Pāriet uz saturu

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja

Vikipēdijas lapa

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālā komiteja bija Latvijas Komunistiskās partijas vadošais orgāns no 1919. gada marta līdz 1991. gada augustam, kad pēc Augusta puča Latvijas Komunistiskās partijas darbību aizliedza.

Latvijas Komunistisku partijas Centrālo komiteju izveidoja pēc Latvijas Sociāldemokrātijas nosaukuma maiņas partijas 1. (6.) kongresā Rīgā 1919. gada 1.—6. martā. Par pirmajiem CK locekļiem kļuva Pēteris Stučka, Dāvids Beika, Jānis Bērziņš (Ziemelis), Jūlijs Kārlis Daniševskis, O. Kārkliņš, Kārlis Kauliņš, Jānis Krūmiņš-Pilāts, Jānis Lencmanis, Fricis Roziņš, J. Šilfs u.c. Pēc evakuēšanās no Latvijas LKP CK un LSPR valdība pārcēlas uz Veļikije Lukiem Krievijā, kur 1920. gada 17. janvārī izveidoja LKP CK Krievijas biroju. Par tā locekļiem kļuva P. Stučka, K. Kauliņš, D. Beika, J. Krūmiņš-Pilāts, Kārlis Kaufmanis-Soms, par locekļu kandidātiem Kārlis Pečaks un Vladislavs Zeimals. Jau 1920. gada 25. janvārī birojs tika pārveidots par LKP CK Ārzemju biroju, kura locekļi bija P. Stučka, D. Beika, J. Krūmiņš-Pilāts, K. Kaufmanis-Soms, J. Lencmanis; locekļu kandidāti — J. K. Daniševskis, K. Kauliņš, K. Pečaks, V. Zeimals. Par Ārzemju biroja pārstāvi Maskavā nozīmēja K. Pečaku.[1]

Darbība emigrācijā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LKP 7. (2.) kongresā, kas notika 1923. gada 16.-23. februārī Maskavā, ievēlēja 10 CK locekļus (P. Stučku, J. Bērziņu (Andersonu), O. Dzeni, R. Salnu, A. Samsonu, E. Zandreiteru u.c.) un 6 CK locekļu kandidātus (J. Krūmiņu-Pilātu, J. Larozi, E. Ozoliņu u.c.).

LKP 8. (3.) kongresā, kas notika 1931. gada 7. janvārī — 6. februārī Maskavā, ievēlēja 13 CK locekļus un 12 locekļu kandidātus (P. Stučku, E. Ameriku, A. Briņķi, Frici Deglavu, R. Neilandu, M. Ozolu, A. Štromu u.c.). NKVD "Latviešu operācijas" laikā Latvijas Komunistu partijas Centrālā komiteja Maskavā 1937. gadā tika likvidēta. To atjaunoja LKP 26. konferences laikā 1939. gada februārī, kad par jaunās LKP CK locekļiem kļuva O. Auguste, F. Deglavs, Jānis Kalnbērziņš, J. Salnis u.c. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada 8. oktobrī LKP iekļāva VK(b)P sastāvā un līdz 1952. gadam sauca par LK(b)P.

Kalnbērziņa vadības periods (1940—1959)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LKP 9. (4.) kongresā, kas notika 1940. gada 17. — 19. decembrī Rīgā, ievēlēja 35 CK locekļus un 11 locekļu kandidātus. 21. decembrī par LK(b)P CK pirmo sekretāru kļuva Jānis Kalnbērziņš, par otro sekretāru — Roberts Neilands, par sekretāriem — Žanis Spure un Olga Auguste.

LK(b)P 10. (5.) kongresā, kas notika 1949. gada 24. — 27. janvārī Rīgā, ievēlēja 69 CK locekļus un 17 locekļu kandidātus. Par LK(b)P CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru kļuva F. Titovs (Титов, Фёдор Егорович), par sekretāriem Arvīds Pelše, P. Ļitvinovs (Литвинов, Павел Яковлевич) un Aleksandrs Ņikonovs.

LK(b)P 11. (6.) kongresā, kas notika 1951. gada 27. — 29. decembrī Rīgā, ievēlēja 73 CK locekļus un 25 locekļu kandidātus. Par LK(b)P CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru kļuva F. Titovs, par sekretāriem A. Pelše, Vilis Krūmiņš, P. Ļitvinovs un A. Černišovs (Чернышёв, Алексей Павлович).

LK(b)P 12. (7.) kongresā, kas notika 1952. gada 20. — 22. novembrī Rīgā, ievēlēja 75 CK locekļus un 29 locekļu kandidātus. Par LK(b)P CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru kļuva V. Jeršovs (Ершов Валентин Николаевич), par sekretāru A. Pelše.

LKP 13. (8.) kongresā, kas notika 1954. gada 9. — 11. februārī Rīgā, ievēlēja 79 CK locekļus un 31 locekļu kandidātu. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru kļuva V. Krūmiņš, par sekretāru A. Pelše.

LKP 14. (9.) kongresā, kas notika 1956. gada 17. — 19. janvārī Rīgā, ievēlēja 85 CK locekļus un 38 locekļu kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru kļuva A. Kašņikovs (Кашников, Филипп Иванович), par sekretāriem A. Pelše, Nikolajs Bisenieks un Ādolfs Migliniks.

LKP 15. (10.) kongresā, kas notika 1958. gada 23. — 25. janvārī Rīgā, ievēlēja 91 CK locekli un 37 locekļu kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, par otro sekretāru kļuva V. Krūmiņš, par sekretāriem A. Pelše, N. Bisenieks un Ādolfs Migliniks.

LKP 16. (11.) kongresā, kas notika 1959. gada 12. — 13. janvārī Rīgā par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Jāni Kalnbērziņu, bet 1959. gada 7.—8. jūlijā tika sasaukts pret nacionālkoministiem vērstais LKP CK slēgtais plēnums, kurā no amata tika atcelts Eduards Berklavs, bet 25. novembrī notika LKP CK plēnums, kurā par pirmo sekretāru kļuva A. Pelše, bet par otro sekretāru M. Gribkovs (Грибков, Михаил Петрович).

Pelšes vadības periods (1959—1966)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LKP 17. (12.) kongresā, kas notika 1960. gada 16. — 17. februārī Rīgā, ievēlēja 93 CK locekļus un 40 locekļu kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Arvīdu Pelši, par otro sekretāru M. Gribkovu, par sekretāriem ievēlēja Ā. Migliniku, P. Strautmani un Augustu Vosu.

LKP 18. (13.) kongresā, kas notika 1961. gada 26. — 28. novembrī Rīgā, ievēlēja 105 CK locekļus un 45 locekļu kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Arvīdu Pelši, par otro sekretāru M. Gribkovu, par sekretāriem ievēlēja V. Lejiņu, P. Strautmani un A. Vosu.

LKP 19. (14.) kongresā, kas notika 1963. gada 24. — 25. decembrī Rīgā, ievēlēja 121 CK locekli un 49 locekļu kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Arvīdu Pelši, par otro sekretāru N. Beluhu, par sekretāriem ievēlēja E. Bēmani, V. Lejiņu, P. Strautmani un A. Vosu.

LKP 20. (15.) kongresā, kas notika 1966. gada 2. martā Rīgā, ievēlēja 125 CK locekļus un 25 locekļu kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Arvīdu Pelši, par otro sekretāru Nikolaju Beluhu, par sekretāriem ievēlēja V. Lejiņu, R. Verro un A. Vosu. 15. aprīlī notika LKP CK plēnums, kurā par pirmo sekretāru kļuva Augusts Voss, bet par sekretāru Jurijs Rubenis.

Vosa vadības periods (1966—1984)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LKP 21. (16.) kongresā, kas notika 1971. gada 25.-26. februārī Rīgā, ievēlēja 135 CK locekļus un 61 locekļa kandidātu. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Augustu Vosu, par otro sekretāru N. Beluhu, par sekretāriem ievēlēja A. Drīzuli, Ē. Pētersonu un R. Verro.

LKP 22. (17.) kongresā, kas notika 1976. gada 22.-23. janvārī Rīgā, ievēlēja 138 CK locekļus un 63 locekļa kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Augustu Vosu, par otro sekretāru N. Beluhu, par sekretāriem ievēlēja A. Drīzuli, Ē. Pētersonu un R. Verro.

LKP 23. (18.) kongresā, kas notika 1981. gada 29.-30. janvārī Rīgā, ievēlēja 141 CK locekli un 65 locekļa kandidātus. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Augustu Vosu, par otro sekretāru V. Dmitrijevu, par sekretāriem ievēlēja I. Andersonu, Ē. Auškapu un V. Čemmu. 1984. gada 14. aprīlī notika LKP CK plēnums, kurā par pirmo sekretāru kļuva Boriss Pugo.[2]

Pugo-Vagra-Rubika vadības periods (1984—1991)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

LKP 24. (19.) kongresā, kas notika 1986. gada 24.-25. janvārī Rīgā. Par LKP CK pirmo sekretāru pārvēlēja Borisu Pugo, par otro sekretāru ievēlēja Vitāliju Soboļevu. 1988. gada 4. oktobrī LKP CK plēnumā Boriss Pugo atbrīvoja no LKP CK pirmā sekretāra amata un šo amatu ieņēma Jānis Vagris, par CK sekretāru kļuva Ivars Jānis Ķezbers.

LKP 25. (20.) kongresā, kas sākās 1990. gada 6. aprīlī Rīgā, notika LKP šķelšanās. 261 Latvijas neatkarības atbalstītāju pameta Kongresu nama lielo zāli un sapulcējās mazajā sēžu zālē. Palikušie 518 delegāti par LKP pirmo sekretāru ievēlēja agrāko Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju Alfrēdu Rubiku. Latvijas Neatkarīgās komunistiskās partijas (LNKP) piekritēji uz savu kongresu sanāca 14. aprīli LU Lielajā aulā. Par LNKP priekšsēdētāju ievēlēja bijušo LKP CK sekretāru I. Ķezberu.[3]

  1. Latvijas komunistiskā partija 1918. un 1919. gadā. Dokumenti un materiāli. Rīga: LVI, 1958. — 474. lpp.
  2. Latvijas padomju enciklopēdija. 52. sējums. Rīga : Galvenā enciklopēdiju redakcija. 289. lpp.
  3. 1990. gada 6. aprīlī. Latvijas komunisti izvēlas nometnes Viesturs Sprūde, 2020. gada 6. aprīlī