Latgales ieņemšana (1941)

Vērmahta uzbrukuma galvenie virzieni Baltijā

Vācu lidmašīna blakus padomju lidmašīnai, Daugavpils lidlauks

Padomju BT tanki

Daugavpils pēc ugunsgrēka

Latgales ieņemšana bija nacistiskās Vācijas bruņoto spēku uzbrukuma operācija Latvijas austrumos Otrā pasaules kara pirmajās nedēļās, kas vainagojās ar Latgales ieņemšanu.

Par Vācijas uzbrukumu 22. jūnijā Latgales iedzīvotāji uzzināja no publiski pārraidītās Molotova radio uzrunas plkst. 12.00 dienā. Ap 15.00 sākas Vācijas kara aviācijas uzlidojumi Daugavpils Aizdaugavas lidlaukam un Rušonu stacijai. Lidošanas spējas saglabājušās padomju lidmašīnas 23. jūnijā pārbāzēja uz Polocku, un Sarkanā armija Latgalē faktiski zaudēja aviācijas atbalstu. Latgales pilsētās tika sasaukti darbaļaužu mītiņi, kas izteica vēlmi saņemt ieročus un iestāties Sarkanajā armijā.

Uzreiz pēc 1940. gada Latvijas okupācijas radītā Strādnieku gvarde bija likvidēta mēnesi pirms kara sākuma, un padomju varas piekritējiem vairs nebija ieroču. Strādnieku gvardi atjaunoja 25. jūnijā un bijušajiem gvardistiem atkal izdalīja ieročus. Līdz ar kara pirmo dienu pastiprinājās sarkanais terors. Iekšlietu tautas komisariāta darbinieki un gvardu patruļas sāka arestēt aizdomīgos elementus. Iedzīvotājiem sāk konfiscēt radio aparātus, laukos notika zirgu rekvizīcijas. Padomju varas iestāžu darbinieki bēga Latvijas-Krievijas robežas virzienā, kur joprojām pastāvēja robežkontroles punkti un ne visi tika pāri robežai.

Kaujas pie Daugavpils

23. un 24. jūnijā pilsētu sasniedza no Lietuvas bēgošie padomju kareivji un civiliedzīvotāji. 25. jūnijā vācu karaspēks sasniedza Daugavpils šoseju, Sākotnēji Sarkanā armija atstāja pilsētu gandrīz neaizsargātu, ierakumos gar Vienības tiltu izvietojās nelielas apbruņotu kareivju un Strādnieku gvardu grupas, kopskaitā ne vairāk par tūkstoti. 25. jūnijā Daugavpils virzienā nosūtīja pulkveža I. Bezugalova 5. gaisa desanta korpusu, ģenerālmajora D. Leļušenko 21. mehanizēto korpusu un citas karaspēka daļas.

26. jūnijā 8.00 no rīta padomju formastērpos pārģērbta vācu vienība pārsteiguma uzbrukumā šķērso Vienības tiltu un novērsa tā uzspridzināšanu. Neskartu izdevās sagrābt arī dzelzceļa tiltu. Ap 10.00 no rīta tiltu sāka šķērsot Vērmahta 3. motorizētās divīzijas tanki, bet Sarkanās armijas kareivji atkāpās Stropu meža virzienā. 26. jūnija rītā pilsētu pameta pēdējie bēgļi. Pilsētā vēl palikušās sarkanarmiešu grupiņas veica haotisku atšaudīšanos pret vāciešiem. Pēcpusdienā un naktī padomju aviācijas 54. bumbvedēju pulks mēģināja neveiksmīgi sabombardēt Daugavas tiltus. 26. jūnija vakarā 5. gaisa korpusa desantnieki no Stropu meža virziena mēģina ieiet pilsētā, taču tiek atsisti un pameta kaujas lauku. Vakarpusē pilsētā izcēlās vairāki lieli ugunsgrēki, kuru iemesls bija apšaudes, kā arī iespējamā bēgošo padomju kareivju diversija. Sarkanarmiešu un padomju iestāžu darbinieku mēģinājumi izbēgt no pilsētas turpinājās līdz 27. jūnija vakaram. Kauju un ugunsgrēku dēļ ap 20 000 daugavpiliešu zaudēja mājas. 28. jūnijā, līdz ar ugunsgrēku norimšanu, iedzīvotāji atgriezās pilsētā. Sākās veikalu un noliktavu izlaupīšana.

27. jūnijā no Krāslavas puses Daugavpilij apmēram 30 km attālumā pietuvojās Leļušenko komandētais 21. mehanizētais tanku korpuss, no kura 175 tankiem kaujai gatavi bija vismaz 98 tanki, daudzi bija BT-7. 28. jūnija rītā tanku korpuss iebruka Maļinovkas ciemā 12 km no Daugavpils, kur sastapās ar Vērmahtu un kauju gaitā ciemats tika pilnībā iznīcināts. Līdz vakaram korpuss bija sakauts un atkāpās Aglonas un Dagdas virzienā.

29. jūnija rītā pilsētā izveidoja 822. lauka komandantūru (Fieldkommandantur) ar atbildību par visu Latgali un 536. pilsētas komandantūru (Ortskommandantur) ar atbildību par Daugavpili un tās apkārtni. Pēc kaujām un ugunsgrēka gandrīz puse pilsētas bija nopostīta un liela iedzīvotāju daļa bija bez pajumtes. Vērmahts uzsāka ūdensvada un elektrostacijas darbības atjaunošanas darbus. Pilsētas ebrejiem atņēma dzīvokļus, kuros izmitināja ugunsgrēkā bez pajumtes palikušos iedzīvotājus. 9. jūlijā izveidoja Daugavpils geto.

Karadarbība pārējā Latgalē

Zilupes dzelzceļa stacija

Viens no Rēzeknes tiltiem

Starp 29. jūniju un 1. jūliju Vērmahta uzbrukumā iestājas īsa pauze un abas puses uz Latgali nosūtīja jaunas karaspēka vienības, taču, ja vācu pusē valdīja salīdzinoša kārtība, tad padomju armijas vienībām trūka vienotas pavēlniecības, to darbība bieži bija haotiska. Mazo pilsētiņu un ciemu iedzīvotāji pakļāvās dažādo bruņoto vienību prasībām, lai izvairītos no liekām represijām.

Līvāni

Līvānos 25. jūnijā ieradās sarkanarmijas daļa, kas sāka veidot iepriekš paredzēto aizsardzības līniju gar Daugavu. Arī šeit sāka pulcēties vietējo pagastu padomju aktīvisti. Taču 27. jūnijā tika saņemtas ziņas par vāciešu tuvošanos un uzspridzināts Dubnas tilts. 28. jūnija pēcpusdienā padomju varas pārstāvji pameta pilsētu un devās uz Rēzekni. Pēc tam, kad Latvijas PSR valdība pameta Rīgu, atļauju evakuēties saņēma arī Latgales valdības iestāžu darbinieki, un pēc 28. jūnija Līvānos palika tikai armijas daļas.

Krāslava

Jau 27. jūnijā pamestajā Krāslavā 30. jūnijā atgriezās Sarkanās armijas vienības un padomju amatpersonas, arī bēgļiem no Krievijas tika pavēlēts atgriezties.

Rēzekne

Pēc Daugavpils zaudēšanas par Sarkanās armijas centru Latgalē kļuva Rēzekne, kur sāka pulcēties daļēji dezorganizētās armijas vienības un munīcijas ešeloni. Strādnieku gvardi un čekisti pilsētā veica arestus, iebiedējot iedzīvotājus tiktāl, ka tie drošības pēc neizgāja no mājām. Pēc baumām par vāciešu tuvošanos, čekisti 1. jūlijā bēga no Rēzeknes, pirms tam spīdzinot un nogalinot 39 arestētos iedzīvotājus. 3. jūlijā Sarkanā armija saņēma atļauju atkāpties no pilsētas, nodedzinot noliktavas un uzspridzinot divus tiltus. Atkāpšanās izvērtās par haosu, kad dažādas Sarkanās armijas vienības bailēs no diversantiem sāka savstarpējas apšaudes.

Ludza

Ludzā 25. jūnijā apbruņotā Strādnieku gvarde sāka patrulēt pilsētā un enerģiski meklēt iespējamos pretinieka diversantus, procesā nogalinot dažus nomaldījušos padomju kareivjus un miličus. Ludzas komunisti un komjaunieši 28. jūnijā bēga uz Zilupi un no turienes uz Opočku. Tur, uzzinot, ka PSRS valdība nupat pieņēmusi lēmumu par partizānu vienību organizēšanu, lielākā daļa aizbēga, lai nebūtu jāatgriežas Latvijā. Ap 30 pārpalikušos komunistus saformēja partizānu vienībā, kas jūlijā tika iznīcināta. Tikmēr Ludzā bija palikusi grupa padomju darbinieku un čekistu, kas 29. jūnijā un 1. jūlijā Greizajā kalnā netālu no Ludzas nogalināja vismaz 22 civiliedzīvotājus. Šī grupa Ludzu pameta 2. jūlija rītā.

Zilupe

27. jūnijā vācu aviācija uzbruka Rēzeknei, Ludzai un Zilupei, kur viena no bumbām trāpīja munīcijas vilcienam, kura sprādziens ne tikai iznīcināja vagonu ar 32 Lietuvas bēgļiem, bet arī nodedzināja dzelzceļa staciju. Liela daļa Zilupes iedzīvotāju, īpaši ebreji, pārbēga vāji apsargātajai Latvijas-Krievijas robežai. Zilupes stacijas iznīcināšana faktiski nogrieza iespējas padomju armiju Latgalē apgādāt pa dzelzceļu.

Pēdējais uzbrukums

1. jūlijā Vērmahts ieņēma Varakļānus. Vācu 41. motorizētais korpuss saņēma pavēli no Jēkabpils un Līvāniem doties Rēzeknes un Ostrovas virzienā. 2. jūlijā no Krāslavas apkārtnes uzbrukumu sāka SS divīzija Totenkopf. 2. jūlijā Vērmahts ieņēma Balvus un sasniedza Viļaku. 6. tanku divīzija šajā dienā ieņēma Preiļus. Padomju darbinieki bēga no Abrenes.

Sarkanās armijas 21. mehanizētais korpuss saņēma pavēli no Dagdas uzbrukt Daugavpilij, ap 30 padomju tanku izbrauca uz Aglonu, taču pie Jaunokras sastapās ar Totenkopf vienībām, kas iznīcina vismaz 20 tanku. Pie Dagdas 21. korpuss atvairīja vāciešu uzbrukumu.

Jēkabpils apriņķa komunisti Otomāra Oškalna vadībā, kas sākotnēji netika ielaisti Krievijā, iegāja Kārsavā, kur uzņēmās izpildvaras funkcijas līdz 3. jūlijam, kad vācu 41. motorizētais korpuss ieņēma Abreni, Kārsavu un pietuvojās Ostrovai. Uz Krievijas robežas bloķētie bēgļi robežu šķērsoja tikai 3. un 4. jūlijā, kad robežsargi pameta posteņus. 4. jūlijā Totenkopf sasniedza Zilupi, un 23.00 iegāja Ludzā. 5. jūlija rītā vērmahta kontrolē bija visa Latgale.

Starp divām varām

Haotisks starpvaru posms Latgales ciemos un pilsētās ilga pāris dienas. Pamestās varas iestādes sāka pārņemt vietējo iedzīvotāju pašaizsardzības vienības, daļu no kurām veidoja no 14. jūnija deportācijām mežos sabēgušie cilvēki. Kalupes pagastā 27. jūnijā iedzīvotāji ieņēma pagasta centru un 28. jūnijā palīdzēja to pašu izdarīt Vārkavas pagasta iedzīvotājiem. Preiļos no 26. jūnija līdz 2. jūlijam vienīgā funkcionējošā varas iestāde bija brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība.

Lai arī Sarkanās armijas ievērojamā klātbūtne samazināja nacionālās kustības partizānu iespējas veikt uzbrukumus, uz 1. jūliju vietējie iedzīvotāji bija pārņēmuši Nīcgales, Kalupes, Aizkalnes, Vārkavas, Preiļu, Rudzātu, Atašienes, Barkavas un Gaigalavas pagastu centrus.

Atšķirībā no lielākās Latvijas daļas, kuru Sarkanā armija ātri pameta, Latgalē notika kaujas par katru pilsētu, un šis reģions bija svarīgs vācu armijas kustībai uz Ļeņingradu, tāpēc vācu armijas 822. komandantūra Latgalē izveidoja militāro pārvaldi, kas organizēja vietējo pašvaldību darbu. Viens no pirmajiem uzdevumiem bija zirgu rekvizīcija no zemniekiem. Kareivji tika izvietoti sabiedriskajās ēkās un skolās. Vietējo pašvaldību veidošanos ietekmēja tas, ka Latgalē vēsturiski bija ļoti maz vācu valodas zinātāju, tāpēc vadošā amatā bieži nokļuva ikviens, kas prata vācu valodu. Lielo postījumu dēļ telefona sakari un pasta darbība reģionu centros tika atjaunota tikai pēc dažām nedēļām.