Fricis Deglavs
| Fricis Deglavs | |
|---|---|
 | |
| Tautas Saeimas deputāts | |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1898. gada 27. maijā Embūtes pagasts, Aizputes apriņķis, Kurzemes guberņa, Krievijas Impērija |
| Miršanas dati |
1957. gada 18. novembrī (59 gadu vecumā).svg){kind=small} Rīga, Latvijas PSR |
| Tautība | latvietis |
| Politiskā partija | Latvijas Komunistiskā partija |
Fricis Deglavs, līdz 1940. gadam Fricis Deklavs (1898. gada 27. maijs — 1957. gada 18. novembris) bija Latvijas politiķis, Latvijas Komunistiskās partijas biedrs. Lietoja pseidonīmus F. Dadzis, F. Krauze, Sūna un Klāvs.[1] 1940. gadā kļuva par Tautas Saeimas deputātu. Vēlāk bija Latvijas PSR MP priekšsēdētāja Viļa Lāča pirmais vietnieks.
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1898. gada 27. maijā Embūtes pagastā. Mācījās Nīkrāces pamatskolā. Darba gaitas sācis 1915. gadā kā laukstrādnieks. 1919. gadā iestājās Sarkanajā armijā, piedalījās kaujās pret Antona Deņikina un Pjotra Vrangeļa vadītajām armijām. 1923. gadā beidza Augstāko partijas skolu Petrogradā.[1] 1923. gadā iesūtīts Latvijā, darbojās nelegālajā Latvijas Komunistiskajā partijā, par ko 1923. gadā apcietināts un 1926. gadā izsūtīts uz PSRS, kur strādāja žurnālos "Коммунистический Интернационал" (krievu: Komunistiskā Internacionāle), "Cīņu Biedrs" un "Krievijas Cīņa". 1931. gadā pabeidza Rietumtautu Komunistisko universitāti Maskavā.[1]
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada jūnijā iecelts par LKP CK biroja locekli un laikraksta "Cīņa" redaktoru, nedemokrātiski ievēlētās Tautas Saeimas deputāts.[2] Pēc Latvijas inkorporācijas PSRS kļuva par Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja Viļa Lāča pirmo vietnieku,[3] LPSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētāju.
No 1947. līdz 1951. gadam bija LPSR Valsts plāna komisijas priekšsēdētājs, no 1951. gada strādāja zinātnisko darbu. Bijis LPSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents un tās žurnāla redaktoru kolēģijas priekšsēdētājs. No 1957. gada bija LPSR ZA Ekonomikas institūta direktors, vairāku PSRS un LPSR Augstākās padomes sasaukumu deputāts.[1]
Dzīves pēdējos gados slimoja ar hipertonisko slimību un asinsvadu aterosklerozi. Miris 1957. gada 18. novembrī pēc smadzeņu insulta.[4]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Apbalvots ar PSRS Ļeņina ordeni, Darba Sarkanā Karoga ordeni un ordeni "Goda Zīme".
1967. gadā nodibināta Zinātņu akadēmijas Friča Deglava prēmija (prēmija piešķirta līdz 1988. gadam).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
|