Mārtiņš Nukša

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Mārtiņš Nukša
Mārtiņš Nukša
Personīgā informācija
Dzimis 1878. gada 29. septembrī
Vidrižu pagasts, Vidzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 17. maijā (63 gadi)
Usoļlags, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Nodarbošanās sabiedrisks darbinieks, diplomāts

Mārtiņš Augusts Nukša (1878‑1942) bija latviešu politiķis un diplomāts. Latvijas vēstnieks Varšavā (1921—1930), Stokholmā (1930—1933) un Prāgā (1933—1938).

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1878. gada 29. septembrī Vidrižu pagastā. Mācījās Lēdurgas draudzes skolā un Rīgas reālskolā, ko beidza 1900. gadā un līdz 1908. gadam studēja Rīgas Politehniskā institūta Arhitektūras nodaļā, līdztekus piestrādāja par skolotāju (1907-1908). Līdz 1915. gadam bija privāti prakstizējošs arhitekts Rīgā, darbojās Rīgas Latviešu biedrībā u.c. sabiedriskajās organizācijās.

Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, strādāja Ziemeļu dzelzceļa pārvaldē Maskavā (1915-1916), vēlāk bija Sevastopoles pilsētas arhitekts (1916-1918). Krievijas pilsoņu kara laikā devās uz Franciju, kur 1919. gadā neilgi bija Marseļas pilsētas arhitekta palīgs, Latvijas valsts de iure atzīšanas sarunu laikā 1920. gadā bija Latvijas sūtniecības Parīzē sekretārs, vēlāk padomnieks.[1]

No 1921. gada 4. augusta Latvijas ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Polijā (1921-1930), vēlāk arī Rumānijā (1922) un Austrijā (1925) ar rezidenci Varšavā. No 1930. gada 28. marta ārkārtējais sūtnis un pilnvarotais ministrs Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā, no 1933. gada 1. augusta Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā. Pēc Minhenes vienošanās un Čehoslovākijas sadalīšanas viņš atgriezās Latvijā un 1939. gada maijā tika iecelts par Ārlietu ministrijas ģenerālsekretāru.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada oktobrī Mārtiņu Nukšu atlaida no amata un no 1941. gada janvāra viņš strādāja par arhitektu Latvijas PSR Komunālās saimniecības tautas komisariāta Projektēšanas trestā.

1941. gada 14. jūnija deportācijas laikā viņu apcietināja un izveda uz Soļikamskas soda nometnēm, kur pēc pratināšanām 1942. gada 5. martā uzrādīja šādu apsūdzību: "1920.-1940. gadā bijis Latvijas sūtnis vairākās Eiropas valstīs, 1933.-1935. gadā buržuju un kulaku partijas Zemnieku savienība biedrs, konstitucionālā monarhisma pārliecināts piekritējs, aģitējis pret padomēm (Krievijas PFSR Kriminālkodeksa 58-13,10 (I d.). pants) Pēc sevišķās apspriedes 1942. gada 18. aprīļa lēmuma "par aktīvu cīņu pret revolucionāro kustību" nošauts 1942. gada 17. maijā.[2]

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Latviešu konversācijas vārdnīca. XV sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 29 440 - 29 440. sleja.
  2. Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas lapa
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Latvijas sūtnis Polijā, Rumānijā un Austrijā
19211930
Pēctecis:
Oļģerds Grosvalds
Priekštecis:
Kārlis Reinholds Zariņš
Latvijas sūtnis Zviedrijā, Dānijā un Norvēģijā
19301933
Pēctecis:
Pēteris Sēja
Priekštecis:
Kārlis Ducmanis
Latvijas sūtnis Čehoslovākijā un Dienvidslāvijā
19331938
Pēctecis:
[[]]