Zemes bagātību pētīšanas institūts

Zemes bagātību pētīšanas institūts

Valsts	Latvija
Dibināts	1939. gadā
Atrašanās vieta	Antonijas iela 15a, Rīga
Tips	Valsts institūts

Zemes bagātību pētīšanas institūts (ZBPI) bija otra senākā (aiz Vēstures institūta) valsts izveidotā zinātiniskā pētniecības iestāde Latvijā. Institūta mērķis bija plānveidīga Latvijas ģeoloģiskās uzbūves izpēte un derīgo izrakteņu atradņu izmantošanas iespēju izvērtēšana. ZBPI pastāvēja no 1939. līdz 1946. gadam.

Vēsture

Priekšvēsture

Par ZPBI priekšteci var uzskatīt 1925. gadā dibināto Minerālu pētīšanas biedrību, kuras vairāki biedri vēlāk kļuva par Zemes bagātību pētīšanas komitejas (ZBPK) locekļiem, bet pēc tam par ZPBI konsultantiem vai darbiniekiem. Saskaņā ar Jāņa Grestes atmiņām, Skolu muzejs, kas atradās K. Valdemāra ielā 36a, 1935. gada rudenī organizēja Kurzemes izstādi, kuras ietvaros bija paredzēta arī derīgo izrakteņu ekspozīcija. Muzeja pārzinis J. Siliņš šīs ekspozīcijas izveidei piesaistīja tajā laikā no skolotāja amata atstādināto J. Gresti, kurš kopā ar Sleini u.c. palīgiem sagatavoja plašu pārskatu par Kurzemes derīgajiem izrakteņiem. Visu izstādes laiku no oktobra līdz decembra beigām Greste izstādē vadīja ekskursijas un sniedza konsultācijas. Izstāde bija labi apmeklēta, īpaši no skolām u.c. mācību iestādēm. Taču ierēdņus un amatpersonas tā neieinteresēja. J. Gresti šāda situācija neapmierināja un viņš pieaicināja pazīstamus žurnālistus, lai ar preses palīdzību piesaistītu plašāku aprindu uzmanību. Tā rezultātā vēlēšanos iepazīties ar izstādi izteica vairāki valdības pārstāvji, Ministu prezidentu Kārli Ulmani ieskaitot, un 21. decembrī dienu pirms izstādes slēgšanas augstie viesi to apmeklēja. Rezultātā Ministru prezidents izteica domu, ka jārada komiteja, kas pētītu izrakteņus un rūpētos par to lietderīgu izmantošanu. Kā pirmos tās locekļus Ulmanis esot nosaucis J. Gresti un J. Gailīti, jo Greste bija skaidrojis, ka ģeologs Gailītis strādā pie dzelzs savienojumu atdalīšanas no Kuldīgas kvarca smiltīm, lai iegūtu izejvielu stikla rūpniecībai. Pēc tam kādu laiku nekas nekas nenotika. Iespējams, ka varas pārstāvji sprieda par komitejas sastāvu. Bet tad presē tika publicēts ziņojums, ka 1936. gada 14. janvārī ir parakstīts rīkojums par Zemes bagātību pētīšanas komitejas dibināšanu Finansu ministrijas paspārnē ar direktoru Aleksandru Bulli. Komitejas pirmā sēde notika 24. martā, un tajā piedalījās A. Bulle, Ģ. Salnais, F. Roze, J. Vītiņš, J. Gailītis, N. Delle, M. Prīmanis, J. Greste un J. Zubāns. Pēc tam komitejas locekļu sastāvs tika papildināts ar vairākiem citiem speciālistiem. ZBPK galvenais uzdevums bija "pētīt mūsu zemes bagātību atrašanās vietas, sastāvu, apmērus un izmantošanas iespējas". Komitejas darbs aprobežojās ar galvenokārt ar dažādu jautājumu apspriešanu par jau agrāk veiktajiem derīgo izrakteņu pētījumiem. Jaunu patstāvīgu darbu veikšanai nebija ne vajadzīgo darbinieku, nedz arī tehnisko līdzekļu. Tikai 1938. gadā līdz ar Zemkopības ministrijas ģeologa posteņa pārņemšanu ZBPK pārziņā nonāca daži specialisti un visnepieciešamākais aprīkojums. Tad arī bija sagatavots Likums par zemes bagātību pētīšanu, ar kura stāšanos spēkā uz ZBPK bāzes sākās institūta izveide.

Institūta darbinieku pirmā sēde 1939. gada 9. februārī.

Dibināšana

Likumu par zemes bagātību pētīšanu Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma 1939. gada 19. janvārī, bet 23. janvārī to parakstīja Valsts un Ministru prezidents K. Ulmanis. Likumu izsludināja un tas stājās spēkā 14. februārī, un līdz ar to tika noteikta Zemes bagātību pētīšanas institūta (ZPBI) darbība. Taču par pirmo institūta darbadienu var uzskatīt 9. februāri, kad notika pirmā sēde direktora A. Bulles vadībā. Institūta telpas atradās Antonijas ielā 15a.

Darbība

Jau 1939. gadā strauji pieauga institūta darbinieku skaits, kas sākotnēji nepārsniedza 20 darbiniekus. Tika iegādātas jaunas urbšanas iekārtas un izveidota Ķīmijas laboratorija. Tajā pat gadā tika izveidots rakstu krājums «Latvijas zemes bagātību pētījumi». No 1940. gada sāka iznākt «ZBPI Raksti», kuri institūta pastāvēšanas laikā iznāca 7 sejumos (14 grāmatas). Drīz vien pētījumu loks paplašinājās — pievienojās inženierģeoloģijas nozare un, līdztekus Ķīmijas laboratorijai tika izveidota Materiālu pārbaudes un grunts pētījumu laboratorija.

Taču sākās karš, kas radīja dažādus sarežģījumus, un institūtam vairākkārt draudēja likvidācija. Daudzi darbinieki tika mobilizēti gan armijā, gan citos darbos. Līdz ar vācu armijas atkāpšanos uz Vāciju tika izvesta liela daļa institūta pētījumu materiāla un inventāra, tomēr palikušie darbinieki turpināja strādāt. Drīz vien atgriezās daļa izbraukušo un kadri tika papildināti ar jauniem, arī no Krievijas iebraukušiem speciālistiem. 1946. gadā institūtā bija jau gandrīz 150 strādājošo. Nolikums par Zemes bagātību pētīšanas institūtu Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes pārziņā tika apstiprināts ar LPSR Tautas Komisāru Padomes 1945. gada 12. aprīļa 349. lēmumu.

Tā kā ZPBI bija ZPBK funkciju pārmantotājs, tad 1946. gadā tika gatavots rakstu krājums, kas bija iecerēts kā ZPBI 10 gadu darba pārskats. Taču viss izmainījās. Ar LPSR Ministru Padomes 1946. gada 5. jūnija 479. lēmumu ZPBI tika nodots februārī dibinātajai LPSR Zinātņu akadēmijai un kļuva par prof. M. Kadeka vadīto Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūtu. Tāpēc minētais rakstu krājums iznāca jau kā šī institūta Rakstu 1. sējums.

ZBPI struktūra un pētījumu virzieni

1945. gadā ZBPI sastāvēja no vairākām struktūrvienībām (Ģeoloģijas nodaļa, Kūdras nodaļa, Ķīmiskajā laboratorija, Materiālu pārbaudes laboratorija, Fotolaboratorija u.c.).

Ģeoloģijas nodaļa

Ģeoloģijas nodaļa bija lielakā struktūrvienība un tā dalījās piecos sektoros. Šeit tika veikts plašs ģeoloģisko materiālu apkopošanas un izpētes darbs. Tika savāktas ziņas par Latvijā urbtajiem urbumiem (no apmēram 500 urb. 1938. gadā līdz vairāk kā 3200 urb. 1945. gada beigās). Tika apkopotas ziņas arī par citiem ģeoloģiska rakstura darbiem un sastādīta kartotēka, kas kļuva par Latvijas ģeoloģiskā fonda pamatu. 1942. gadā tika izdota N. Delles sastādītā Latvijas un tās kaimiņteritoriju pamatiežu ģeoloģiskā karte (mērogs 1:1 500 000). Tika uzsākta arī kvartāra nogulumu kartēšana mērogā 1:200 000. Šajos darbos iesaistījās V. Zāns, A. Dreimanis, E. Grīnbergs, J. Sleinis u.c. Stratigrāfijas jomā bija piesaistīti N. Delle, I. Embovica, P. Liepiņš, J. Rade. Ar tektonisko karšu sastādīšanu nodarbojās V. Melzobs.

Derīgo izrakteņu pētījumu sektors

Derīgo izrakteņu pētījumu sektors bija visplašākais no visiem. Šeit tika sastādīta derīgo izrakteņu karte ar atradņu izvietojumu, kas sniedza informāciju par ģipšiem, kaļķakmeņiem, dolomītiem, smiltīm, māliem, krāszemēm (okeriem), kūdru, sapropeli, dabiskajiem minerālūdeņiem, dziedniecības dūņām un brūnoglēm. Darbs sektorā bija organizēts vairākās apakšvienībās konktrētu izrakteņu pētīšanai.

• Institūta darbinieki turpināja profesora E. Rozenšteina 1928. gadā aizsāktos Saldus apkārtnes kaļķakmeņu pētījumus un aprēķināja to perspektīvos krājumus.

• Ņemot vērā saldūdens kaļķu lielo nozīmi lauksaimniecībā un rūpniecībā, tika turpināts ZBPK uzsāktais saldūdens kaļķiežu atradņu rekognoscijas darbs, uzskaitot ne tikai šūnakmens krājumus, bet arī irdeno kaļķiežu resursus. Šos pētījumus vadīja profesors K. Bambergs.

• Latvijā plaši izplatito dolomītu pētījumi bija saistīti ar to izmantošanu būvkaļķu ražošanā, kā arī stikla rūpniecībā.

• 1930. gados Latvija eksportēja uz Zviedriju un Somiju apmēram 150 000 t ģipšakmens gadā, tomēr izmantojamo Mazsauriešu atradnes krājumu bija nepietiekami. Tādēļ tika meklētas jaunas, perspektīvas atradnes Rīgas apkārtnē un Lietuvas pierobežā, kā arī aprēķināti tajās iespējamie ģipšakmens krājumi.

• Māli jau sen tika izmantoti ķieģeļu ražošanā. Bet 1930. gadu otrajā pusē tika veikti pētījumi, lai noskaidrotu, cik lielā mērā Latvijas māli ir derīgi arī klinkera izstrādājumiem. Attiecībā uz dažiem mālu paveidiem šis vērtējums bija pozitīvs. Institūts vispirms apzināja esošās mālu raktuves un novērtēja cepļu ražotās produkcijas kvalitāti, bet pēc tam veica jau 18 atradņu sīkāku izpēti. Mālu pētījumus vadīja J. Eiduks.

• Eiduks strādāja arī pie balto kvarca smilšu krājumu noskaidrošanas. Viņš aicināja talkā vietējos iedzīvotajus, lūdzot tiem sūtīt smilšu paraugus no viņiem zināmajām smilšu atradnēm. Tika pārbaudīts vairāk kā 500 kvartāra, juras un devona smilšu paraugu. Kā arī tika veikti tehnoloģijas eksperimenti smilšu kvalitātes uzlabošanai, to attīrīšanai no dzelzs savienojumiem.

• Institūts uzsāka dekoratīvo būvakmeņu apsekošanas darbus, jo bija paredzēti vairāku reprezentablu celtņu būvdarbi. Profesors A. Tramdahs izstrādāja vispusīgu būvakmeņu sistemātiskas pētīšanas programmu, kas ietvēra iežu ķīmiskos, petrogrāfiskos, fizikālos un mehāniskos pētījumus, kā arī būvakmeņu apstrādes un atradņu izmantošanas iespēju izvērtējumu. Daļēji tika izpētītas vairākas unikālu apdares akmeņu atradnes (Rembates dolomītsmilšakmens, Saulkalnes gliemeždolomīts), taču šos darbus pārtrauca karš. Vēl varētu pieminēt arī O. Un I. Meļļu optiskos un mehāniskos dolomītsmilšakmeņu pētījumus to izmantošanas iespēju noskaidrošanai. Kā arī J. Bite veica devona iežu akcesoro minerālu pētījumus stratigrāfijas vajadzībām.

• Uzmanība tika pievērsta arī tādiem derīgajiem izrakteņiem kā brūnogles un okeri, bet to krājumi izrādījās pārāk niecīgi, lai paredzētu plašāku ieguvi.

Hidroģeoloģijas sektors

Hidroģeoloģijas sektors darbus uzsāka ar Baldones sēravotu aizsardzības jautājumu noskaidrošanu, kas drīz vien izvērtās par V. Ducmaņa vadītajiem plašajiem pētījumiem ne tikai Baldones, bet arī Ķemeru sēravotu apkaimē. Pazemes ūdeņu pētījumus lauku apvidu un atsevišķu pilsētu ūdensapgādes nodrošināšanai un uzlabošanai veica profesors J. Vītiņš un ģeologs K. Cukermanis, kurš sastādīja pirmās, gan nepublicētās Latvijas hidroģeoloģiskās kartes.

Ģeofizisko pētījumu sektors

Ģeofizisko pētījumu sektorā aktīvi darbojās profesors L. Slaucītājs, J. Irbēns un R. Vitkovskis. Ar jauniegādāto moderno ģeofizisko aparatūru viņi veica magnētiskos mērījumus visā Latvijas teritorijā, kā arī detalizētākus atsevišķu rajonu pētījumus, lai noskaidrotu teritorijas tektonisko uzbūvi un izvēlētos pirmo dziļurbumu vietu, un šī darba rezultātā sastādīja 1:400 000 mēroga magnētisko anomāliju karti. Taču turpmāko darbu bremzēja kara apstākļi un attiecīgas kvalifikācijas kadru trūkums.

Inženierģeoloģisko pētījumu sektors

Inženierģeoloģisko pētījumu sektors izveidojās 1940. gadā, un tā darbinieki galvenokārt sniedza konsultācijas, kā arī veica atsevišķus laboratoriskos mērījumus dažādiem būvdarbiem. Zinātniskie pētījumi šajā sektorā netika izvērsti.

Kūdras nodaļa

Otra lielākā struktūrvienība bija Kūdras nodaļa ar trim sektoriem. Šeit tika veikti apjomīgi, kompleksi purvu pētījumi, lai noskaidrotu kūdras un sapropeļa krājumus, to racionālas izmantošanas iespējas un ieguves tehniskos paņēmienus. Darbus vadīja inženieri O. Preimanis un O. Kiršteins. Un vēl laboratorijas apstākļos docenta Dr. N. Brakša vadībā tika veikti speciāli kūdras un sapropeļu ķīmiskie pētījumi.

Citas struktūrvienības

Iežu un ūdens paraugu analizēšana notika E. Birznieces vadītajā Ķīmiskajā laboratorijā un Materiālu pārbaudes laboratorijā. Bez to institūtam bija arī sava fotolaboratorija. Pateicoties tās vadītāja O. Birzgaļa iniciatīvām līdz mūsdienām ir saglabajušies fotomateriāli gan par institūta darbinieku darbu, gan arī par sadzīvi un atpūtu.

J. Greste gādāja par muzeja iekārtošanu un ģeoloģijas popularizēšanu pirmām kārtām skolnieku vidū. Īpaši uzsvērti tika derīgie izrakteņi un to izmantošanas iespējas rūpniecībā un kopumā saimniecībā. Ievērojama ekspozīcijas daļa bija veltīta Latvijas ģeoloģiskajai uzbūvei un zinātniskajiem sasniegumiem ģeoloģijā. J. Greste bieži vien rīkoja priekšlasījumus, viņa vadībā tika veidotas izstādes, un gatavotas iežu kolekcijas skolām.

ZBPI veica arī urbšnas darbus kā ģeoloģiskajiem pētījumiem,tā arī praktiskām vajadzībām. Sākotnēji bija tikai viena urbšanas iekārta, ar kuru varēja sasniegt 200 m dziļumu, bet vēlāk to skaits palielinājās līdz 6 mehāniskajām un 15 rokas urbšanas iekārtām. Remontdarbi tika veikti Mehāniskajās darbnīcās.

ZBPI Bibliotēka un pētījumu materiālu krātuve kļuva par Valsts ģeoloģijas dienesta pārziņā esošā Ģeoloģiskā fonda pamatu.