Pēteris Liepiņš (ģeologs)

Pēteris Liepiņš Personīgā informācija Dzimis 1907. gada 11. februārī Kalsnavas pagasts, Vidzemes guberņa, Krievijas Impērija (tagad Latvija) Miris 1964. gada 3. jūnijā (57 gadi) Maskava, Krievijas PFSR, PSRS (tagad Krievija) Tautība latvietis

Zinātniskā darbība Zinātne Ģeoloģija Darba vietas Latvijas Universitāte Sasniegumi, atklājumi Baltijas apakšdevona atklāšana.

Pēteris Liepiņš ir latviešu ģeologs, paleontologs, ģeoloģijas un mineraloģijas zinātņu kandidāts (1953). LVU mācībspēks (lasīja arī lekcijas) (1939—1946), LPSR ZA Ģeoloģijas institūta līdzstrādnieks (1946—1964). Pētījis devona un triasa nogulumus Latvijas teritorijā. Viens no ievērojamākajiem Galvenā devona lauka un Baltijas ģeoloģijas un devona stratigrāfijas pētniekiem. Ir daudzu publikāciju autors.

Dzīves gājums

Pēteris Liepiņš dzimis 1907. gada 11. februārī Madonas apriņķa, Kalsnavas pagasta Tutenos. Savas skolas gaitas viņš uzsāka Kalsnavā un 1920. gadā pabeidza Kalsnavas 2. pakāpes pamatskolu. Tālāk izglītību turpināja Rīgas apriņķa ģimnāzijā Pļaviņās, kuru ar labām un teicamām sekmēm beidza 1925. gadā.

Pēc ģimnāzijas beigšanas Pēteris iestājās Latvijas Universitātē matemātikas — dabaszinātņu fakultātē un specializējās augu fizioloģijā. 1932. gada 27. maijā viņš aizstāvēja diplomdarbu "Mn savienojumu iespaids uz aļģu un sūnu ūdens kultūrām", kas tika novērtēts ar atzīmi "ļoti sekmīgi". Beidzot universitāti, P. Liepiņam tika piešķirts dabaszinātņu kandidāta grāds. Vēlāk izglītības reformas rezultātā 1939. gada 27. septembrī to pārdēvēja par dabaszinātņu maģistru. Pēc studiju beigšanas, pildot Latvijas pilsoņa pienākumu, Pēteris no 1932. gada oktobra līdz 1933. gada oktobrim dienēja Latvijas armijā, Rīgas kājnieku pulkā. Beidzoties dienestam armijā sākās viņa pedagoģiskā darbība, kas turpinājās gandrīz 20 gadus. Trīs mācību gadus līdz 1936. gada septembrim Liepiņš strādāja Ilūkstes apriņķa Medumu pamatskolā par skolas pārzini. Pēc tam viņš nokārtoja Izglītības ministrijas cenza komisijas pārbaudījumus un saņēma apliecību kā pilntiesīgs vidusskolas skolotājs ar tiesībām mācīt dabaszinības un ģeogrāfiju. No 1936. gada septembra līdz 1939. gada maijam P. Liepiņš strādāja par dabazinību un geogrāfijas skolotāju Rīgas 1. un 3. Valsts ģimnāzijā. Paralēli tam 1938. gadā viņš sāka darboties par volontieri LU Ģeoloģijas institūtā. 1939. gada 10. maijā P. Liepiņu ievēlēja par jaunāko asistentu LU Ģeoloģijas un Paleontoloģijas institūtā. Tā sākās viņa darbs pie studentu izglītošanas, pasniedzot tiem zemes zinātnes. Paralēli darbam universitātē Liepiņš veica arī atsevišķus darbus Zemes bagātību pētīšanas institūtā.

1943. gada 15. aprīlī tika pieņemts lēmums P. Liepiņu iecelt par asistentu. V. Zāna un N. Delles atsauksmē par viņu ir teikts tā:

“

"Liepiņš parādīja lielu centību, darba mīlestību un labas spējas, ar ļoti labām sekmēm vadot studentu praktiskos darbus, kā arī veicot citus darbus institūtā. Arī zinātniskajam darbam Liepiņš piegāja ar dziļu interesi un nopietnību. Viņš savācis plašus materiālus un izdarījis daudz mērījumu par tektoniskām plaisām Latvijas pamatiežos un patlaban sagatavo plašāku darbu par plaisām un plaisu tektoniku mūsu pamatiežos. Liepiņš pētījis arī mikrofosilijas devona mālos u.c. iežos … Atzīstam P. Liepiņu par pilnā mērā piemērotu LU Ģeoloģijas institūta asistenta amatam."

”

Mainoties varām, daudzi ģeologi devās emigrācijā, bet citi tika izsūtīti uz Sibīriju. P. Liepiņš bija viens no retajiem, kuram izdevās salīdzinoši viegli pārvarēt šo sarežģīto periodu. Viņš vienīgais no Latvijas Universitātes Ģeoloģijas institūta mācībspēkiem palika Latvijā un no 1944. gada 16. oktobra līdz 1952. gada 16. septembrim strādāja par vecāko pasniedzēju LVU Ģeoloģijas un augsnes fakultātē. Pēc Otrā pasaules kara P. Liepiņš bija kļuvis par starptautiski atzītu autoritāti paleontoloģijā un stratigrāfijā. Pārvaldot svešvalodas, viņš sarakstījās ar citu valstu zinātniekiem, bet labās krievu valodas zināšanas ļāva brīvi komunicēt ar padomju varas pārstāvjiem. Svarīgi bija tas, ka viņš bija palicis vienīgais Latvijā, kurš labi pārzināja Latvijas dabu un ģeoloģiju. Ģeoloģija padomju varai bija ļoti svarīga tautsaimniecības nozare, jo derīgo izrakteņu eksports nodrošināja stabilus valūtas ieņēmumus. Tāpēc daudzas ģeoloģiskās jomas tika noslepenotas. Lai ģeologijā nedarbotos «tautas ienaidnieki», no Krievijas tika iepludināti uzticamu ģeologu kadri, bet Ģeoloģijas fakultāti 1952. gadā slēdza. Tajā pat laikā jaunie kadri nevarēja izveidot savas ģeoloģiskās kartes, jo nezināja vietējo situāciju, un bija spiesti lūgt P. Liepiņa palīdzību.

Taču, neraugoties uz popularitāti, Liepiņam šis laiks nebija viegls. Viņa personas lietā drošības struktūrās šajā laikā krājās personas pieprasījumi gan par darbību kara laikā un iespējamo sadarbību ar fašistiem, gan arī par iespējamo budža statusu, jo Kalsnavas pagastā joprojām atradās viņa dzimtās Druvēnu mājas. 1945. gada 21. aprīlī P. Liepiņš tika apstiprināts par docenta vietas izpildītāju LVU Ģeologijas un augsnes fakultātē, bet 1946. gada 21. novembrī tika saņemts PSRS Augstākās izglītības ministrijas rīkojums atlikt docenta nosaukuma piešķiršanu, kamēr universitātes padome piešķirs zinātņu kandidāta grādu kā savā laikā maģistra grādu saņēmušam. Taču zinātņu kandidāta grāds netika piešķirts, jo Pēteris neatbilst šim līmenim.

Paralēli mācībspēka darbam universitātē P. Liepiņš no 1946. gada 15. jūnija sāka strādāt Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūtā par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku. Tā paša gada 19. septembrī viņu iecēla par vecāko zinātnisko līdzstrādnieku, savukārt 1950. gada 1. februārī par sektora vadītāju. Šajā laikā Liepiņš strādāja pie jaunas kandidāta disertācijas par tēmu «Baltijas famenas stāvs», pēc kuras aizstāvēšanas Ļeņingradas Kalnu institūtā 1951. gada 15. maijā saņēma ģeoloģijas-mineraloģijas zinātņu kandidāta grādu. Tālākais darbs saistījās ar Ģeoloģijas institūtu. Kopš 1952. gada 21. februāra P. Liepiņš atkal bija vecākā zinātniskā līdzstrādnieka statusā, bet kopš 1958. gada 1. janvāra kļuva stratigrāfijas sektora vadītājs. Viņš vadīja Zemes garozas slāņu veidošanās un nogulumiežu sastāva pētīšanas sektorus, veica pētījumus par tektoniskajām plaisām Latvijas pamatiežos. 1956. gadā sarakstīja grāmatu "Zemes garozas uzbūve Latvijā", bet 1961. gadā 10 nodaļu sējumu "Latvijas PSR ģeoloģija". Vēl viņš, darbodamies paleontoloģijas lauciņā, aprakstīja vairākas izmirušu organismu sugas. Neskatoties uz saviem sasniegumiem, viņš nekad netika sūtīts dalībai starptautiskajās konferencēs. 1963. gada 23. maijā institūts pārgāja PSRS Valsts ģeoloģijas komitejas pakļautībā, un pakāpeniski to sāka reorganizēt par Vissavienības Jūras ģeologijas un ģeofizikas institūtu, kurā Latvijas pētniecībai tika atvēlēta tikai viena laboratorija.

1964. gada maija beigās P. Liepiņš devās komandējumā uz Maskavu. Pēc A. Avotiņas atmiņām, viņš aicinājis tai doties līdzi, jo vienam esot neomulīgi, bet ir jāved atrādīt doktora disertācija. Nebija īstas skaidrības, tas bija joks vai nopietnībā teikts. Par Liepiņa doktora disertāciju vēlāk runāja arī Ļeņingradas ģeoloģe Belousova. Taču kolēģi nebija manījuši viņu strādājot pie disertācijas. Bet tad no Maskavas pienāca ziņa, ka 3. jūnijā Liepiņš ir atrasts viesnīcas numurā miris. Disertācija pie viņa atrasta netika. Ģeologa nāves apstākļi palika nenoskaidroti. Nav zināms arī tas, vai disertācija tiešām bija uzrakstīta, un vai tā saturēja nepublicējamu informāciju. Pēteris Liepiņš tika apbedīts Meža kapos Rīgā.