Oberosts

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ober Ost militārā apgabala karte (1916).
Militārās pārvaldes apgabali
Austrumu pārvaldes apgabala Ober Ost virspavēlnieks Hindenburgs ar štāba virsniekiem (1915. gada augustā).
Austrumu pārvaldes apgabala Ober Ost virspavēlnieks Bavārijas princis Leopolds (1917).
Oberosta pastmarkas.
Latvijas vēsture
Coat of Arms of Latvia
Senākās kultūras
Akmens laikmets, Senie balti, Bronzas laikmets, Dzelzs laikmets
Senlatvijas valstis un zemes
Kursa, Zemgale, Jersika, Koknese
Līvu zemes, Idumeja, Tālava, Atzele
Lotigola, Sēlija
Kristietības ienākšana
Senlatvijas tautu kristianizēšana
Livonijas krusta kari, Zobenbrāļu ordenis
Livonija
Rīgas arhibīskapija, Livonijas ordenis, Livonijas Konfederācija
Kurzemes bīskapija, Sēlijas bīskapija, Zemgales bīskapija
Jaunie laiki
Livonijas karš, Livonijas un Lietuvas reālūnija, Pārdaugavas Livonijas hercogiste
Kurzemes un Zemgales hercogiste, Kurzemes kolonijas
Rīgas brīvpilsēta, Piltenes apgabals, Inflantijas vaivadija
Poļu-zviedru karš, Zviedru Livonija, Lielais Ziemeļu karš
Rīgas guberņa, Rīgas vietniecība, Polockas vietniecība
Kurzemes guberņa, Livonijas guberņa, Vitebskas guberņa
Jaunākie laiki
Brāļu draudzes, Pirmā atmoda, Jaunlatviešu kustība
Jaunā strāva, 1905. gada revolūcija
Pirmais pasaules karš, Bēgļi, Latviešu strēlnieki, Oberosts, 1917. gada revolūcija
Latvijas valsts izveide un okupācija
Latviešu Pagaidu Nacionālā padome, Pirmais Latgales latviešu kongress, Apvienotā Baltijas hercogiste
Latvijas brīvības cīņas, Padomju Latvija
Satversmes sapulce, Parlamentārās republikas laiks, Ulmaņa diktatūra
Vācbaltiešu izceļošana, Savstarpējās palīdzības pakts ar PSRS, PSRS okupācija, Vācu okupācija, Latvijas ģenerālapgabals, Latvijas PSR
Mūsdienu Latvija
Dziesmotā revolūcija, Latvijas Tautas fronte, Neatkarības atjaunošanas deklarācija, Barikāžu laiks
Iestāšanās Eiropas Savienībā, 2008. gada finanšu krīze
Hronoloģija
Nozīmīgākie tiesību akti Latvijas vēsturē

Latvijas portāls

Oberosts (vācu: Militärstaat Ober Ost) jeb Austrumu kopējā vācu karaspēka virspavēlniecība (Oberbefehlshaber der gesamten deutschen Streitkräfte im Osten), burtiskā tulkojumā „Augšējie Austrumi”, bija Vācijas impērijas karaspēka izveidotā pārvaldes struktūra okupētajās Krievijas Impērijas ziemeļrietumu guberņās Pirmā Pasaules kara laikā (1914—1918). Tajā ietilpa tagadējās Latvijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Polijas daļas. Teritorijas virspavēlnieki bija Pauls Hindenburgs (1914—1916) un Bavārijas karalistes princis Leopolds (1916—1918). Pēc pārvaldes veida Ober Ost bija organizēts kā militāra valsts, līdzīgi Vācu ordeņa valstij viduslaikos un vēlākajam Ostlandes reihskomisariātam Otrā pasaules kara laikā.[1]

Igaunijas Zemes padome 1917. gada 28. novembrī pasludināja savu suverenitāti, bet Latviešu Pagaidu Nacionālā Padome 1917. gada 30. novembrī (2. decembrī) pasludināja Latvijas autonomiju latviešu etnogrāfiskajās robežās Kurzemes, Latgales un Vidzemes teritorijā. Pēc pamiera noslēgšanas ar Krieviju 1917. gada decembrī un Brestļitovskas miera sarunu sākšanas Vācijas valdība nolēma pārtraukt Oberosta apgabala militāro pārvaldi un aizstāt to ar vietējo tautu satelītvalstīm, kas ekonomiski un politiski atrastos Vācijas ietekmes zonā. Lietuvieši pasludina Lietuvas karalistes izveidošanu.

Izveide[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmā Pasaules kara sākumā Krievijas armija iebruka Austrumprūsijas teritorijā, bet tika sakauta Tanenbergas kaujā 1914. gada 26.—31. augustā. 1915. gada 7.—26. februārī Krievijas karaspēks atsāka uzbrukumu, bet tika sakauts kaujā pie Augustovas meža. Krievijas armijas XX korpusa sastāvā šajās kaujās cīnījās arī daudz latviešu karavīru.

1915. gada aprīlī Vācijas karaspēks Hindenburga vadībā šajā frontes sektorā pārgāja uzbrukumā un 8. maijā ieņēma Liepājas kara ostu, kas kļuva par svarīgu atbalsta bāzi tālākajām operācijām. 1915. gada jūlijā Vācija sāka Kurzemes ofensīvu un ātri ieņēma lielāko daļu no Kurzemes guberņas, Kauņas guberņas un Grodņas guberņas, augustā nokļūstot līdz Kauņas — Brestļitovskas līnijai. Septembrī Krievijas armijai izdevās nostabilizēt fronti un oktobrī ar latviešu strēlnieku bataljonu palīdzību neļāva Vācijas armijai pāriet Vidzemes guberņas robežu uz dienvidiem no Rīgas. Pēc Krievijas valdības pavēles lielākā daļa latviešu zemnieku bija spiesti doties bēgļu gaitās un Vidzemi, Igauniju, Latgali un Krievijas guberņām. Okupētajās zemēs Vācijas valdība sāka pārvācošanas politiku un plānoja to kolonizēt ar vācu zemniekiem. 1916. gadā frontes līnija gandrīz nemainījās, bet 1917. gada septembrī vāciešiem izdevās pārraut fronti un ieņemt Rīgu un Igaunijas salas. 1918. gada februārī Vācijas impērijas 8. armija ieņēma visu Vidzemi, Latgali, Igauniju un Baltkrieviju, karadarbību pārtraucot tikai pēc Brestļitovskas miera līguma parakstīšanas 1918. gada martā.

Pārvaldes struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau pirmā Vācijas uzbrukuma laikā 1915. gada tika radīts Austrumu frontes virspavēlnieka pārvaldes apgabals jeb saīsināti Ober Ost. Pakāpeniski tika izveidota trīspakāpju pārvaldes struktūra:

  1. pagastu un pilsētu vietējā pašpārvalde;
  2. apriņķu pārvalde (vācu militārpersonas);
  3. apgabalu pārvaldes orgāni.

Virspavēlniecības iestādes atradās Kauņā.

Oberosta nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1916.-1917. gadā tika lietoti ostrubļi ar tekstu vācu, poļu, lietuviešu un latviešu valodās:

Pārvaldes apgabali[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kurzemes Vācu Civilās pārvaldes ēka Palejas ielā Jelgavā (1918).
  • 1916. gada 26. jūnijā Oberosta teritoriju administratīvi sadalīja sešos pārvaldes apgabalos, kas atbilda agrāko guberņu dalījumam: Kurzeme, Lietuva, Viļņa, Suvalki, Bjalistoka, Grodņa.
  • 1917. gadā tika izveidoti trīs pārvaldes apgabali:
  • 1918. gada februārī Bjalistokas-Grodņas pārvaldes apgabalu pievienoja plānotajai Lietuvas karalistei un par militārās pārvaldes vadītāju Viļņā iecēla Teodoru fon Hepi. 1918. gada augustā Kurzemes pārvaldes apgabalu paplašināja uz Vidzemi un Igauniju, par pārvaldes vadītāju iecēla Alfrēdu fon Gosleru.[2]
Ober Ost teritoriālais iedalījums (1917—1918)[3]
Apriņķi (Kreis) galvenās pilsētas Apgabali (Verwaltungsgebiet)
Kreis Hasenpot Aizpute Kurland
Kreis Bauske Bauska Kurland
Kreis Doblen Dobele Kurland
Kreis Goldingen Kuldīga Kurland
Kreis Grobin Grobiņa Kurland
Kreis Mitau-Land Jelgava Kurland
Kreis Libau-Stadt Liepāja Kurland
Kreis Talsen Talsi Kurland
Kreis Tuckum Tukums Kurland
Kreis Windau Ventspils Kurland
Kreis Augustow Augustova Litauen
Kreis Birshi Birži Litauen
Kreis Johanischkele Jonišķēle Litauen
Kreis Kiejdany Ķēdaiņi Litauen
Kreis Koschdary Kaišadore Litauen
Kreis Kovno-Land Kauņa Litauen
Kreis Kovno-Stadt Kauņa Litauen
Kreis Kupzischki Kupišķi Litauen
Kreis Kursany Kuršēni Litauen
Kreis Mariampol Marijampole Litauen
Kreis Maljaty Molēti Litauen
Kreis Okmjany Akmene Litauen
Kreis Olita Alīta Litauen
Kreis Podbrodzie Pabrade Litauen
Kreis Pojurze Pajūre Litauen
Kreis Poniewiez Paņevēža Litauen
Kreis Rakischki Rokišķi Litauen
Kreis Rossienie Raseiņi Litauen
Kreis Russisch-Krottingen Kretinga Litauen
Kreis Saldugischki Saldutišķi Litauen
Kreis Schaulen Šauļi Litauen
Kreis Schirwinty Širvintas Litauen
Kreis Siady Seda Litauen
Kreis Sejny Sejni Litauen
Kreis Skaudwile Skaudvile Litauen
Kreis Suwalken Suvalki Litauen
Kreis Telsze Telši Litauen
Kreis Uzjany Utena Litauen
Kreis Wiezajcie Vežaiči Litauen
Kreis Wilkomierz Ukmerģe Litauen
Kreis Wilnau-Land Viļņa Litauen
Kreis Wilnau-Stadt Viļņa Litauen
Kreis Wladislawow Kudirkas Naumieste Litauen
Kreis Wylkowyschki Vilkavišķi Litauen
Kreis Alekszyce Aļekšici Bialystok-Grodno
Kreis Bialystok-Land Bjalistoka Bialystok-Grodno
Kreis Bialystok-Stadt Bjalistoka Bialystok-Grodno
Kreis Bielsk Belska Podlaska Bialystok-Grodno
Kreis Grodno-Land Grodņa Bialystok-Grodno
Kreis Grodno-Stadt Grodņa Bialystok-Grodno
Kreis Lida-Stadt Ļida Bialystok-Grodno
Kreis Osten Zdienciola Bialystok-Grodno
Kreis Planty Plenta Bialystok-Grodno
Kreis Radun Raduņa Bialystok-Grodno
Kreis Sokolka Sokulka Bialystok-Grodno
Kreis Swislocz Svislača Bialystok-Grodno
Kreis Wolkowysk Vavkaviska Bialystok-Grodno
Kreis Wasilischky Vasiliški Bialystok-Grodno

Satelītvalstu veidošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jau 1915. gadā sāka dzimt dažādas idejas, par iekaroto zemju kolonizēšanu un izmantošanu Vācijas interesēs. Austrumprūsijai kaimiņos esošās Latvijas un Lietuvas zemes varēja dot papildus pārtiku, kareivjus, un kalpot par vietu vācu kolonistu izmitināšanai. Tā kā Kurzemi 1915. bija pametusi lielākā iedzīvotāju daļa, dodoties bēgļu gaitās, vācbaltu muižnieki atklāti piedāvāja zemi kolonistiem no Vācijas impērijas.

Berlīnē nodibināja biedrību “Kurland”, kurai bija jāveic Kurzemes zemju iepirkšana no muižniekiem, un kolonistu pārvietošana. 1918. gada 17. jūnijā Hindenburgs uzdod Kurzemes muižniekiem, kuru īpašumi pārsniedz 360 hektārus, pārdot 1/3 savu zemju biedrībai “Kurland” par pirmskara zemes cenām.[4] Lai iepazītos ar kolonizācijas priekšdarbiem, 1918. gada septembrī Vācijas valdība uz Baltiju nosūta Augustu Vinnigu, kas drīz kļūst par Vācijas ģenerālpilnvaroto un vēlāk, vēstnieku.

Viena no reģiona nākotnes idejām bija personālūnijas izveidošana ar Vācijas impēriju, kurā atjaunotās Kurzemes-Zemgales hercogistes un Lietuvas lielkņazistes kroņus uzņemtos Prūsijas karalis, vai kādas citas vācu dinastijas pārstāvis. 1917. gada oktobrī Kurzemi un Lietuvu apmeklē Vācijas kanclers Georgs Mihaeliss. Berlīnē notiek apspriede, kurā tiek apstiprināta ideja par personālūniju veidošanu, ja vien tā saņems pārējo impērijas valstu valdnieku apstiprinājumu.

Brestļitovskas miera sarunās Vācija paziņoja, ka okupēto teritoriju iedzīvotāji jau izteikušies par atdalīšanos no Krievijas, tādēļ Vācija no šejienes armiju neizvedīs.

Kurzemes un Zemgales hercogiste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1917. gada Krievijas revolūcija Latvijā noveda pie vēlētu Zemes padomju izveidošanās Rīgā, Vidzemē un Latgalē. Vācijas okupētajā teritorijā revolucionāras izpausmes netika pieļautas. 1917. gada 8. septembrī Jelgavā, pēc Kurzemes landtāga lēmuma sanāca Kurzemes Zemes sapulce, kas izveidoja Kurzemes Zemes padomi. Papildus vācbaltu muižniekiem un garīdzniekiem sēdē piedalījās vairāki vāciešiem paklausīgi latvieši. No 78 pārstāvjiem 48 bija vācbaltieši un 28 latvieši, kas izlēma atdalīties no Krievijas un Kurzemes nākotni uzticēt Vācijas imperatoram.[5]

1918. gada 8. martā Kurzemes Zemes padome proklamēja Kurzemes un Zemgales hercogistes atjaunošanu, hercoga kroni piedāvājot Vācijas imperatoram Vilhelmam II. 1918. gada 15. martā Vācijas impērija hercogisti atzina par brīvu un patstāvīgu valsti un paziņoja gatavību ar to slēgt līgumus, kas nodrošinātu ciešu saimniecisko un militāro savienību starp abām valstīm.

Lietuvas karaliste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 16. februārī Lietuvas Padome deklarēja Lietuvas karalistes atjaunošanu, kuras neatkarību Vācijas impērija atzina 1918. gada 23. martā. Padome 1918. gada 4. jūlijā nolēma karaļa kroni piedāvāt Virtembergas grāfam Urahas Vilhelmam, kas pieņēma karaļa Mindauga II vārdu. Tuvojoties Vācijas sakāvei, 1918. gada 2. novembrī Padome nolēma atcelt iepriekšējos lēmumus un pasludināt Lietuvas Republiku.

Apvienotā Baltijas hercogiste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Rigasche Zeitung" 13. aprīlī ziņo par lēmumu pievienoties Vācijas impērijai

1918. gada 12. aprīlī vācbaltiešu izveidotā Vidzemes, Igaunijas, Sāmsalas un Rīgas Apvienotā Zemes padome nolēma izveidot Apvienoto Baltijas hercogisti. Vēl īsi pirms vācu okupācijas, Igaunijas Zemes padome 1918. gada 24. februārī pagūst pasludināt Igaunijas neatkarību.

1918. gada 27. augustā tiek parakstīta Berlīnes papildvienošanās par Krievijas PFSR atteikšanos no Igaunijas un Vidzemes provincēm. Vilhelms II atzina Apvienotās Baltijas hercogistes suverenitāti 1918. gada 22. septembrī, bet pati Baltijas valsts tika proklamēta Rīgā 1918. gada 5. novembrī. Hercoga kronis tika piedāvāts Meklenburgas hercogam Ādolfam Frīdriham.

Pēc Vācijas kapitulācijas tās ģenerālpilnvarotais Baltijas zemēs Augusts Vinnigs 1918. gada 19. novembrī nodeva savas pilnvaras Igaunijas Pagaidu valdībai, bet ar 26. novembra Vinniga notu provizoriski atzīst Latvijas Pagaidu valdību. Apvienotās Baltijas hercogistes Reģentu padome izbeidza savu darbību 1918. gada 28. novembrī.

Baltkrievijas Tautas republika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada 25. martā Baltkrievijas Tautas padome deklarēja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību un lūdza Vācijas impērijai palīdzību patstāvīgas valsts izveidei. Tās plānotā teritorija aptvēra Mogiļevas guberņu un daļas no Minskas, Grodņas, Viļņas, Vitebskas un Smoļenskas guberņām, ieskaitot Bjalistoku, Viļņu un Daugavpili. Tomēr Vācijas impērija vilcinājās ar šī plāna atbalstīšanu.

Satelītvalstu nauda (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Lietuvas un Kurzemes vasaļvalstu izveides 1918. gada aprīlī Kauņā tika iespiestas ostmarkas ar tekstu vācu, lietuviešu un latviešu valodās:

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Vejas Gabriel Liulevicius: War Land on the Eastern Front: Culture, National Identity, and German Occupation in World War I — review by Matthew R. Schwonek in The Journal of Military History, Vol. 65, No. 1. (Jan., 2001), pp. 212-213.
  2. Klaus Richter: Baltic States and Finland, in: 1914-1918-online. International Encyclopedia of the First World War, ed. by Ute Daniel, Peter Gatrell, Oliver Janz, Heather Jones, Jennifer Keene, Alan Kramer, and Bill Nasson, issued by Freie Universität Berlin, Berlin 2014
  3. Tarybų Lietuvos enciklopedija
  4. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920
  5. Ārvalstu intervencija Latvijā un tās aizkulises 1918-1920

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Das Land Ober Ost. Deutsche Arbeit in den Verwaltungsgebieten Kurland, Litauen und Bialystok-Grodno. Hrsgg. im Auftrage des Oberbefehlshabers Ost. Bearbeitet von der Presseabteilung Ober Ost. Stuttgart-Berlin: Deutsche Verlags-Anstalt 1917.
  • Vejas Gabriel Liulevicius: Ober Ost, in: Gerhard Hirschfeld (Hrsg.): Enzyklopädie Erster Weltkrieg, Zürich 2003, S. 762-763.
  • Abba Strazhas: Deutsche Ostpolitik im Ersten Weltkrieg. Der Fall Ober Ost 1915-1917, Harrassowitz Verlag, Wiesbaden 1993. ISBN 3-447-03293-6