Baltkrievijas vēsture

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Baltkrievijas guberņas teritorija 1800. gadā.

Baltkrievijas vēsture ir Eiropas vēstures daļa, kas vēstī par notikumiem mūsdienu Baltkrievijas teritorijā.

Polockas kņaziste[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No vismaz 9. gadsimta Baltkrievijas teritorija ir bijusi viens no viduslaiku austrumslāvu civilizācijas centriem, kurā izveidojās varjagu izcelsmes Polockas kņaziem pakļauta valsts.

Par dinastijas pamatlicēju uzskata Ragnvaldi (Рагвалод, ap 945 - 978/980), kuru nogalināja Novgorodas kņazs Vladimirs Svjatoslavičs un aprecēja viņa meitu Ragnedu (Ragnhildu). Kņaza Vladimira un Ragnedas dēls bija Izjaslavs Vladimirovičs (988-1001), bet mazmazdēls Vseslavs Bračislavičs "Brīnumdaris" (1044 - 1101), kas 1066. gadā iekaroja Novgorodu un atveda tās baznīcu zvanus uz Polocku. 1106. gadā zemgaļi (зимъгола) pie Daugmales sakāva iebrukušo Polockas kņaza Vseslava Bračislaviča dēlu (Vseslaviču) karaspēku, radot tam 9000 vīru lielus zaudējumus.[1] Vēlāk Polockas kņaziste sadalījās atsevišķās dalienu kņazistēs.

Lietuvas dižkunigaitijas sastāvā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievija kā Lietuvas lielkņazistes (MAGNUS DUCATUS LITHUANIÆ) daļa pēc 1772. gada Polijas-Lietuvas dalīšanas (Tobias Lotter, 1780).
Senais Lietuvas un Baltkrievijas ģerbonis.

1248. gadā lietuviešu kunigaitis Tautivils precībām ar kņaza Bračislava meitu ieguva Polocku pūrā. Pēc viņa nogalināšanas par Polockas kņazu kļuva Tautvila sievasbrālis Konstantīns Bezrocis, kas noslēdza miera līgumu ar Livonijas ordeni, kurā atdāvinājis tam vairākas zemes mūsdienu Latvijas teritorijā. 1307. gadā dižkungs Vītenis padzinis Rīgas arhibīskapa garnizonu no Polockas un 14. gadsimtā Baltkrievija nonāca Lietuvas dižkunigaitijas, 16. gadsimtā Polijas-Lietuvas kopvalsts sastāvā.

Krievijas impērijas pakļautībā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievijas teritorija (BELARUS) atradās Polijas-Lietuvas kopvalsts vidienē.

Pēc Polijas-Lietuvas dalīšanām 18. gadsimta beigās Baltkrievija pakāpeniski nonāca Krievijas impērijā. Vispirms Inflantijas vaivadijas un Polockas vaivadijas teritorijas tika pievienotas Pleskavas guberņai, tad 1776. gadā tika izveidota Polockas guberņa, kas pēc 1778. gada tika dēvēta par Polockas vietniecību. Krievijas impērijas ķeizars Pāvils veica impērijas teritoriālo reformu, kā rezultātā pie Polockas vietniecības tika pievienota Mogiļevas vietniecība, izveidojot Baltkrievijas guberņu ar galvaspilsētu Vitebskā. Nākamais ķeizars Aleksandrs 1802. gadā lika guberņu sadalīt Vitebskas un Mogiļevas guberņās, kas ietilpa Baltkrievijas ģenerālgubernatūrā.

Baltkrievijas valstiskuma veidošanās (1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Februāra revolūcijas 1917. gada beigās Baltkrievijas Sociālistu asambleja, Kristīgie demokrāti un Ebreju Bunds izveidoja Baltkrievijas Tautas Padomi. 1918. gada 21. februārī Tautas Padome pieņēma Konstitucionālo deklarāciju, pasludinot sevi par vienīgo leģitīmo varu Baltkrievijā. Pēc tam, kad Padomju Krievija parakstīja Brestļitovskas miera līgumu, ar kuru Baltkrievijas teritoriju nodeva Vācijas okupācijā, 1918. gada 25. martā Padome pasludināja Baltkrievijas Tautas Republikas neatkarību. Pēc Novembra revolūcijas Vācijas impērijā, 1918. gada decembrī vācu armija sāka atstāt Brestļitovskas miera līguma rezultātā iegūtās teritorijas, kurās Poļu—padomju kara ietvaros iebruka Padomju Krievijas armija. Pēc Minskas zaudēšanas Baltkrievijas valdība sākotnēji atkāpās uz Grodņu un tad uz Kauņu, kur koordinēja baltkrievu cīņas pret boļševikiem un poļiem. 1919. gadā premjerministra Antona Luckeviča vadītā delegācija piedalījās Parīzes miera konferencē, kur nesekmīgi centās panākt valsts starptautisku atzīšanu.

Baltkrievijas PSR periods (1919-1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievijas PSR apgabali pēc 1939. gada Polijas kampaņas.
Pamatraksts: Baltkrievijas PSR

1919. gada 1. janvārī Smoļenskā tika pasludināta Padomju Krievijas sastāvā ietilpstošas Baltkrievijas Sociālistiskās Padomju Republikas izveidošana. 8. janvārī republikas galvaspilsētu pārcēla uz Minsku. 1919. gada 3. februārī tika pieņemta jaunās republikas konstitūcija. 1919. gada 2.—3. februārī Pirmais Baltkrievijas Padomju kongress Minskā pieņēma deklarāciju par apvienošanos ar Padomju Lietuvu, ko atbalstīja Pirmais Lietuvas Padomju kongress Viļņā 18.—20. februārī. 27. februārī Viļņā pasludināja Padomju Lietuvas-Baltkrievijas (Litbela) republikas izveidi.

Poļu—padomju kara otrajā fāzē 1919. gada martā sākās Polijas armijas pretuzbrukums Grodņas un Viļņas guberņās. Poļu armija ieņēma Novogrudoku, Baranovičus, Ļidu. Kad 19. aprīlī poļu armija ieņēma Viļņu, Litbela valdība pārcēlās uz Minsku. Kad 8. augustā Poļu armija ieņēma Minsku, Litbela valdība pārcēlās uz Smoļensku, kur pašlikvidējās 25. augustā. Sarkanās armijas pretuzbrukuma laikā 1920. gada 31. jūlijā no jauna izveidoja Baltkrievijas Sociālistisko Padomju Republiku. Pēc Rīgas miera līguma 1921. gada 18. martā Baltkrievijas teritoriju sadalīja starp Poliju un Baltkrievijas SPR. 1922. gada 29. decembrī Baltkrievijas SPR parakstīja vienošanos par PSRS izveidi.

Otrā pasaules kara laikā pēc Polijas kampaņas Baltkrievijai pievienoja Bjalistokas, Navahrudakas, Poļesjes, daļēji Viļņas vojevodistes. 1941. gadā Nacistiskās Vācijas okupācijas iestādes Baltkrieviju sadalīja starp Ostlandes reihskomisariātu un Ukrainas reihskomisariātu.

Pēc kara beigām 1945. gadā no Baltkrievijas PSR atdalīja Bjalistokas apgabalu un pievienoja to Polijai.

Baltkrievijas Republika (no 1991)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltkrievija atguva neatkarību pēc Padomju Savienības sabrukuma un Belovežas gāršas vienošanās 1991. gadā. 2008. gada pasaules finanšu krīze izraisīja arī Baltkrievijas ekonomikas recesiju.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]