Krievijas Impērijas armija

Krievijas Impērijas armija; Русская императорская армия
	; Krievijas Impērijas armijas kokarde
Dibināšanas gads	1721. gadā
Likvidēti	1917. gadā
Vadība
Augstākais virspavēlnieks	Krievijas imperators
Personālsastāvs
Aktīvais sastāvs	12 000 000–15 000 000 Pirmā pasaules karā; 4 200 000 Krievijas pilsoņu karā
Saistītie raksti
Vēsture	Krievijas militārās akcijas
Dienesta pakāpes	Krievijas Impērijas armijas dienesta pakāpes

Krievijas Impērijas armija (krievu: Русская императорская армия), Krievijas Impērijas sauszemes bruņotie spēki no 1721. līdz 1917. gadam.

Priekšvēsture

Jau 1632. gadā Krievijas cars Mihails Fjodorovičs izdeva rīkojumu par jaunā stila pulku veidošanu, ko veido jau pēc Eiropas parauga. 1680. gadu beigās Krievijas caristes armijā, neskaitot paramilitārās kazaku vienības, dienēja ap 180 000 kareivju. Pēc 1698. gada Strēļu dumpja cars Pēteris I sāka veidot jaunu armiju, kurā par virsniekiem aicināja eiropiešus. Jaunās armijas veidošana notika Lielā Ziemeļu kara laikā, Pēterim I nepārtraukti veicot izmaiņas armijā, lai uzlabotu tās kaujasspējas. 1716. gadā viņš noteica armijas struktūru, kuru veidoja kājnieki, jātnieki un artilērija.

Attīstība

Pēc Nīštates miera līguma noslēgšanas un Krievijas Impērijas nodibināšanas 1722. gadā krievu armijā ieviesa jaunu rangu sistēmu. Katrīnas II valdīšanas laikā 1762. gadā muižniekus atbrīvoja no obligātā 25 gadus ilgā karadienesta, 1763. gadā izveidoja Ģenerālštābu. 1793. gadā mūža dienestu armijā nomainīja uz 25 gadu dienestu. Aleksandra I laikā 1802. gadā nodibināja Kara ministriju un 1806. gadā ieviesa divīziju sistēmu.

Nikolaja I laikā 1827. gadā armijā sāka iesaukt ebrejus, taču viņiem liedza kļūt par virsniekiem. 1832. gadā nodibināja Ģenerālštāba kara akadēmiju. 1834. gadā dienesta ilgumu samazināja līdz 20 gadiem. 1853. gadā Krievijas ķeizarisko armiju veidoja regulārā armija ar 28 000 virsnieku un 911 000 kareivju; un neregulārā armija ar 3500 virsniekiem un 250 000 kareivju.

Sakāve Krimas karā aizsāka modernizācijas posmu armijā. 1864. gadā Krievijas Impēriju sadalīja 15 kara apgabalos. 1874. gadā pieņēma Obligātā karadienesta likumu, ar kuru armijā varēja iesaukt vīriešus pēc 21 gada vecuma. Dienests armijā bija 6 gadi, kam sekoja 9 gadi rezervē. Armijā nebija jādien musulmaņiem un budistiem, kas par to maksāja papildus nodokli, taču šo ticību pārstāvji varēja pieteikties armijā brīvprātīgi. Dienestam reāli bija pakļauti 30% vīriešu. Somijas lielhercogistes iedzīvotāji dienēja tikai Somijas teritorijā.

20. gadsimta sākumā Krievijas Impērija bija sadalīta 12 kara apgabalos. Dienestam pakļāva vīriešus no 21 līdz 43 gadiem. Dienesta ilgums kājniekos un artilērijā bija 3 gadi, citur 4 gadi. Pēc tam 7 gadus ilga pirmās kārtas rezerve, kam sekoja 8 gadi otrās kārtas rezervē. 1901. gadā armijā sāka ieviest Maksima ložmetējus. 1902. gadā sāka izmantot automašīnas. Neveiksmīgais Krievu-japāņu karš parādīja problēmas armijā. 1905. gadā Somijā izbeidza iesaukšanu armijā, bet Somijas iedzīvotāji par to maksāja papildus nodokli. 1910. gadā Krievijas Impērijas Eiropas daļā ieviesa teritoriālā dienesta principu, rekrūšiem ļaujot dienēt savos dzimtajos reģionos. 1913. gadā izstrādāja un pieņēma Lielo programmu armijas modernizācijai, kas bija jāpabeidz 1917. gadā.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, Krievijas armijā bija 1 miljons 423 000 kareivju un 40 000 virsnieku. Pēc vispārējās mobilizācijas armijas lielums pieauga līdz 5 miljoniem 338 000 kareivju.

Etniskās un reliģiskās minoritātes

No 1915. līdz 1917. gadam latviešu strēlnieki karoja Krievijas Impērijas armijā pret ķeizariskās Vācijas armiju. Šo militāro formējumu veidoja brīvprātīgie, bet no 1916. gada ar iesaukšanu Latvijas iedzīvotāju vidū. Tos izmantoja kā elites spēkus impērijas un sarkanajā armijās.

Krievijas Impērijas kari

Eiropā

Āzijā

Tālajos Austrumos

Dienesta pakāpes un zīmotnes 1917. gadā

Dažādas materiāla krāsas plecu uzpleču zīmotnes apzīmē dažādus pulkus. Šajā gadījumā 1. Ņevas kājnieku pulks.^[1]
Kājnieki	Artilērija	Kavalērija	Kazaku vienības
Ierindnieki (karavīri)
Ierindnieks (Ierindnieks)	Lielgabalnieks	Ierindnieks, Huzāri, Dragūni, Ulāni, Kirasieri	Kazaki
Yefeytor (Jefreitors)			Prikasny
Unter-ofitsery (Apakšvirsnieki)
Mladshy unter-ofitser (Jaunākais Kaprālis)	Mladshy feyerverker (Jaunākais Faierverkers)	Mladshy unter-ofitser	Mladshy uryadnik (Jaunākais kazaku kaprālis)
Starshy unter-ofitser (Vecākais kaprālis)	Starshy feyerverker (Vecākais faierverkers)	Starshy unter-ofitser	Starshy uryadnik (Vecākais kazaku kaprālis)
Feldfebel (Seržants)		Vakhmistr (Vahtmistrs)
Podpraporshchik (Jaunākais Praporščiks)			Podkhorunzhy (Jaunākais kazaku Praporščiks)
Zauryad-praporshchik (Deputy Praporshchik)			—
Ober-ofitsery (Augstākie virsnieki, vecāko virsnieku korpuss)
Praporshchik (tikai kara laikā)			—
Podporuchik (Jaunākais leitnants)		Kornet (Kornets)	Khorunzhy (Horunžijs)
Poruchik (Leitnants)			Sotnik (Kazaku leitnants)
Shtabs-kapitan (Štābkapteinis)		Shtabs-rotmistr (Štāba rotmistrs)	Podyesaul (Jaunākais Jesauls)
Kapitan (kapteinis) (pēc 1884. gada tā tika paaugstināta līdz VIII līmenim un kļuva par štāba virsnieka pakāpi)		Rotmistr (Rotmistrs) (pēc 1884. gada tā tika paaugstināta līdz VIII līmenim un kļuva par štāba virsnieka pakāpi)	Ysaul (pēc 1884. gada tā tika paaugstināta līdz VIII līmenim un kļuva par štāba virsnieka pakāpi)
Štāba virsnieki (Štāba virsnieku dienesta pakāpes)
Mayor (Majors) (atcelts 1884. gadā)			Voyskovay starshina (līdz 1884. gadam)
Podpolkovnik (Pulkvežleitnants)			Podpolkovnik (līdz 1884. gadam)
Podpolkovnik (Pulkvežleitnants)			Voyskovay starshina (no 1885. gada) (Pulkvežleitnants)
krievu: Polkovnik (Pulkvedis)
Augstākie virsnieki
General-major (Ģenerālmajors)
General-leytenant (Ģenerāllieitnants)
Infantērijas ģenerālis (Infantērijas ģenerālis)	General ot artillerii (Artilērijas ģenerālis)	General ot kavalrii (Kavalērijas ģenerālis)
General-feldmarshal (Maršals)