Vidusamerika

Vidusamerika jeb Mezoamerika (angļu: Mesoamerica) ir Amerikas vēsturisks un kultūrreģions. Tā stiepjas no apmēram Meksikas centrālās daļas, ietverot Belizu, Gvatemalu, Salvadoru, Hondurasu, Nikaragvu, līdz Kostarikas ziemeļiem. Šajā reģionā uzplauka vairākas pirmskolumba laika sabiedrības pirms spāņu veiktās Amerikas kolonizācijas 15. un 16. gadsimtā. Šis ir viens no sešiem apgabaliem pasaulē, kur antīkās civilizācijas radās patstāvīgi.

Terminu 'Mezoamerika' 1943. gadā ieviesa vācu vēsturnieks un antropologs Pauls Kirhofs.

Galvenās Mezoamerikas civilizācijas

Olmeki (aptuveni 1500–400 g. p.m.ē.):
- Bieži saukti par Mezoamerikas "mātes kultūru".
- Pirmie reģionā attīstīja rakstību, kalendāru un monumentālo mākslu, piemēram, milzīgās akmens galvas.
Maiji (aptuveni 2000 g. p.m.ē. – 16. gs. m.ē.):
- Zināmi ar saviem sarežģītajiem rakstības sistēmu, matemātiku un astronomiskajiem novērojumiem.
- Slaveni ar tādām pilsētām kā Tikal, Palenke un Čičenica.
Teotivakāna kultūra (aptuveni 100 g. p.m.ē. – 550 g. m.ē.):
- Pilsēta Teotivakāna bija viena no lielākajām pilsētām pasaulē savā laikā.
- Pazīstama ar Saules un Mēness piramīdām.
Sapoteku civilizācija (aptuveni 700 g. p.m.ē. – 1521 g. m.ē.):
- Galvenā pilsēta — Monte Albana.
- Attīstīja agru rakstības sistēmu un kalendāru.
Acteki (aptuveni 1300–1521 g. m.ē.):
- Izveidoja varenu impēriju ar galvaspilsētu Tenočtitlanu (mūsdienās — Mehiko).
- Slaveni ar savām militārajām prasmēm un reliģiskajiem rituāliem.