Pāriet uz saturu

Veļu laiks

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Paurīšu laiks)

Veļu laiks

Hildas Vīkas glezna „Veļu laiks”
Citi
nosaukumi
iļģu laiks, garu laiks, ķauķu laiks, pauru laiks, paurīšu laiks, garu dienas, ķouķu vakari, paurīšu laiks, Dieva dienas, Dievaiņu laiks, Dievaines, zemlikas, dvēseļu dienas, tēvu dienas, gariņu laiks, vecļaužu dienas, Veceles[1]
Nozīmīgākās dienas Rudens Māra (1. oktobris), Vecie Miķeļi jeb Lapbiris (14. oktobris) un Simjūda diena (28. oktobris)[2]
Paražas veļu mielošana, mīklu minēšana, atmiņu stāstu un pasaku stāstīšana
Datums no Apjumībām līdz Apkūlībām vai no Apkūlībām līdz Ziemassvētkiem[1]
Biežums katru gadu
Saistīts ar veļiem un kapu svētkiem

Veļu laiks latviešu Saules kalendārā ir laika posms no Apjumībām līdz Apkūlībām vai no Apkūlībām līdz Ziemassvētkiem.[1] Viena no svarīgākajām veļu laika dienām bija Simjūda diena 28. oktobrī, kas dažviet bija arī pēdējā veļu laika diena, kad rīkoja beidzamo mielastu, pēc kura veļus sūtīja atpakaļ. Citas nozīmīgas dienas veļu laikā bija Rudens Māra 1. oktobrī un Vecie Miķeļi jeb Lapbiris 14. oktobrī, kad pareģoja laiku nākamajai ziemai.[2]

Visizplatītākais nosaukums ir veļu laiks, kas lietots Aizkrauklē, Bērzaunē, Ērgļos, Ikšķilē, Krustpilī, Lēdmane, Limbažos, Lubānā, Nītaurē, Secē, Sēlpilī, Suntažos, Ungurmuižā, Bruknā, Īlē, Vecumniekos un vietām Kurzemē.[1] Par iļģu laiku tas saukts Kazdangā un Nīgrandē. Valtaiķos un Lielplatonē tā nosaukums bijis garu laiks, Aumeisteros — garu dienas; Puzē — ķauķu laiks; Prodē, Asarē — ķouķu vakari; Zemītē — pauru laiks; Limbažos tas saukts arī par paurīšu laiku. Daudzviet Kurzemē un Vidzemē bijis izplatīts arī nosaukums Dieva dienas; Dzelzavā — Dievaiņu laiks; Cesvainē, Virānē, Kosā — Dievaines; Kurzemē — zemlika. Savukārt Latgalē izplatītākie veļu laika nosaukumi ir dvēseļu dienas (arī Straupē un Ezerē) un tēvu dienas. Zlēkās, Ēdolē un Nītaurē tas saukts par gariņu laiku, bet Rūjienā, Mārupē un Rencēnos — vecļaužu dienām. Visbeidzot, jezuīts Teofils Kveks, aprakstot latviešu svētkos, kā „vecajo svētku, dvēseļu mielošanas” nosaukumu minējis Veceles.[1]

1570. gada Kurzemes hercogistes baznīcas likumos par veļu laiku rakstīts: „Mācītājiem un priekšniecībai vairs nebūs ciest šīs zemes zemnieku pagānu laiku māņticību, pēc kuras no Miķeļiem līdz visu dvēseļu dienai notika bezdievīgā dvēseļu mielošana, kad viņi savās mājās deva mirušiem sentēviem, draugiem un radiem ēdienu un dzērienu.”[3]

Latvijā veļu laikā daudzviet veļu mielasti rīkoti vēl 19. gadsimtā.[3]

Veļu mielasts Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja „Rizgu” rijā

Nozīmīga veļu laika paraža bija veļu mielasti, kad veļiem istabā, rijā, klētī, pirtī, kapsētā vai citur atstāja ēdienus un dzērienus, cenšoties iegūt to labvēlību un svētību, lai veļi nodrošinātu veselību mājlopiem un ražu tīrumā.[1]

Veļu laikā nedrīkstēja darīt lielus darbus, trokšņot (piemēram, dziedāt) un tirgoties. Atļauti bija parasti ikdienas darbi un rokdarbi. Veļu laikā notika arī mīklu minēšana, atmiņu stāstu un pasaku stāstīšana. Gatavojoties veļu uzņemšanai, tika slaucītas istabas, kā arī nolikts ūdens un tīri dvieļi, kur veļiem nomazgāties un noslaucīties. Veļiem pakaļ uz kapsētu ar ratiem brauca sētas saimnieks, kurš atvēra kapsētas vārtus, izlaižot veļus, kas esot sasēdušies uz ratiem un atvesti mājās. Veļus uz mielasta vietu sauca saimnieks, kurš ar gaismu tiem rādīja ceļu. Dažviet pēc tam, kad veļi ar mielastu esot pamielušies, to ienesa saimes istabā, kur to ēda visi saimes locekļi.[4]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 Edīte Olupe. Latviešu gadskārtu ieražas. Rīga : Zinātne, 1992. 271.—280. lpp. ISBN 5-7966-1204-2. Skatīts: 2020. gada 2. jūnijā.
  2. 2,0 2,1 «Zemliku mēnesis, Simjūds un Veļu laiks». Apollo. 2013. gada 11. oktobris. Skatīts: 2020. gada 3. jūnijā.
  3. 3,0 3,1 Raitis Ābelnieks. «Veļu laika paražas». tvnet.lv, 2007. gada 6. novembris. Skatīts: 2020. gada 3. jūnijā.
  4. «Kā senāk Zemlikās urgučus dzina jeb Veļu laikā darāmi darbi». Apollo. 2016. gada 30. oktobris. Skatīts: 2020. gada 3. jūnijā.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]