Latinizācija Padomju Savienībā
Latinizācija (krievu: латиниза́ция) jeb romanizācija (романиза́ция) bija kampaņa PSRS valodu rakstību sistēmu nomainīšanai pret latīņu alfabētu. Tā bija 20. gadsimta 20.—30. gados īstenotās "iesakņošanās" (коренизация) politikas daļa.
Latinizācijas vēsture PSRS
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Latinizācija vispirms skāra tās valodas, kuru rakstībā izmantoja arābu alfabētu. Kustība par latīņu alfabēta lietošanu arābu alfabēta vietā aizsākās 1921. gadā Azerbaidžānā un Ziemeļkaukāzā (Ingušijā, Ziemeļosetijā un Kabardā). 1925. gadā 2. konferencē par Ziemeļkaukāza kalnu tautu izglītību tika nolemts latinizēt ingušu, kabardiešu, karačaju, adigu un čečenu rakstu valodu.[1] 1926. gada martā Baku notika Pirmais tjurku kongress, kurā tjurku tautu pārstāvji, piedaloties Ļeņingradas un Maskavas tjurku zinātniekiem, lēma par Azerbaidžānas latinizācijas pieredzes izmantošanu citās republikās un autonomajos apgabalos PSRS. Lai vadītu šo darbu, tika izveidota Vissavienības Jaunā tjurku alfabēta centrālā komiteja (Всесоюзный центральный комитет нового тюркского алфавита, saīsināti ВЦК HTA). 1927. gadā Baku notiekošajā Vissavienības CK 1. plēnumā tika pieņemts vienota jauna tjurku alfabēta projekts ar 34 burtiem ("janalifa", jeb oficiāli "Jaunais tjurku alfabēts") un papildu rakstzīmēm, kas pēc vajadzības tika ieviestas atsevišķām valodām.[2]
Līdz 1930. gadu beigām lielākā daļa PSRS tautu valodu tika rakstītas latīņu alfabētā.
Latinizēti vai no jauna izveidoti tika turpmāk minēto valodu alfabēti:[3]
- Abazīnu valoda (1932)
- Abhāzu valoda (1924)
- Avāru valoda (1928)
- Adigu valoda (1926)
- Azerbaidžāņu valoda (1922)
- Altajiešu valoda (1929)
- Asīriešu valoda (1930)
- Baškīru valoda (1927)
- Beludžu valoda (1933)
- Burjatu valoda (1929)
- Cahuru valoda (1934)
- Čečenu valoda (1925)
- Čukču valoda (1931)
- Dargu valoda (1928)
- Dunganu valoda (1928)
- Buhāras ebreju valoda (1929)
- Eskimosu valoda (1931)
- Evenku valoda (1931)
- Evenu valoda (1931)
- Hakasu valoda (1929)
- Hantu valoda (1931)
- Ingušu valoda (1923)
- Itelmeņu valoda (1931)
- Ižoru valoda (1932)
- Jakutu valoda (1920/1929)
- Kabardiešu-čerkesu valoda (1923)
- Kazahu valoda (1928)
- Kalmiku valoda (1930)
- Kalnu ebreju valoda (Džuhuri) (1929)
- Karaīmu valoda (1928)
- Karakalpaku valoda (1928)
- Karačaju-balkāru valoda (1924)
- Karēļu valoda (1931)
- Ketu valoda (1931)
- Kiļdas sāmu valoda (1931)
- Kirgīzu valoda (1928)
- Komi valoda (1932)
- Permas komiešu valoda (1932)
- Korjaku valoda (1931)
- Krimas tatāru valoda (1927)
- Krimčaku valoda (1928)
- Kumandiešu valoda (1932)
- Kumiku valoda (1927)
- Kurdu valoda (1929)
- Ķīniešu valoda (1931)
- Lazu valoda (1930)
- Laku valoda (1928)
- Lezgīnu valoda (1928)
- Mansu valoda (1931)
- Moldāvu valoda (1932)
- Nanaju valoda (1931)
- Nivhu valoda (1931)
- Nogaju valoda (1928)
- Ņencu valoda (1931)
- Osetīnu valoda (1923)
- Persiešu valoda (1930)
- Seļkupu valoda (1931)
- Šoru valoda (1931)
- Šugnanu valoda (1932)
- Tabasaranu valoda (1932)
- Tadžiku valoda (1928)
- Tališu valoda (1929)
- Tatāru valoda (1928)
- Tatu valoda (1933)
- Turkmēņu valoda (1927)
- Udegeju valoda (1931)
- Udīnu valoda (1934)
- Uiguru valoda (1928)
- Uzbeku valoda (1927)
- Vepsu valoda (1932)
Izstrādāti un apstiprināti, bet neīstenoti palika projekti šo valodu latinizācijai:
Tika izstrādāti projekti visu pārējo PSRS tautu alfabētu latinizācijai.
Kopumā no 1923. līdz 1939. gadam, pamatojoties uz latīņu alfabētu, alfabēti tika izveidoti 50 valodām (no 72 PSRS tautu valodām, kurām bija rakstu valoda). Kirilicas alfabēta lietošana mariešu, mordviešu un udmurtu valodām turpinājās pat maksimālās latinizācijas periodā.[4]
Tomēr 1936. gadā sākās jauna kampaņa — visu PSRS tautu valodu rakstība kirilicā, kas pamatā tika pabeigta līdz 1940. gadam (vācu, gruzīnu un armēņu valoda, kā arī jidišs palika nekirilizēts, bet pēdējās trīs valodas netika pat latinizētas). Vēlāk, kad faktiskajās PSRS robežās nokļuva jaunas teritorijas, nekirilizētas palika arī poļu, somu, latviešu, igauņu un lietuviešu valoda, lai gan no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta sākumam to bija mēģināts panākt.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Дешериев Ю. Д. Развитие младописьменных языков народов СССР в советскую эпоху // Вопросы языкознания, 1957. — № 5. — С. 19.
- ↑ Статья «Новый алфавит» в Литературной энциклопедии
- ↑ Алфавит Октября. Итоги введения нового алфавита среди народов РСФСР, М., 1934, lpp. 156—160
- ↑ Алпатов В. М. 150 языков и политика. 1917—2000. Социолингвистические проблемы СССР и постсоветского пространства. — Издание 2-е, дополненное. — Москва: Крафт; ИВ РАН, 2000. — 224 с., стр. 70.