Pāvels Miļukovs

Pāvels Miļukovs Krievijas Valsts domē (1915)

Pāvels Miļukovs (krievu: Павел Николаевич Милюков, dzimis 15. janvarī 1859. gadā Maskavā, Krievijas Impērijā, miris 31. martā 1943. gadā Francijā) bija krievu liberāls politiķis, vēsturnieks un publicists. Krievijas Pagaidu valdības Ārlietu ministrs 1917. gadā. Kembridžas Universitātes goda doktors (1916).

Dzīvesgājums

1882. gadā absolvēja studijas Maskavas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātē. Krievijas vēstures maģistrs (1893). Strādāja Bulgārijā un Maķedonijā. 1899. gadā viņš atgriezās Krievijā, 1901. gadā par opozīcijas darbību vairākus mēnešus pavadīja cietumā. Miļukovs publicēja rakstus opozīcijas emigrācijas žurnālā "Atbrīvošana" un kļuva par vienu no atzītākajiem krievu liberālisma ideologiem.

1903. gadā un 1904.—1905. gadā viņš apmeklēja Amerikas Savienotās Valstis, kur lasīja lekcijas Čikāgas Universitātē (1903, 1904.—1905. gadā), kā arī Bostonā. 1904. gada septembrī no Liberālās atbrīvošanas savienības puses piedalījās Krievijas opozīcijas un revolucionāro partiju Parīzes konferencē. 1905. gadā, saņēmis ziņas par 1905. gada 9. janvāra "asiņaino svētdienu" un atgriezās Krievijā.

Politiskā darbība

Pēc Pirmā pasaules kara sākuma viņš atbalstīja "karu līdz uzvaras galam". 1914.—1915. gadā viņš uzskatīja par iespējamu vienošanos ar valdību uz patriotiska pamata. Kopš 1915. gada, pēc Krievijas armijas sakāvēm, viņš atkal stingri iestājās pret valdību, kuru uzskatīja par nespējīgu nodrošināt uzvaru karā.

Pēc Nikolaja II atkāpšanās no amata Februāra revolūcijas rezultātā Miļukovs kļuva par Valsts domes Pagaidu komitejas locekli, iestājoties par konstitucionālās monarhijas saglabāšanu valstī, taču lielākā daļa Progresīvā bloka līderu bija pret to. Pirmajā Pagaidu valdībā (1917. gada marts—maijs) bija Ārlietu ministrs. Viens no pirmajiem Miljukova rīkojumiem, stājoties amatā, bija vēstniecībām palīdzēt emigrējušajiem revolucionāriem atgriezties Krievijā.

Būdams Ārlietu ministrijas vadītājs, viņš konfliktēja ar sociālistu partiju līderiem jautājumā par autonomijas piešķiršanu Krievijas nacionāli teritoriālajiem reģioniem, jo īpaši Ukrainas autonomijas jautājumā. Iestājās pret jebkādu politisko tiesību piešķiršanu atsevišķām tautībām Krievijā un pret tās federalizāciju.

Pāvels Miļukovs un Pjotrs Kropotkins

Viņš iestājās par Krievijas saistību izpildi pret Antantes sabiedrotajiem un līdz ar to par kara turpināšanu līdz uzvaras beigām. Viņa 18. aprīlī sabiedrotajiem nosūtītā nota, kurā viņš izklāstīja šo nostāju, izraisīja sašutumu kreisajā politiskajā spektrā — boļševiki un viņu sabiedrotie galvaspilsētā sarīkoja demonstrācijas. Izmantojot krīzi, Miļukova oponenti valdībā, jo īpaši Ļvovs un Kerenskis, centās izveidot koalīcijas kabinetu ar sociālistiem, kurā Miļukovam piešķīra maznozīmīgu Izglītības ministra amatu. Miļukovs atteicās no šī amata un izstājās no valdības.

Miļukovs turpināja politisko darbību kā Kadetu partijas vadītājs, ieņēma krasi negatīvu nostāju pret boļševiku nākšanu pie varas, konsekventi atbalstīja bruņotu cīņu pret viņiem. 1918. gada maijā uzsāka sarunas ar Vācijas militāro vadību, kuru viņš uzskatīja par potenciālu sabiedroto cīņā pret boļševikiem. Tā kā sarunas neatbalstīja kadetu vairākums, Miļukovs atkāpās no partijas priekšsēdētāja amata. Pilsoņu kara beigu posmā devās emigrācijā, kopš 1921. gada dzīvja Francijā.

Otrā pasaules kara priekšvakarā viņš paziņoja, ka "kara gadījumā emigrācijai bez nosacījumiem jābūt dzimtenes pusē". Turpinot kritizēt padomju valdību, viņš atbalstīja Ziemas karu pret Somiju, apgalvojot: "Man žēl somu, bet es esmu par Viborgas provinci." Kara laikā viņš bija nelokāms Vācijas pretinieks un īsi pirms nāves patiesi priecājās par padomju uzvaru Staļingradā.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Pāvels Miļukovs.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Pirmā pasaules kara enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)