Pilsoņu karš un militārā intervence Baltkrievijā (1918—1920)

Pilsoņu karš un militārā intervence Baltkrievijā (1918—1920)
Daļa no Krievijas pilsoņu kara
Ģenerālfeldmaršals fon Eihhorns (pa kreisi) un ģenerālis fon Bredovs (pa labi) ar štāba virsniekiem inspicē Minsku (1918)
Datums 1918—1920 Vieta Baltkrievija, daļēji arī Lietuva Iznākums Baltkrievijas sadalīšana starp Poliju un PSRS

Pilsoņu karš un militārā intervence Baltkrievijā (1918—1920) bija periods Baltkrievijas vēsturē, ko raksturo vairāki asi konflikti cīņā par varu un izmaiņas nacionāli valstiskajā struktūrā starp dažādām politiskajām, nacionālajām un sociālajām grupām mūsdienu Baltkrievijas teritorijā, ko izraisīja 1917. gada Februāra un Oktobra revolūcijas Krievijas Impērijā, tās sabrukums un izstāšanās no Pirmā pasaules kara, kā arī Pilsoņu kara sākums tās teritorijā.

Šo notikumu kulminācija bija padomju varas nodibināšana un Baltkrievijas PSR izveide daļā mūsdienu Baltkrievijas teritorijas, izņemot Rietumbaltkrieviju, kuras teritorija kļuva par Polijas Republikas sastāvdaļu.

Priekšvēsture

Pagaidu valdībai 1917. gada 3. martā atceļot nacionālos ierobežojumus, Baltkrievijas Sociālistiskā hramada (BSH) varēja atsākt savu darbību. Tās politiskais kurss atspoguļoja sabiedrības vidusslāņa intereses, kas bija ieinteresēts demokrātiskās reformās. BSH konference 25. martā atbalstīja Pagaidu valdību, solidarizējās ar "revolucionārās aizsardzības" lozungu, izvirzīja prasību par Baltkrievijas autonomiju Krievijas Federatīvās Republikas sastāvā un iestājās par nacionālu zemes piederību, tās nodošanu lietošanā saskaņā ar darba normu.

No 1917. gada jūlija Baltkrievijā aktivizējās baltkrievu nacionālie spēki. Pēc Baltkrievu sociālistu kopienas iniciatīvas notika II Baltkrievu nacionālo organizāciju kongress, kurā nolēma panākt Baltkrievijas autonomiju demokrātiskās republikāniskās Krievijas sastāvā. Kongresā tika izveidota Centrālā Rada, kas pēc 1917. gada oktobra tika pārveidota par Lielo Baltkrievijas Radu.

1917. gada novembrī Minskā notika Rietumu apgabala strādnieku un kareivju deputātu padomju kongresi, Minskas un Viļņas guberņas zemnieku deputātu III kongress un Rietumu frontes armiju II kongress, kas izveidoja Rietumu apgabala un frontes strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padomju izpildkomiteju un Rietumu apgabala tautas komisāru padomi. Baltkrievijas Lielā Rada neatzina to autoritāti, jo uzskatīja to par ekskluzīvi frontes orgānu.

1917. gada 7. (20.) decembrī sākās Pirmais Visbaltkrievijas kongress. Kongress pasludināja, ka visa vara tiek nodota Izpildu komitejai, taču pēc tam boļševiki atteicās tajā piedalīties, un ar Rietumu apgabala Tautas komisāru padomes lēmumu viņi kongresu izklīdināja.

Notikumu gaita

pēc tam, kad vācu karaspēks okupēja Minsku, Rietumu apgabala strādnieku, kareivju un zemnieku deputātu padomju izpildkomiteja un fronte evakuējās uz Smoļensku, kas kļuva par Rietumu apgabala centru, kuram 1918. gada aprīlī tika nodota Maskavas apgabala Smoļenskas guberņa.

1918. gada 3. martā Brestļitovskā tika parakstīts miera līgums, saskaņā ar kuru papildus Rietumbaltkrievijas teritorijai, kas bija okupēta kopš 1915. gada, lielākā daļa pārējās baltkrievu etniskās teritorijas tika nodota Vācijas kontrolē. Okupētajā teritorijā 1918. gada 25. martā tika pasludināta Baltkrievijas Tautas Republika. Tā atvēra savas diplomātiskās pārstāvniecības kaimiņvalstīs, kas de facto atzina tās pastāvēšanu. Starp tām bija arī Latvija.

Saskaņā ar Versaļas miera līguma noteikumiem Vācija atzina "visu to teritoriju neatkarību, kas līdz 1914. gada 1. augustam bija bijušās Krievijas Impērijas sastāvā", Vācija atzina Polijas, Somijas, Lietuvas, Latvijas, Igaunijas, Igaunijas, Ukrainas, bet ne Baltkrievijas neatkarību. Pēc Vācijas karaspēka izvešanas Sarkanā armija okupēja lielāko daļu Baltkrievijas teritorijas, uz kuru pretendēja arī jaunizveidotā Polija, tāpēc 1919. gada pavasarī-vasarā izveidojās padomju-poļu fronte.

Pēc Ļeņina norādījumiem 1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika proklamēta Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika Krievijas PFSR sastāvā. 8. janvārī BSPR galvaspilsēta tika pārcelta uz Minsku (to 1918. gada 10. decembrī bez cīņas ieņēma Sarkanā armija). 1919. gada 31. janvārī republika izstājās no Krievijas PFSR un tika pārdēvēta par Baltkrievijas PSR, 1919. gada 3. februārī tika pieņemta konstitūcija.

1919. gada 27. februārī tā tika likvidēta: Smoļenskas, Vitebskas un Mogiļevas guberņas tika iekļautas Krievijas PFSR sastāvā, bet pārējās Padomju Baltkrievijas teritorijas tika apvienotas ar Lietuvas Padomju Republiku, izveidojot Lietuvas—Baltkrievijas PSR (Litbels). 1919. gada martā Lietuvas karaspēks sāka militārās operācijas Lietuvā. Polijas ofensīvas rezultātā 1919. gada pavasarī un vasarā Litbelu ieņēma Polijas karaspēks, un 1919. gada 19. jūlijā tā faktiski beidza pastāvēt.

1920. gada 31. jūlijā, kad Sarkanā armija okupēja lielu daļu Baltkrievijas teritorijas, Minskā tika proklamēta Baltkrievijas Sociālistiskā Padomju Republika, kas pēc PSRS izveidošanas 1922. gadā tika pārdēvēta par Baltkrievijas Padomju Sociālistisko Republiku. Saskaņā ar Rīgas līguma noteikumiem, kas tika noslēgts bez Baltkrievijas PSR līdzdalības, Rietumbaltkrievija tika nodota Polijai.