās ar rakstnieku Santeri Alkio, kurš vēlāk bija viņa nozīmīgākais partneris politikā Zemes apvienībā.

1895. gadā mira viņa māte Pieta Kalliokangasa. 1895. gadā Gustavs pārcēlās uz Nivalu, kur kļuva par lielas saimniecības īpašnieku. Viņš iesaistījās vietējā sabiedriskajā dzīvē. Tā kā viņam uzticētie sabiedriskie pienākumi patika un labi padevās, tad ātri vien viņš ieguva svarīgākos vietējās pārvaldības amatus. Vārdu somiskošanas kampaņas laikā Gustavs Kalliokangass nomainīja vārdu un uzvārdu uz Kiesti Kallio (Kyösti Kallio).

Politiskās karjeras sākums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallio iesaistījās politikā pirmās rusifikācijas kampaņas laikā, iestājoties Jauno somu partijā. Viņš tika ievēlēts kā Pīpolas tiesu apgabala pārstāvis Zemnieku landtāgā pēdējo divu Somijas Landtāga sesiju laikā no 1904. līdz 1906. gadam.

1905. gadā Somijā notika parlamentārā reforma, ieviešot vispārējās vēlēšanas. Kallio zemnieka būtība rosināja viņu mainīt partiju. 1906. gada rudenī viņš pievienojās jaundibinātajai Zemes apvienībai un kļuva par vienu no tās ievērojamākajiem līderiem. 1907. gada Kallio tika ievēlēts parlamentā (Eduskuntā) no Zemes apvienības. No 1908. līdz 1917. gadam viņš bija partijas priekšsēdētājs.

Somijas neatkarības iegūšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Krievijas Februāra revolūcijas 1917. gadā, kad tika gāzts imperators Nikolaju II, Krievijas pagaidu valdība uzdeva viceadmirālim Adrianam Ņepeņinam pārraudzīt valdības maiņu Somijā. Ņepeņins sākotnēji uzaicināja saujiņu Somijas politiķu, lai pārrunātu 17. marta situāciju. Starp politiķiem bija arī Kallio, pārstāvot Zemes apvienību. Nākamajā dienā tika nosūtīta delegācija (tai skaitā Kallio) uz Sanktpēterburgu, lai apspriestos par rusifikācijas kampaņas pārtraukšanu. Sarunas bija veiksmīgas, un Somijai bija atļauts izveidot pilnībā parlamentāru Senātu. 26. martā Kallio kļuva par Lauksaimniecības nodaļas vadītāju Tokoi senātā, pirmo Zemes apvienības ministru. Lielāko daļu laika viņš pavadīja, cenšoties nomierināt lauksaimnieku streikus Dienvidsomijas lauku reģionos un sagādājot pārtiku valstij, jo Pirmajā pasaules karā Eiropā bija cēlušās cenas.

Pēc cara gāšanas Somijas parlamentam bija jāizlemj, vai augstākā vara valstī tiek nodota Krievijas pagaidu valdībai, Somijas parlamentam vai Somijas Senātam. Jautājums izraisīja nopietnas nesaskaņas starp labējā un kreisā spārna deputātiem Eduskuntā. Kallio sākotnēji atbalstīja sociāldemokrātus, kas pieprasīja varu nodot parlamentam, bet nosodīja viņu sadarbību ar Krievijas boļševikiem un meņševikiem, un galu galā balsoja pret likumprojektu, ko viņi bija sagatavojuši. Sociālistu priekšlikums, ko Krievijas pagaidu valdība uzskatīja par apvainojumu savai varai, tomēr tika pieņemts, tādēļ Aleksandrs Kerenskis 8. septembrī atlaida Eduskuntu. Sociāldemokrātu senatori atkāpās no Senāta, kas turpināja darboties Ēmila Nestora Seteles vadībā; Kallio turpināja darbu Seteles senātā.

Pēc Krievijas Oktobra revolūcijas buržuāziskās partijas Somijā bija ar mieru panākt kompromisu un piešķirt Eduskuntai visaugstāko varu, baidoties, ka boļševiku vara varētu izplatīties arī Somijā. Seteles Senāts atkāpās uzreiz pēc šī jautājuma nokārtošanas. Kallio atkal tika nominēts par Lauksaimniecības nodaļas vadītāju (Svīnhūvuda) Senātā, kura pirmā prioritāte bija pasludināt Somijas neatkarību. 4. decembrī Senāts parlamentam iesniedza neatkarības deklarāciju, un nākamajā dienā Kallio uzrakstīja rezolūciju, kuru Eduskunta pieņēma ar 100-88 balsīm.

Pilsoņu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallio stingri nosodīja sarkano vardarbību, tādēļ Pilsoņu kara laikā Kallio bija spiests slēpties sarkano pārņemtajos Helsinkos. Pēc tam, kad vācu spēki bija atbrīvojuši Helsinkus no sarkanajiem, Kallio atjaunoja Senāta darbu Helsinkos. Viņš kļuva par miera atbalstītāju un nosodīja atriebību pret sarkanajiem. Kallio runa Nivalas baznīcā 1918. gada 5. maijā piesaistīja lielu uzmanību, jo viņš kļuva par pirmo labi pazīstamo balto politiķi, kas pieprasīja nekavējoties sākt darbu, lai izveidotu Somiju, kurā "nav ne sarkano, ne balto, bet ir tikai somi, kas mīl savu tēvzemi, Somijas Republikas pilsoņi, kuri visi jūtas kā sabiedrības locekļi un kuri šeit ir mājās”.

Republikas veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 27. maijā tika apstiprināts jauns Senāts Pāsikivi vadībā, un Kallio arī tajā turpināja pildīt Lauksaimniecības nodaļas vadītāja pienākumus. Senātā ietilpstošie Jauno somu partijas senatori ļoti aktīvi atbalstīja monarhijas izveidošanu Somijā, izvirzot Vācijas princi Frīdrihu Karlu fon Hessenu par Somijas karali. 29. jūnijā no Senāta atkāpās divi veco somu partijas un viens Zviedru tautas partijas biedrs. 17. augustā atkāpās Kallio un otrs Zemes apvienības pārstāvis, protestējot pret Senāta aktivitātēm karaļa ievēlēšanā. Rudens laikā Kallio kā republikas aizstāvis vairākas reizes uzstājās sabiedriskās sanāksmēs visā valstī. 1918. gada novembrī monarhijas ideja zaudēja, kad Vācija parakstīja kapitulācijas aktu, tādējādi beidzot pasaules karu.

1919. gada vēlēšanās, kurās galvenā tēma bija jautājums par valdības formu, Zemes apvienība kļuva par lielāko nesociālistisko partiju. Tās pieredzējušākais politiķis bija Kallio, kura statuss tika izcelts, kad 1922. gadā Santeri Alkio noguruma dēļ atstāja parlamentu.

Kallio bija premjerministrs četras reizes (1922 — 1924, 1925 — 1926, 1929 — 1930, 1936 — 1937) un Eduskuntas priekšsēdētājs sešas reizes (1920, 1922, 1924 — 1925, 1927, 1929, 1930 — 1936). Viņš bija reformists, kurš uzsvēra izglītības, nometinājuma un zemes reformu. Kallio lielākais sasniegums bija 1922. gadā pieņemtais likumkrājums Lex Kallio, kas ļāva valstij pirkt zemi, lai veicinātu jaunas apmetnes, un ļāva bijušajiem nomniekiem un bezzemniekiem pirkt mazās zemnieku saimniecības. Ar savu zemes politiku Kallio centās gan palielināt ražošanu, gan, jo īpaši, uzlabot sabiedrības stabilitāti. Viņš neatlaidīgi strādāja somiskuma (suomalaisuus), aizsardzības un lauksaimniecības un lauku apvidu infrastruktūras (autoceļi, dzelzceļi un elektrifikācija) uzlabošanā.

Kallio bija centrists politiķis, samierniecisku kompromisu meistars. Viņš novērsa agrārisma tendences, kas 1920. gados ieguva spēku Zemes apvienībā; šīs tendences virzītājs Juho Sunila bija viņa dedzīgais un laiku pa laikam veiksmīgais sāncensis, īpaši tad, kad Kallio bija sliktas attiecības ar prezidentu Lauri Relanderu, Zemes apvienības biedru. Savu orientāciju partijas iekšienē Kallio raksturoja kā "sociālu". Divdesmito gadu beigās viņš pat iedomājās pamest politiku un kļūt par provinces gubernatoru; prezidents dedzīgi piedāvāja viņam iespēju.

Nevardarbīgs antikomunists[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallio bija antikomunistiski noskaņots. Viņa vadītā valdība 1923. gadā ar likumīgām metodēm likvidēja Somijas Komunistisko partiju (SKP), ko sauca par "Kallio [ķirurģisko] operāciju". Kad 1929. gadā sākās Lielā depresija, no Maskavas vadītie Somijas komunisti pastiprināja savu darbību un organizēja liela mēroga streiku kustību. Kallio trešā valdība izstrādāja antikomunistiskus tiesību aktus, bet viņu pārsteidza labējo iedzīvotāju reakcija. Tajā laikā radās pret komunistiem noskaņotā Lapua kustība. Kallio sākotnēji izrādīja sapratni par to, un kustība lūdza Kallio kļūt par viņu līderi, pat diktatoru, taču kā pārliecināts demokrāts viņš atteicās. Kad Lapua kustība sāka pielietot vardarbību pret protestētājiem, Kallio nosodīja kustības metodes. Viņš kļuva par kustības nīstākajiem pretiniekiem un saņēma draudus. Labējo un prezidenta Lauri Relandera spiediena rezultātā 1930. gada 2. jūnijā Kallio bija spiests atkāpties. Viņu ministru prezidenta amatā nomainīja Pērs Ēvinds Svīnhūvuds.

1930. gadā Kallio tika atkārtoti ievēlēts parlamentā pēc tam, kad tas tika atlaists, un 1931. gadā viņš bija pat Zemes apvienības kandidāts prezidenta amatam. Tomēr, tā kā viņš bija starp labējo radikālismu un "depresijas kustībām", viņa politiskā nākotne bija apdraudēta. Viņa atbalsta bāzi īpaši saspīlēja depresijas kustība, kas darbojās viņa māju reģionā Kalajoki ielejā; tas noveda pie nemieru uzliesmojumiem ("Nivalas nemieri" 1932. gadā) un šķelšanās Zemes apvienības iekšienē. Spēcīgs spiediens bija vērsts arī uz Kallio kā personu. 1933. gada parlamenta vēlēšanās viņš gandrīz netika ievēlēts.

Sausā likuma atcelšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1932. gadā sausā likuma atcelšana bija smags trieciens Kallio. Viņš visu mūžu bija pārliecināts atturībnieks un sausā likuma piekritējs un pēc Alkio ieņēma Sausā likuma atbalsta organizācijas Kieltolakiliitto priekšsēdētāja amatu. Kā Eduskuntas priekšsēdētājs viņš bija spiests parakstīt šī likuma atcelšanu.

Centra koalīcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallio pozīcijas Zemes apvienībā atkal nostiprinājās 1930. gadu vidū, kad Juho Sunila pameta politiku un Juho Niukanens uz vēlēšanu laiku atstāja parlamentu. Cīņa pret labējo radikālismu bija tuvinājusi centra partijas un sociāldemokrātus, ko Kallio uzskatīja par pozitīvu pavērsienu. Tuvojoties prezidenta vēlēšanām, notika arī diskusijas par sadarbību. Pēc 1936. gada parlamenta vēlēšanām Zemes apvienība un SDP vienojās sadarboties valdības veidošanā, sekojot Zviedrijas piemēram. Prezidents Svīnhūvuds tomēr atteicās iecelt "sarkani zaļo" valdību, un Kallio atkal nācās veidot centristu kabinetu.

Prezidents[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1937. gada 1. martā Kallio tika ievēlēts par Somijas prezidentu, par viņu balsojot centristu (zemnieku un Progresīvu) un sociāldemokrātu koalīcijai, kas vēlējās nepieļaut, lai prezidents Svīnhūvuds tiktu atkārtoti ievēlēts. Būdams prezidents, viņš varēja īstenot savas ilgās politiskās karjeras mērķus, jo īpaši attiecībā uz sociālo izlīgumu un sabiedrības saliedēšanos. Viņa ievēlēšana notika divu lielu sabiedrības kompromisu fonā: "sarkani zaļā" valdība un iecietība valodu politikā (zviedru valodas statuss Somijā). Kallio izraudzījās vairākuma valdību, ko veidoja Zemes apvienība un sociāldemokrāti Progresa partijas (Edistyspuolue) priekšsēdētāja Aimo Kajandera vadībā. Kallio uzņēmās parlamentāra prezidenta lomu un atturējās no pārmērīgas varas izmantošanas. Viņu tāpēc netaisnīgi sauc par vāju prezidentu; tas nebija vājuma jautājums, bet gan Kallio viedoklis par prezidenta funkciju.

Kallio uzsvēra sabiedrības integrācijas mērķus, intensīvi ceļojot pa visu valsti un tikoties ar tautu. Šajos ceļojumos viņu bieži pavadīja sieva Kaisa Kallio, un viņi drīz vien kļuva par populāru un cienījamu prezidenta pāri. Kallio bija mazāk noskaņots uz ārzemju ceļojumiem, daļēji tāpēc, ka viņam trūka valodu prasmju. Viņš kā prezidents vizītē bija devies tikai uz Zviedriju 1938. un 1939. gadā. Vienīgā valsts vizīte Somijā viņa prezidentūras laikā bija Igaunijas prezidenta Konstantīna Petsa viesošanās 1937. gadā.

Kad Karls Gustavs Mannerheims iesaistījās strīdos ar valdību un 1939. gada vasarā draudēja atkāpties no Aizsardzības padomes priekšsēdētāja amata, Kallio viņu pārliecināja palikt amatā.

Ziemas karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kallio vienmēr bija centies nomierināt Padomju Savienību, tomēr šoreiz viņš neguva panākumus; atmosfēra kļuva arvien nokaitētāka, nobrieda kara draudi. Līdz ar jau notiekošajām sarunām ar Maskavu Kallio veltīgi meklēja atbalstu no Zviedrijas un citām Ziemeļvalstīm. Vienlaikus viņš atbalstīja efektīvāku gatavošanos karam. Sarunās ar PSRS pirms Ziemas kara Kallio ieņēma bezkompromisa pozīciju. Prezidents baidījās, ka tik grūti iegūtā iekšējā vienotība tiks sagrauta, ja Somija piekritīs teritoriju atdošanai. Viņš arī neticēja, ka Staļins vēlas tikai to, ko viņš pieprasa. Kallio domāja, ka bīstamāk būtu tad, ja sadalīta Somija kļūtu par uzbrukuma mērķi, nekā tad, ja uzbrukums notiktu tagad, kamēr valsts ir vienota. Viņš arī zināja, ka ārēja militāra palīdzība netiks sniegta.

Kara laikā Kallio darīja visu, lai morāli iedvesmotu tautu. Viņš pretojās idejai atdot jelkādu teritoriju Padomju Savienībai. 1940. gada pavasarī viņš bija spiests piekrist parakstīt Maskavas miera līgumu, jo saprata, ka alternatīva būtu kara izplešanās visā Somijas teritorijā. Parakstot dokumentu, prezidents izteica labi pazīstamos vārdus: "Lai mana roka nokalst, ka esmu bijis spiests parakstīt šo papīra lapu." Pēc sešiem mēnešiem viņa roka kļuva paralizēta.

Uzreiz pēc miera noslēgšanas Kallio uzstājās radio ar runu, kurā uzsvēra to, ka ir izdevies saglabāt nāciju, tās pašapziņu un cieņu, kas tagad vēl vairāk tiecas nākamajiem mērķiem. Tautai vajadzēs saliedēt spēkus, lai atjaunotu sagrauto. Prezidents īpaši uzsvēra to, lai panāktu pieņemamus problēmu risinājumus pārceļotājiem no teritorijām, kas pēc miera līguma tika atdotas Padomju Savienībai.

Kallio veselība sāka pasliktināties; labā roka bija paralizēta. Viņa vara tika ievērojami sašaurināta, un galvenie varas groži sakoncentrējās Risto Riti, Karla Mannerheima, Rudolfa Valdena, Veines Tannera un Rolfa Vitinga rokās. 1940. gada augustā bez Kallio ziņas tika noslēgta vienošanās ar Trešo Reihu par tranzītu.

Atkāpšanās un nāve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

27. augustā Kallio pārcieta smagu insultu. Premjerministrs Risto Riti pārņēma viņa pienākumus. Kallio sirds kļuva vāja, tomēr viņš apzināti uzņēmās risku, piekrītot svinīgajām atvadu ceremonijām.

27. novembrī Kallio uzrakstīja paziņojumu par atkāpšanos. Par viņa pēcteci tika izvēlēts Risto Riti.

1940. gada 19. decembra vakarā pēc atvadu ceremonijas viņš plānoja pamest galvaspilsētu un doties uz savu saimniecību Nivalā. Viņš sabruka un nomira tajā naktī Helsinku Centrālajā dzelzceļa stacijā sava adjutanta rokās goda sarga priekšā, kamēr kāda grupa spēlēja patriotisko somu Porilais maršu.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]


Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Oto Karhi
Zemes apvienības priekšsēdētājs
1906 — 1917
Pēctecis:
Filips Sālasti
Priekštecis:
Aleksanders fon Kothens
(Tokoi) Senāta Lauksaimniecības nodaļas vadītājs
1917. gads
Pēctecis:
Senāts likvidēts
(Seteles) Senāta Lauksaimniecības nodaļas vadītājs
1917. gads
(Svīnhūvuda) Senāta Lauksaimniecības nodaļas vadītājs
1917 — 1918
(Pāsikivi) Senāta Lauksaimniecības nodaļas vadītājs
1918. gads
Priekštecis:
Lauri Kristians Relanders
Eduskuntas priekšsēdētājs
1920
Pēctecis:
Veine Vuolijoki
Priekštecis:
Veine Vuolijoki
Eduskuntas priekšsēdētājs
1922
Pēctecis:
Veine Vuolijoki
Priekštecis:
Aimo Kajanders
Somijas premjerministrs
1922 — 1924
Pēctecis:
Aimo Kajanders
Priekštecis:
Pāvo Virkunens
Eduskuntas priekšsēdētājs
1924 — 1925
Pēctecis:
Veine Vuolijoki
Priekštecis:
Anti Tulenheimo
Somijas premjerministrs
1925 — 1926
Pēctecis:
Veine Tanners
Priekštecis:
Pāvo Virkunens
Eduskuntas priekšsēdētājs
1927
Pēctecis:
Pāvo Virkunens
Priekštecis:
Pāvo Virkunens
Eduskuntas priekšsēdētājs
1929
Pēctecis:
Pāvo Virkunens
Priekštecis:
Oskari Mantere
Somijas premjerministrs
1929 — 1930
Pēctecis:
Pērs Ēvinds Svīnhūvuds
Priekštecis:
Juho Sunila
Eduskuntas priekšsēdētājs
1930 — 1936
Pēctecis:
Veine Hakila
Priekštecis:
Toivo Kivimeki
Somijas premjerministrs
1936 — 1937
Pēctecis:
Aimo Kajanders
Priekštecis:
Pērs Ēvinds Svīnhūvuds
Somijas prezidents
1937—1940
Pēctecis:
Risto Riti