Pāriet uz saturu

Legņica

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Līgnica)
Legņica
pilsēta
Legnica
Legņica
Karogs: Legņica
Karogs
Ģerbonis: Legņica
Ģerbonis
Legņica (Polija)
Legņica
Legņica
Koordinātas: 51°13′00″N 16°10′00″E / 51.21667°N 16.16667°E / 51.21667; 16.16667Koordinātas: 51°13′00″N 16°10′00″E / 51.21667°N 16.16667°E / 51.21667; 16.16667
Valsts Karogs: Polija Polija
Vojevodiste Lejassilēzijas vojevodiste
Apriņķis Pilsēta ar apriņķa tiesībām
Pilsētas tiesības 1264
Platība
 • Kopējā 56,29 km2
Augstums 113 m
Iedzīvotāji (2021)[1]
 • kopā 94 878
 • blīvums 1 824,6/km²
Laika josla CET (UTC+1)
 • Vasaras laiks (DST) CEST (UTC+2)
Mājaslapa www.legnica.um.gov.pl
Legņica Vikikrātuvē

Legņica[2] (poļu: Legnica) ir sena pilsēta Polijas dienvidrietumos — Silēzijā, Lejassilēzijas vojevodistē.

Dibināta 7. gadsimtā, pirmoreiz rakstītos avotos pieminēta 1004. gadā, pilsētas tiesības piešķirtas 1264. gadā.

Tagadējās Legņicas apkaimē vairākus gadsimtus dzīvoja austrumģermāņu ciltis. Ap mūsu ēras 500. gadu šeit ienāca slāvu ciltis, bet ģermāņi aizgāja uz Dienvideiropu.

Hronikās pilsēta pirmoreiz minēta 1004. gadā, kaut gan apmetne pastāvējusi jau 7. gadsimtā. Sākotnējais pilsētas nosaukums poļu valodā bija Lignica.

Viduslaiki un jaunie laiki

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Legņicas apkaimē 1241. gada 9. aprīlī notika slavenā Legņicas kauja starp vācu un poļu apvienotajiem spēkiem un Zelta Ordas karaspēku, kurā mongoļi-tatāri uzvarēja. Pati Līgnica (vācu: Liegnitz)viduslaikos, no 1163. gada līdz 1675. gadam, bija Lejassilēzijas hercogistes galvaspilsēta, pēc tam tā kļuva par Austrijas īpašumu. 1742. gadā Legņica pēc Austrijas mantojuma kara iekļāvās Vācijā. 1760. gada 15. augustā Septiņgadu kara laikā pie pilsētas notika Līgnicas kauja, kurā prūši Frīdriha Lielā vadība sakāva austriešus Laudona vadībā. 1813. gadā prūši ģenerāla Blihera vadībā Legņicas apkaimē Kacbahas kaujā sakāva Napoleona spēkus maršala Makdonalda vadībā.

1910. gada tautas skaitīšanas dati liecināja, ka tad Legņicā 95,86% iedzīvotāju bija vācieši, 1,27% — poļi, 2,26% — vendi un 0,19% — čehi. Otrā pasaules kara laikā pilsētā tika ražoti vācu bumbvedēji Ju 188 un Ju 388. 1945. gadā pilsēta pēc Jaltas un Potsdamas konferences lēmumiem tika piešķirta Polijai. Laikaposmā no 1945. gada līdz 1947. gadam no pilsētas tika izsūtīti vai bēga praktiski visi vācieši un vietā ienāca poļi. Agrākais poļu nosaukums Lignica tika uzskatīts par arhaisku un pilsētai tika dots vārds Legņica.

Aukstā kara laikā no 1945. gada līdz 1990. gadam Legņicā atradās PSRS karaspēka Ziemeļu karaspēka grupas — Polijas teritorijā izvietotā padomju karaspēka — štābs. Šajā laikā pilsēta bija iedalīta poļu un padomju zonās. Poļi no padomju zonas pēc 1945. gada tika pārcelti, padomju zona nepiederošiem bija slēgta. Pēdējās Krievijas karaspēka daļas pilsētu pameta 1993. gadā.

Kopš XX gadsimta piecdesmitajiem gadiem pilsētā tiek attīstīta vara un niķeļa ieguve tuvējās atradnēs un rūdu apstrāde.

Legņicā (Līgnicā) dzimuši

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Interesanti objekti

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Pjastu pils, daļa celta jau 13. gadsimta pirmajā pusē
  • Sv. Pētera un Pāvila katedrāle, 14. gadsimts
  • Vara muzejs, dibināts 1962. gadā, iepazīstina ar vara ieguvi un apstrādi
  • Baroka stilā celts rātsnams, 1737—1741
  • Neorenesanses stila "jaunais rātsnams"
  • Jāņa Kristītāja baznīca, baroka stils. Baznīcā Pjastu mauzolejs.
  • Franciskāņu klosteris baroka stilā
  • Jezuītu kolēģija, 1700—1706

Galvenās pilsētas rūpniecības nozares: vara ieguve un apstrāde. Pilsētas pievārtē atrodas kompānijas KGHM Polska Miedź (viens no pasaules lielākajiem vara un sudraba ieguvējiem) vara ieguves rūpnīca. Pie pilsētas ir arī viena no lielākajām brūnogļu šahtām Polijā (Kopalnia Wegla Brunatnego Legnica).

  1. https://bdl.stat.gov.pl/api/v1/data/localities/by-unit/030210262011-0954047?var-id=1639616&format=jsonapi; P2701: JSON; pārbaudes datums: 3 oktobris 2022.
  2. Irēna Birzvalka, Velta Staltmane. Poļu īpašvārdu pareizrakstība un pareizruna latviešu valodā (2. papildinātais izd.). Rīga : Zinātne, 1998. 26. lpp. ISBN 978-5796-612-00-2.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]