Lielais dzeltencekula kakadu
| Lielais dzeltencekula kakadu Cacatua galerita (Latham, 1790) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Putni (Aves) |
| Kārta | Papagaiļveidīgie (Psittaciformes) |
| Dzimta | Kakadu (Cacatuidae) |
| Ģints | Baltie kakadu (Cacatua) |
| Suga | Lielais dzeltencekula kakadu (Cacatua galerita) |
| Izplatība | |
 Dabīgais izplatības areāls
Introdukcijas areāls
| |
 Lielais dzeltencekula kakadu Vikikrātuvē | |
Lielais dzeltencekula kakadu (Cacatua galerita) ir liela auguma kakadu dzimtas (Cacatuidae) papagailis, kas sastopams Austrālijas, Jaungvinejas un dažu Indonēzijas salu mežos.[1][2] Izdala 4 pasugas.[1] Dzeltencekula kakadu ir viens no populārākajiem un atpazīstamākajiem Austrālijas putniem.[3] Tas ir gudrs, skaists un skaļš papagailis, uzturas lielos baros. Visā pasaulē pazīstams kā ļoti draudzīgs putns, kuru viegli audzēt nebrīvē, taču savvaļā šīs sugas īpatņi ir ļoti piesardzīgi un tiem ir grūti pietuvoties.[4]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
.jpg)
Lielais dzeltencekula kakadu sastopams Austrālijas ziemeļu un austrumu teritorijās, sākot ar Kimberliju, bet dienvidos areāls sasniedz Tasmaniju. Putns izvairās no sausiem un karstiem iekšzemes reģioniem ar dažiem kokiem.[5][6] Toties tas ir plaši izplatīts pilsētu vidē, piemēram, Adelaidā, Melburnā, Kanberā, Sidnejā un Brisbenā.
Izņemot augstkalnus, lielais dzeltencekula kakadu sastopams lielākajā daļā Jaungvinejas un netālu esošajās saliņās, piemēram, Vaigeo, Misolā un Aru salās, kā arī daudzajās saliņās Čendravasihas un Milnes līčos.
Lielais kakadu introducēts vairākās vietās ārpus sava dabīgā izplatības areāla, Austrāliju ieskaitot. Mūsdienās tas mājo arī Pērtas apkaimē Austrālijas dienvidrietumos, Singapūrā, Palau un Jaunzēlandē.[2][4][6] Kakadu ir ieviests arī vairākās Vollesas salās un Havaju salās, bet nav zināms vai suga šajos areālos ir iedzīvojusies.[4][7]
Izskats un īpašības
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielais dzeltencekula kakadu ir liels papagailis. Atkarībā no pasugas ķermeņa garums ir 44—55 cm, spārnu plētums sasniedz 103 cm, svars 815—975 g.[5][8]
Lielā dzeltencekula kakadu apspalvojums pamatā ir balts. Ausis sedzošā apspalvojuma daļa, spārnu apakšējā daļa un astes spalvas ar viegli dzeltenu nokrāsu, izteiksmīgais, garais cekuls (ap 14 cm) — koši dzeltens. Knābis melns, kājas tumši pelēkas. Abi dzimumi izskatās līdzīgi, bet tuvumā mātīti var atšķirt pēc tās acu krāsas — mātītei tās ir sarkanbrūnas vai burgundija sarkanas, bet tēviņam tumši brūnas vai melnas.[3][4][5][8] Dzeltencekula kakadu, lai uzturētu savu apspalvojumu ūdensdrošu, to apstrādā ar pašu saražotu ļoti smalku pūderi, nevis ar savu sekrētu eļļu, kā to dara citi putni.[4]
Cekuls
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Cekuls liecina par papagaiļa noskaņojumu, kā arī tas tiek izmantots savstarpējā komunikācijā. Sasliets cekuls var nozīmēt, ka kakadu cenšas pievērst partnera uzmanību, ka kakadu ir gatavs aizstāvēt sevi, savu teritoriju vai baru, ka kakadu sauc sava bara locekļus vai ka tas ir par kaut ko ieinteresējies, tas ir uztraukts, pārsteigts, nobijies, dusmīgs vai uzbudināts. Sasliets cekuls nozīmē, ka kakadu labāk neaiztikt un tam nepieskarties, tas var sevi aizstāvēt, cērtot ar spēcīgo knābi. Kad cekuls ir pieglausts pie galvas, tas ir grūti saskatāms. Šāda cekula pozīcija liecina, ka kakadu ir mierīgs, draudzīgs un tam var droši tuvoties.[4]
Pasugas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pasugas savstarpēji atšķiras ar ķermeņa lielumu, knābja lielumu un ar ādas gredzena krāsu ap acīm.[3] Austrālijas ziemeļos dzīvojošā pasuga C. g. fitzroyi no pārējām pasugām atšķiras ar to, ka tai ap acīm ir gaiši zils, nevis balts ādas gredzens, dzeltenais tonējums ir nedaudz tumšāks un cekuls garāks.[3][8] Aru salu pasuga C. g. elenora un Jaungvinejas pasuga C. g. triton ir mazākas nekā Austrālijā dzīvojošās pasugas.[8]
Dzīvesveids
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
sulphur_crested_cockatoo.jpg)
Boronia_Park-5.jpg)
.jpg)
Lielā dzeltencekula kakadu mājo zemienēs un zemos kalnos līdz 1400 m virs jūras līmeņa.[5] Apdzīvo atklātas teritorijas, kas apaugušas ar skrajiem mežiem, kokaudzes upju un citu ūdenstilpju krastos, mangrovju biezokņus, eikaliptu mežus un savannas. Šo papagaili bieži var redzēt parkos, dārzos un tīrumos.[6] Dažos Austrālijas un Jaungvinejas reģionos tas ir bieži sastopams.
Sava areāla dienvidu teritorijās apvienojas lielos baros ar simtiem putnu, izņemot pārošanās periodu. Austrālijas ziemeļos un Jaungvinejā dzīvo pāros vai mazos bariņos.[3]
Katram dzeltencekula kakadu baram, neraugoties uz tā lielumu, ir pašiem sava nakšņošanas vieta vienā kokā, kuram putni ir uzticīgi pat tad, ja apkārtnē trūkst barības un tās meklējumos jādodas samērā tālu. Bieži nakšņošanai izvēlas nokaltušu koku, kas vientuļi stāv atklātā teritorijā.[3]
Agri no rīta uzlasa no zemes dažādas sēklas un citu barību. Kad ap pusdienlaiku saule ir augstu debesīs, putni aizlido, lai paslēptos tuvākajos kokos, kur īsina laiku, skrubinot koka mizu un lapas. Kad gaisa temperatūra samazinās, putni atkal laižas lasīt barību uz zemes. Pārsvarā barojas vienā vietā, kamēr vien atrod pietiekami daudz barības. Laikā, kad kakadu nebarojas, tas turpina kaut ko visu laiku knābī knibināt un virpināt, piemēram, kādu zariņu vai lapas, tādējādi nodrošinoties, ka knābis neizaug pārāk liels.[3]
Laikā, kamēr kakadu bars barojas uz zemes, tas ir viegli pieejams plēsējiem. Tādēļ baram ir savi paņēmieni, kā sevi aizsargāt — vismaz viens īpatnis no bara paliek augstu kokā un vēro apkārtni. Ja sargs pamana briesmas, tas sāk skaļi ķērkt. Šī īpašība austrāliešiem ir tik labi zināma, ka Austrālijas kriminālajās aprindās, cilvēks, kurš vēro apkārtni, vai netuvojas policija, tiek saukts par kakadu (angļu: cockatoo, cocky).[3][9]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielā dzeltencekula kakadu ēdienkarti sastāda visdažādākās sēklas un rieksti (piemēram, palmu rieksti), augļi (piemēram papaijas, duriāni, langsati un rambutāni), saknītes, lapas, pumpuri, ziedi. Kakadu ēd arī lielus kukaiņus (piemēram, circeņus), un rāpuļus (piemēram, scinkus).[4][8]
Zemnieki nav īpaši iemīļojuši šos putnus, jo tie knābā iesētos graudus un nobriedušo labību, piemēram, kukurūzas vālītes. Ar saviem stiprajiem knābiem tie pārsit arī labības maisus un izmētā siena gubiņas, vai saknābā ēku dēļu apšuvumu.[3][4] Tomēr dzeltencekula kakadu ir arī noderīgi cilvēkiem, jo apēd daudz nezāļu sēklu un koksni postošo siseņu un citu kukaiņu oliņas. Dzeltencekula kakadu praktizē ģeofagiju — tas ēd mālus, lai detoksicētu savu barību.[4]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzeltencekula kakadu (abi dzimumi) dzimumbriedumu sasniedz 3—4 gadu vecumā. Vairošanās sezona ir viena gadā un atkarībā no izplatības areāla ir atšķirīgos laikos, bet tā notiek tad, kad dabā ir bagātīgi pieejami barības resursi.[3][4][8] Lielā dzeltencekula kakadu veido monogāmus pārus uz mūžu. Ja pāri izšķir, kakadu var ieslīgt dziļā depresijā. Pārošanās sākas ar īsu un vienreizēju lakstošanos. Tēviņš sēž uz zara un, saslienot cekulu un izplešot astes spalvas un spārnus, izrāda sevi izvēlētajai mātītei. Tad tas kustina galvu augšup un lejup. Pēc tam ar galvu gaisā veido astotniekus un raida klusas skaņas, gaidot, kad mātīte tam ļaus pietuvoties. Pirms pārošanās partneri rūpīgi viens otram tīra un kārto spalvas. Rituāls ir īsāks jau esošiem pāriem, tad reizēm iniciatīvu uzņemas arī mātīte. Kad pienāk laiks iekārtot ligzdu, pāris atstāj savu baru un meklē piemērotu vietu.[4][8]
Dzeltencekula kakadu parasti ligzdo koku dobumos, visbiežāk nokaltušos eikaliptos. Reizēm ligzdo augstos un nepieejamos upju krastos. Kakadu izklāj dobuma pamatni ar koksnes gabaliņiem. Dējumā 2—3 baltas olas. Vecāki perē pārmaiņus. Perēšanas ilgums 25—27 dienas, putnēni attīstās 60—80 dienas. Pēc apspalvošanās jaunuļi vēl vairākus mēnešus līdz pat gadam paliek kopā ar vecākiem, kas turpina rūpēties par viņiem.[3][4][8]
Lielais dzeltencekula kakadu ir ilgdzīvotājs un tā dzīves ilgums nebrīvē var sasniegt 70—80 gadu vecumu,[4][10] lai gan savvaļā tie ir apmēram 20—40 gadi.[4][6] Garākais mūžs dzeltencekula kakadu bijis 120 gadu.[11]
Sistemātika
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lielajam dzeltencekula kakadu ir 4 pasugas:[1][12]
- C. g. galerita (Latham, 1790) — nominālpasuga, sastopams Austrālijas austrumos (no Keipjorkas) un dienvidaustrumos līdz Tasmanijai;
- C. g. elenora (Finsch, 1867) — sastopams Aru salās starp Austrāliju un Jaungvineju;
- C. g. fitzroyi (Mathews, 1912) — sastopams Austrālijas ziemeļos;
- C. g. triton (Temminck, 1849) — sastopams Jaungvinejā un apkārtējās salās.
Kakadu un cilvēki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzeltencekula kakadu ir viens no iemīļotākajiem mājās nebrīvē audzētajiem putniem.[4] Cilvēki tur šos papagaiļus būrī jau kopš 19. gadsimta. Daudzi putni spēj lieliski atdarināt cilvēka balsi, taču mēdz būt arī ļoti skaļi.
Putnu ķeršanu regulē starptautiskie līgumi un lielākā daļa no nopērkamo indivīdu ir izaudzēti nebrīvē. Mūsdienās Austrālijā dzeltencekula kakadu ir aizsargājams.[4]
Galerija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]-
Lielais dzeltencekula kakadu Tasmanijā -
-
Lielais dzeltencekula kakadu Tasmanijā -
Kakadu bars barošanās laikā Sidnejā -
Lielais dzeltencekula kakadu Viktorijā
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 World Bird Names: Parrots, cockatoos, 2018
- ↑ 2,0 2,1 IUCN: Cacatua galerita[novecojusi saite]
- ↑ 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 «ARKive: Sulphur-crested cockatoo (Cacatua galerita)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 1. februārī. Skatīts: 2018. gada 11. decembrī. Arhivēts 2019. gada 1. februārī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 4,00 4,01 4,02 4,03 4,04 4,05 4,06 4,07 4,08 4,09 4,10 4,11 4,12 4,13 4,14 4,15 Beauty of Birds: Sulphur-crested Cockatoos
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 Alive: Sulphur-crested Cockatoo (Cacatua galerita)
- ↑ 6,0 6,1 6,2 6,3 Parks&Wildlife: Sulphur-crested Cockatoo, Cacatua galerita
- ↑ The Birds of the Hawaiian Islands
- ↑ 8,0 8,1 8,2 8,3 8,4 8,5 8,6 8,7 ADW: Cacatua galerita
- ↑ The Sentimental Bloke
- ↑ Australia’s Oldest Cocky
- ↑ Sydney's old crock of a cockie was a legend at 120
- ↑ Avibase: Sulphur-crested Cockatoo Cacatua galerita (Latham, 1790)