Lietuvas karaliste (1918)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Viļņas konferences prezidijs (piektais no kreisās J. Basanavičs, septītais A. Smetona) un sekretariāts 1917. gada septembrī. Redzami Lietuvas valstiskie simboli: Vytis un sarkanzaļais (vēlāk augšā pievienoja dzelteno joslu) karogs.
Sākotnējā Lietuvas karalistes teritorija Oberosta dienvidu daļā.

1918. gadā atjaunotā Lietuvas karaliste (lietuviešu: Lietuvos Karalystė, vācu: Königreich Litauen) bija Pirmā pasaules kara beigās īslaicīgi pastāvoša (1918. gada februārī — novembrī) un no Vācijas impērijas atkarīga satelītvalsts mūsdienu Lietuvas, Polijas un Baltkrievijas teritorijā.

Priekšvēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc 1917. gada Krievijas Februāra revolūcijas Vācijas valdība izstrādāja ģeopolitisku Mitteleuropa stratēģiju ar Vācijas impērijas satelītvalstu dibināšanu bijušajās Polijas—Lietuvas kopvalsts zemēs, ko pēc Polijas dalīšanas 1772.—1795. gadā bija anektējusi Krievijas impērija. Tās ietvēra Kurzemes un Zemgales hercogisti, Lietuvas Karalisti, Ukrainas Valsti un jau 1917. gada janvārī formāli izveidoto Polijas Karalisti, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā.

1917. gada 18.-22. septembrī notika Viļņas konference Jona Basanaviča vadībā, kas izveidoja 22 pārstāvju Lietuvas Padomi (Lietuvos Taryba) sarunām ar Vācijas valdību par Lietuvas neatkarības atjaunošanu. 1917. gada 3. decembrī sākās Brestļitovskas pamiera sarunas, kurās Vācijas delegācija prasīja Polijas, Lietuvas un Baltijas provinču neatkarības atzīšanu. 1917. gada 11. decembrī Lietuvas Padome pieņēma vācu varas iestāžu sagatavotu deklarāciju par Lietuvas valsts veidošanu ciešā aliansē ar Vācijas impēriju. 1918. gada 8. janvārī Lietuvas Padome publiskoja jaunu deklarāciju, kas paziņoja par demokrātiskas Lietuvas valsts izveidošanu un vairs nepieminēja aliansi ar Vāciju.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome parakstīja Lietuvas Neatkarības aktu par demokrātiskas Lietuvas valsts atjaunošanu. Līdz ar to Lietuva atteicās no Polijas—Lietuvas ūnijas. Pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas Padomju Krievija 1918. gada 3. martā atteicās no pretenzijām uz Lietuvas teritoriju. 1918. gada 23. martā Vācijas ķeizars Vilhelms II atzina Lietuvas neatkarību balstoties uz 11. decembra deklarācijas tekstu. Lai īstenotu Lietuvas aliansi ar Vāciju, 1918. gada vasarā tika izveidota Lietuvas karaliste.

1918. gada 11. jūlijā Lietuvas Padome par nākamo Lietuvas karali Mindaugu II ievēlēja vācu firstu Vilhelmu fon Urahu (1864—1928).

Likvidācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lietuvas sadalīšana Lietuvas Republikā (pelēka) un Viļņas apgabalā (zaļš) pēc 1922. gada. Ar svītrojumu iezīmēta plānotā Lietuvas karalistes teritorija.

Kad 1918. gada oktobrī jaunā Vācijas valdība atzina pilnīgu Lietuvas neatkarību, 2. novembrī Lietuvas valsts padome atcēla lēmumu par karaļa Mindauga II ievēlēšanu un pieņēma Lietuvas pagaidu satversmi. Pēc 1918. gada Novembra revolūcijas Vācijas impērijā Lietuvas valsts padomes prezidijs 1918. gada 11. novembrī par pirmo Lietuvas pagaidu valdības vadītāju apstiprināja Augustīnu Voldemāru.

1918. gada 16. decembrī Sarkanās armijas ieņemtajā Daugavpilī izveidoja Padomju Lietuvas valdību Vinca Mickeviča-Kapsuka (Vincas Mickevičius-Kapsukas) vadībā, kas pasludināja Lietuvas SPR dibināšanu. 5. janvārī Sarkanā armija ieņēma Viļņu, Lietuvas valdība pārcēlās no Viļņas uz Kauņu, kur kopā ar vācu karaspēka vienībām februārī apturēja padomju uzbrukumu. 1919. gada 19. aprīlī Polijas karaspēks ieņēma lielinieku nodibinātās Lietuvas—Baltkrievijas PSR galvaspilsētu Viļņu. 1920. gada 12. jūlijā Krievija parakstīja miera līgumu ar Lietuvu.