Pāriet uz saturu

Melngalvas zoss

Vikipēdijas lapa
Melngalvas zoss
Branta bernicla (Linnaeus, 1758)
Melngalvas zoss
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZosveidīgie (Anseriformes)
DzimtaPīļu dzimta (Anatidae)
ApakšdzimtaZosu apakšdzimta (Anserinae)
CiltsZosu cilts (Anserini)
ĢintsMelnās zosis (Branta)
SugaMelngalvas zoss (Branta bernicla)
Izplatība
  Nometnieku areāls
  Ligzdošanas areāls
  Ziemošanas areāls
Melngalvas zoss Vikikrātuvē

Melngalvas zoss (Branta bernicla) ir neliela auguma pīļu dzimtas (Anatidae) ūdensputnu suga, kas pieder pie melno zosu ģints (Branta). Tai ir ļoti plašs izplatības areāls, tā mājo Holarktikā un ir sastopama Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā.[1]

Melngalvas zoss Latvijā sastopama galvenokārt jūras piekrastē ceļošanas laikā
Atlantijas okeāna krastos dzīvojošām melngalvas zosīm ir gaiši pelēki vēderi

Melngalvas zoss ligzdo ziemeļu puslodes arktiskajos apgabalos: Aļaskā, arī ASV rietumu krastā, Kanādā, Grenlandē, Islandē, Svalbārā, Fēru salās, Lielbritānijā, Skandināvijā, Somijā un Krievijas ziemeļaustrumos Klusā okeāna piekrastēs, kā arī Ķīnas ziemeļos. Tās galvenās ziemošanas vietas ir Ziemeļamerikas Atlantijas un Klusā okeāna piekrastes, Īrija, Lielbritānija, Ziemeļjūras dienvidaustrumu piekraste un Austrumāzijā Dzeltenās jūras piekraste.[1][2] Daļa Ziemeļamerikas un Rietumeiropas populācijas ir nometnieki.

Melngalvas zoss Latvijā sastopama galvenokārt jūras piekrastē ceļošanas laikā, gan pavasarī, gan rudenī. Lielākā skaitā tā novērojama pavasarī rietumu piekrastē, retāk Rīgas līča piekrastē, bet iekšzemē novērojumi ir loti reti.[2] Latviju caurceļo nominālpasuga — Branta bernicla bernicla.[2]

Melngalvas zoss ir neliela zoss ar nelielu galvu, īsu, melnu knābi, salīdzinoši īsu kaklu un apaļīgu ķermeni, formās atgādinot meža pīli.[3] Tās ķermeņa garums ir 55—66 cm, spārnu izplētums 110—120 cm, svars 1,2—2,25 kg.[3][4] Abi dzimumi izskatās vienādi.

Apspalvojums atkarībā no pasugas ir atšķirīgs, tomēr vairākas pazīmes ir visām pasugām ir kopīgas. Melngalvas zosīm, kā jau nosaukums norāda, ir melna vai tumši brūna galva, kakls un krūtis, zemaste balta, bet virsaste melna un ļoti īsa. Ap kaklu, uzreiz zem galvas balta, vietām pārtraukta apkaklīte. Mugura un spārni tumši pelēkbrūni, spalvu maliņas gaiši pelēkas, lidspalvas melnas.[4][5] Zosīm, kas mājo Atlantijas okeāna krastā, ir gaiši pelēki vēderi, bet Klusā okeāna krasta zosīm ir melni vēderi.[5] Tādēļ pagātnē tās uzskatīja par divām atšķirīgām sugām.[5] Salīdzinot abas gaišā vēdera pasugas, Branta bernicla hrota mugura ir gaišāka un brūnāka nekā nominālpasugai.[4] Jaunās zosis ir līdzīgas pieaugušajiem īpatņiem, bet ir par tiem brūnākas, mazāk košas, kā arī tām nav baltās apkaklītes un uz muguras ir baltu spalvu raibumojums.[4][5]

Uzvedība un barība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Abi dzimumi agresīvi aizsargā nelielo teritoriju ap ligzdu
Dējumā ir 3—5 olas
Pēc zosulēnu izsķilšanās tie tiek aizvesti uz barošanās vietām

Melngalvas zoss ziemas periodā ir izteikts jūras piekrastes zonas ūdensputns. Tā galvenokārt barojas ar jūraszālēm un jūras salātiem.[3] Pēdējās desmitgadēs melngalvas zosis sākušas baroties arī lauksaimniecības tīrumos, kas atrodas salīdzinoši tuvu piekrastei. Šāda ieraduma izmaiņa, visticamākais, notikusi, sekojot un ietekmējoties no citām zosu sugām, kas barojas labības laukos. Vairošanās sezonas laikā melngalvas zosis uzturas zemos jūras krastos tundras ekozonā, barojoties ar zāli, sūnām un ķērpjiem.[4] Atrodoties jūrā zosis barojas arī ar zivju ikriem, tārpiem un gliemjiem.[3] Tā ūdenstilpē barojas, pabāžot galvu zem ūdens, paceļot ķermeni vertikāli uz augšu, lai varētu sasniegt pēc iespējas lielāku dziļumu.[3]

Dzimumbriedumu melngalvas zosis sasniedz 2—3 gadu vecumā.[3][4] Vēl atrodoties ziemošanas teritorijās, īsi pirms migrācijas, tās veido monogāmus pārus uz mūžu, partneri izvēloties ar savstarpēji līdzīgu kakla balto apkaklīti.[3] Migrācijas ceļojumu pāris veic kopā.[4] Melngalvas zosis ligzdo gan blīvās, gan izkliedētās kolonijās, reizēm pa atsevišķiem pāriem. Ligzda ir sekla iedobe zemē, kas izklāta ar zāli un dūnām. Tā parasti atrodas uz kāda pacēluma, bieži uz salas nelielā ezeriņā. Abi dzimumi agresīvi aizsargā nelielo teritoriju ap ligzdu.

Dējumā ir 3—5 baltas olas. Inkubācijas periods ilgst 24—26 dienas. Šajā laikā pieaugušie īpatņi nomaina apspalvojumu.[3] Perē tikai mātīte, bet tēviņš apsargā ligzdu.[4] Pēc zosulēnu izsķilšanās tie tiek aizvesti uz barošanās vietām, kur tie barojas apmēram 13—14 stundas diennaktī. Jaunie putni sāk lidot apmēram 40 dienu vecumā. Dzīves ilgums sasniedz 28 gadus.[3]

Sistemātikas izmaiņas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Nesenā pagātnē melngalvas zosij bija 4 pasugas, tomēr saskaņā ar jaunākajiem aklājumiem Sibīrijas ziemeļaustrumos dzīvojošās zosis nav atsevišķa pasuga, un pasuga Branta nigricans orientalis ir apvienota ar Ziemeļamerikas ziemeļrietumos dīzvojošo pasugu Branta bernicla nigricans.[6]

Melngalvas zosij ir 3 pasugas:[3][6]

  1. 1,0 1,1 IUCN: Branta bernicla
  2. 2,0 2,1 2,2 «Ornitofaunistika: Melngalvas zoss Branta bernicla». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 22. aprīlī. Skatīts: 2016. gada 29. jūnijā. Arhivēts 2016. gada 22. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 «ARKive: Brent goose (Branta bernicla)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 24. jūnijā. Skatīts: 2016. gada 1. jūlijā. Arhivēts 2016. gada 24. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 «Oiseaux-birds: Brant Goose». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2016. gada 29. jūnijā.
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 All About Birds: Brant
  6. 6,0 6,1 World Bird Names: Screamers, ducks, geese & swans

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]