Latgales ieņemšana (1941)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vērmahta uzbrukuma galvenie virzieni Baltijā
Vācu lidmašīna blakus padomju lidmašīnai, Daugavpils lidlauks
Padomju BT tanki
Daugavpils pēc ugunsgrēka

Latgales ieņemšana bija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija Otrā pasaules kara laikā Vācijas iebrukuma PSRS pirmajās nedēļās, kas vainagojās ar Latgales ieņemšanu.

Par Vācijas uzbrukumu 22. jūnijā Latgales iedzīvotāji uzzināja no publiski pārraidītās Molotova radio uzrunas plkst. 12.00 dienā. Ap 15.00 sākas Vācijas kara aviācijas uzlidojumi Daugavpils Aizdaugavas lidlaukam un Rušonu stacijai. Lidošanas spējas saglabājušās padomju lidmašīnas 23. jūnijā pārbāzēja uz Polocku, un Sarkanā armija Latgalē faktiski zaudēja aviācijas atbalstu. Latgales pilsētās tika sasaukti darbaļaužu mītiņi, kas izteica vēlmi saņemt ieročus un iestāties Sarkanajā armijā. Uzreiz pēc 1940. gada Latvijas okupācijas radītā Strādnieku gvarde bija likvidēta mēnesi pirms kara sākuma, un padomju varas piekritējiem vairs nebija ieroču. Strādnieku gvardi atjaunoja 25. jūnijā un bijušajiem gvardistiem atkal izdalīja ieročus. Līdz ar kara pirmo dienu pastiprinājās sarkanais terors. Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki un gvardu patruļas sāka arestēt aizdomīgos elementus.[1] Iedzīvotājiem sāk konfiscēt radio aparātus, laukos notila zirgu rekvizīcijas.

Daugavpils ieņemšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

23. un 24. jūnijā pilsētu sasniedz no Lietuvas PSR bēgošie padomju kareivji un civiliedzīvotāji. 25. jūnijā vācu karaspēks, virzoties no Lietuvas, sasniedz Daugavpils šoseju, pilsētas iedzīvotāji sāk bēgt no Daugavpils. 26. jūnija rītā pilsētu pamet pēdējie bēgļi. Sarkanā armija bija atstājusi pilsētu gandrīz neaizsargātu. Ierakumos gar Vienības tiltu izvietojās nelielas apbruņotu kareivju un Strādnieku gvardu grupas, kopskaitā ne vairāk par tūkstoti.

26. jūnija 8.00 no rīta, padomju formastērpos pārģērbta vācu vienība pārsteiguma uzbrukumā šķērso Vienības tiltu un novērš tā uzspridzināšanu. Neskartu izdevās sagrābt arī dzelzceļa tiltu. Ap 10.00 no rīta tiltu sāka šķērsot vācu tanki, bet Sarkanās armijas kareivji atkāpās Stropu meža virzienā. Pilsētā vēl palikušās kareivju grupiņas veica haotisku atšaudīšanos pret vāciešiem. Pēcpusdienā un naktī padomju aviācijas 54. bumbvedēju pulks mēģināja neveiksmīgi sabombardēt Daugavas tiltus. Vakarpusē pilsētā izcēlās vairāki lieli ugunsgrēki, kuru iemesls bija apšaudes, kā arī iespējamā bēgošo padomju kareivju diversija. Pēdējie sarkanarmiešu un padomju iestāžu darbinieku mēģinājumi izbēgt no pilsētas turpinājās līdz 27. jūnija vakaram. Arī pārējā Latgalē sākās padomju varasiestāžu bēgšana uz Krievijas robežu, kur joprojām pastāvēja robežkontroles punkti un ne visi tika pāri robežai.[2] Kauju un ugunsgrēku dēļ 20 000 daugavpiliešu zaudē mājas. 28. jūnijā, līdz ar ugunsgrēku norimšanu, iedzīvotāji atgriezās pilsētā. Sākās veikalu un noliktavu izlaupīšana.

25. jūnijā Daugavpils virzienā nosūta pulkveža I. Bezugalova 5. gaisa desanta korpusu, ģenerālmajora D. Leļušenko 21. mehanizēto korpusu un citas karaspēka daļas. 26. jūnija vakarā 5. gaisa korpusa desantnieki no Stropu meža virziena mēģina ieiet pilsētā, taču tiek atsisti un pameta kaujas lauku. Pilsētā ieradusies vērmahta 3. motorizētā divīzija līdz 27. jūnija vakaram ieņēma visu Daugavpils apkārtni.

27. jūnijā no Krāslavas puses Daugavpilij apmēram 30 km attālumā pietuvojas Leļušenko komandētais 21. mehanizētais tanku korpuss, no kura 175 tankiem kaujai gatavi bija vismaz 98 tanki, daudzi no kuriem bija BT-7 modelis. 28. jūnija rītā tanku korpuss iebruka Maļinovkas ciemā 12 km no Daugavpils, kur sastapās ar vērmahtu un kauju gaitā ciemats tika pilnībā iznīcināts. Līdz vakaram korpuss bija sakauts un atkāpās Aglonas un Dagdas virzienā.

29. jūnija rītā pilsētā tiek izveidota 822. lauka komandantūra (Fieldkommandantur) ar atbildību par visu Latgali un 536. pilsētas komandantūra (Ortskommandantur) ar atbildību par Daugavpili un tās apkārtni. Pēc kaujām un ugunsgrēka gandrīz puse pilsētas ir nopostīta un liela iedzīvotāju daļa ir bez pajumtes. Vērmahts uzsāk ūdensvada un elektrostacijas darbības atjaunošanas darbus. Pilsētas ebrejiem atņem dzīvokļus, kuros izmitina ugunsgrēkā bez pajumtes palikušos iedzīvotājus. 9. jūlijā tiek izveidots Daugavpils geto.

Karadarbība pārējā Latgalē[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilupes dzelzceļa stacija
Viens no Rēzeknes tiltiem

27. jūnijā vācu aviācija uzbrūk Rēzeknei, Ludzai un Zilupei, kur viena no bumbām trāpa munīcijas vilcienam, kura sprādziens ne tikai iznīcina vagonu ar 32 Lietuvas bēgļiem, bet nodedzina dzelzceļa staciju un izraisa civiliedzīvotāju upurus. Liela daļa Zilupes iedzīvotāju, īpaši ebreji, pārbēg vāji apsargātajai Krievijas robežai. Zilupes stacijas iznīcināšana faktiski nogrieza iespējas padomju armiju Latgalē apgādāt pa dzelzceļu.

Rēzekne[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Daugavpils zaudēšanas, par Sarkanās armijas centru Latgalē kļuva Rēzekne, kur sāka pulcēties daļēji dezorganizētās armijas vienības un munīcijas ešeloni. Strādnieku gvardi un čekisti pilsētā veic aizvien vairāk arestus, iebiedējot iedzīvotājus tiktāl, ka tie drošības pēc neiziet no mājām. Pēc baumām par vāciešu tuvošanos, čekisti 1. jūlijā bēg no Rēzeknes, pirms tam spīdzinot un nogalinot 39 arestētos iedzīvotājus. 3. jūlijā Sarkanajai armijai tiek dota atļauja atkāpties no pilsētas, tiek nodedzinātas noliktavas un uzspridzināti divi tilti. Atkāpšanās izvērtās par haosu, kad dažādas padomju armijas vienības bailēs no diversantiem sāka savstarpējas apšaudes.

Ludza[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ludzā 25. jūnijā apbruņotā Strādnieku gvarde sāka patrulēt pilsētā un enerģiski meklēt iespējamos pretinieka diversantus, procesā nogalinot dažus nomaldījušos padomju kareivjus un miličus. Ludzas komunisti un komjaunieši 28. jūnijā bēga uz Zilupi un no turienes uz Opočku. Tur, uzzinot, ka PSRS valdība nupat pieņēmusi lēmumu par partizānu vienību organizēšanu, lielākā daļa aizbēga, lai nebūtu jāatgriežas Latvijā. Ap 30 pārpalikušos komunistus saformēja partizānu vienībā, kas jūlijā tika iznīcināta. Tikmēr Ludzā bija palikusi grupa padomju darbinieku un čekistu, kas 29. jūnijā un 1. jūlijā Greizajā kalnā netālu no Ludzas nogalināja vismaz 22 civiliedzīvotājus. Šī grupa Ludzu pameta 2. jūlija rītā.

Līvāni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līvānos 25. jūnijā ieradās sarkanarmijas daļa, kas sāka rakt ierakumus gar Daugavu. Arī šeit sāka pulcēties vietējo pagastu padomju aktīvisti. 27. jūnijā tika saņemtas ziņas par vāciešu tuvošanos un uzspridzināts Dubnas tilts. 28. jūnija pēcpusdienā padomju varas pārstāvji pamet pilsētu un dodas uz Rēzekni. Pēc tam, kad Latvijas PSR valdība pamet Rīgu, atļauju evakuēties saņem arī Latgales valdības iestāžu darbinieki, un pēc 28. jūnija Līvānos paliek tikai armijas daļas.

Krāslava[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 27. jūnijā pamestajā Krāslavā 30. jūnijā atgriezās Sarkanās armijas vienības un padomju amatpersonas, arī bēgļiem no Krievijas tika pavēlēts atgriezties.

Pēdējais uzbrukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1. jūlijā vērmahts ieņem Varakļānus. Vācu 41. motorizētais korpuss saņem pavēli no Jēkabpils un Līvaniem doties uz Ostrovu un Rēzekni. 2. jūlijā no Krāslavas apkārtnes uzbrukumu sākt ir gatava arī SS divīzija Totenkopf. 2. jūlijā tiek ieņemti Balvi un uzbrukums sasniedz Viļaku. 6. tanku divīzija šajā dienā ieņem Preiļus. Padomju darbinieki sāk bēgšanu no Abrenes. Vienlaikus, Sarkanās armijas 21. mehanizētajam korpusam tiek dota pavēle uzbrukt Daugavpilij. Ap 30 padomju tanku no Dagdas izbrauc uz Aglonu, taču pie Jaunokras sastopas ar Totenkopf vienībām, kas iznīcina vismaz 20 tankus. Taču 21. korpuss ir vēl pietiekoši spēcīgs, lai pie Dagdas atvairītu vāciešu uzbrukumu.

Jēkabpils apriņķa komunisti Otomāra Oškalna vadībā, kas sākotnēji netika ielaisti Krievijā, iegāja Kārsavā, kur uzņēmās izpildvaras funkcijas līdz 3. jūlijam, kad vācu 41. motorizētais korpuss ieņēma Abreni, Kārsavu un pietuvojās Ostrovai. Uz Krievijas robežas bloķētie bēgļi Krievijā iekļūst tikai 3. un 4. jūlijā, kad robežsargi pamet posteņus. 4. jūlijā Totenkopf sasniedz Zilupi, un 23.00 ieiet Ludzā. 5. jūlija rītā vērmahta kontrolē ir visa Latgale.

Starp divām varām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Haotisks starpvaru posms Latgales ciemos un pilsētās ilga pāris dienas. Pamestās varas iestādes sāka pārņemt vietējo iedzīvotāju pašaizsardzības vienības, daļu no kurām veidoja no 14. jūnija deportācijām mežos sabēgušie cilvēki. Kalupes pagastā 27. jūnijā iedzīvotāji ieņēma pagasta centru un 28. jūnijā palīdzēja to pašu izdarīt Vārkavas pagasta iedzīvotājiem. Preiļos no 26. jūnija līdz 2. jūlijam vienīgā funkcionējošā varas iestāde bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.

Lai arī Sarkanās armijas ievērojamā klātbūtne samazināja nacionālās kustības partizānu iespējas veikt uzbrukumus, uz 1. jūliju vietējie iedzīvotāji bija pārņēmuši Nīcgales, Kalupes, Aizkalnes, Vārkavas, Preiļu, Rudzātu, Atašienes, Barkavas un Gaigalavas pagastu centrus.[3]

Starp 29. jūniju un 3. jūliju vāciešu uzbrukumā iestājas īsa pauze un abas puses uz Latgali nosūtīja jaunas karaspēka vienības, taču, ja vācu pusē valdīja salīdzinoša kārtība, tad padomju armijas vienībām trūka vienotas pavēlniecības, to darbība bieži bija haotiska. Mazo pilsētiņu un ciemu iedzīvotāji pakļāvās dažādo bruņoto vienību prasībām, lai izvairītos no liekām represijām.

Atšķirībā no lielākās Latvijas daļas, kuru Sarkanā armija ātri pameta, Latgalē notika kaujas par katru pilsētu, un šis reģions bija svarīgs vācu armijas kustībai uz Ļeņingradu, tāpēc vācu armijas 822. komandantūra Latgalē izveidoja militāro pārvaldi, kas organizēja vietējo pašvaldību darbu. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija zirgu rekvizīcija no zemniekiem. Kareivji tika izvietoti sabiedriskajās ēkās un skolās. Vietējo pašvaldību veidošanos ietekmēja tas, ka Latgalē vēsturiski bija ļoti maz vācu valodas zinātāju, tāpēc vadošā amatā bieži nokļuva ikviens, kas prata vācu valodu. Lielo postījumu dēļ telefona sakari un pasta darbība reģionu centros tika atjaunota tikai pēc dažām nedēļām.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Juris Pavlovičs, Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941. gada vasarā Latgalē, 215 lpp». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2017. gada 25. februārī.
  2. «Juris Pavlovičs, Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941. gada vasarā Latgalē, 222 lpp». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2017. gada 25. februārī.
  3. «Juris Pavlovičs, Okupācijas varu maiņa Latgalē 1941. gada vasarā Latgalē, 235 lpp». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 5. martā. Skatīts: 2017. gada 25. februārī.