Pirmsvalsts sabiedrība

Pirmsvalsts sabiedrības veidoja nelielas cilvēku kopas, grupas vai ciemati. To variācija varēja būt ļoti plaša ar dažādu politisko institūciju un to integrētības pakāpi. Seno sabiedrības strukturēšanās pirmsākumā cilvēki dzīvoja kā pirmatnējais bars. Tā bija vieglāk izdzīvot, gādāt pārtiku, aizstāvēties pret plēsīgiem zvēriem vai ienaidniekiem. Taču pirmatnējo baru nebūtu pamatoti uzskatīt par sabiedrības formu. Savukārt pie pirmsvalsts sabiedrības formām pieskaitāmas dzimta (ģints, klans), cilts un zeme (novads, pilsnovads). Pirmatnējo baru, dzimtu un cilti mēdz apzīmēt arī par barības augu vācēju un mednieku sabiedrībām vai kopienām.

Dzimta

Lielāko daļu cilvēces pirmsvēstures laika galvenā sociālās organizācijas forma bija dzimta, kuras pamatu veidoja no kopīgiem senčiem cēlušies tuvākie radinieki. Dzimta savu nozīmi nezaudēja no cilvēka veidošanās pašiem pirmsākumiem, līdz pat Neolīta revolūcijai. Dzimtas kopienas iekārta raksturīga Akmens laikmetam un tās ekonomika, atšķirībā no pirmatnējā bara, balstījās uz zināmu attīstības pakāpi sasniegušu akmens tehnoloģiju. Dzimta parasti dzīvoja īslaicīgās apmetnēs, lielāko daļu laika pavadot klejojumos, meklējot iztikas līdzekļus.

Dzimtā pastāvēja darba dalīšana. Vīrieši parasti nodarbojās ar medībām un zvejniecību, bet vecākie - ar darbarīku izgatavošanu. Savukārt sievietes pārsvarā vāca augus un gatavoja ēdienu, pieskatīja bērnus.

Cilts

Cilti veidoja vairākas dzimtas vai klani. Ciltij bija kopīga teritorija, valoda, tradīcijas un paražas. Pētnieku vidū nav vienota viedokļa, kā definējama atšķirība starp dzimtu un klanu. Vairums tomēr uzskata, ka klans ir paplašināta dzimta, kurā ietilpst ne tikai dzīvie augšupejošie un lejupejošie radinieki, bet arī senāki to senči. Varētu likties, ka šī atšķirība starp dzimtu un klanu ir visai teorētiska. Tomēr tā ir pietiekami būtiska, jo atspoguļo kvalitatīvi jaunu cilvēku sociālās organizācijas pakāpi, jau ar plašākām saitēm ar ārējo pasauli un arī pašas šādas cilvēku kopas vēsturi. Vēl jo vairāk to var teikt par cilti, kas jau bija samērā sarežģīta sociālā kopa, kuru veidoja vairākas dzimtas un klani.

Par ciltīm uzskatāmas liela daļa agrārās sabiedrības, kas bija pārkāpušas Neolīta revolūcijas slieksni. Zināmā mērā ciltis var uzskatīt par pārejas formu no nebeidzamos barības meklējumos klaiņojošām dzimtām un klaniem uz sabiedrību ar vairāk vai mazāk pastāvīgu apmešanās vietu un iesaistīšanos agrārā darbībā. Vairumā gadījumu šī pāreja notika pakāpeniski. Iemācījušies iekopt zemi un izveidojuši attiecīgu tehnoloģiju, dzimtas, klani un ciltis sāka arvien ilgāk uzkavēties vienā vietā, vai vismaz reģionā. Uzsākot irigāciju upju ielejās vietas maiņa jau kļuva praktiski neiespējama. Zeme, upe, derīgie izrakteņi un citi dabīgie faktori arvien vairāk kļuva par tādiem pašiem organiskiem sabiedrības organizācijas elementiem kā radniecības saites.

Vairums Eiropas zemkopju cilšu piederēja pie tā sauktās auklas keramikas kultūras. Tai raksturīgi podniecības izstrādājumi ar vītas auklas iespiedumiem. Auklas keramikas izstrādājumi sākuši parādīties ap 5300. gadu p.m.ē. Donavas ielejā, galvenokārt tās vidustecē. No šejienes šī kultūra samērā ātri izplatījusies rietumu virzienā līdz Nīderlandei, bet austrumos līdz Ukrainai. Auklas keramikas ciemati parasti aizņēma ap 200 hektāru lielu teritoriju. Tajos dzīvoja 40-60 cilvēku.

Zeme

Jau cilts iekārtai bija raksturīga noteikta teritorija, kuru tā apsaimniekoja. Līdz ar to papildus radniecībai senajās sabiedrībās parādījās vēl viena dimensija — zeme, novads (pilsnovads) ar kuru bija saistīti konkrētās sabiedrības dzīves materiālie apstākļi. Abas šīs dimensijas bija vienlīdz svarīgas jebkuras senas sabiedrības identifikācijā. Piemēram, pieminot vārdu Zemgale bija skaidrs, ka runa ir gan par zemgaļiem kā vienu no baltu ciltīm vai tautu, gan arī par Zemgales zemēm, kuras tie apdzīvoja, kuras tie kopa un izmantoja savā saimniecībā.

Zeme vai novads ir visai nenoteikts jēdziens. Precīza tā definīcija sagādā zināmas grūtības — pārāk liela to dažādība vērojama Baltijā, nemaz nerunājot par Eiropu vai citiem pasaules reģioniem. Šo jēdzienu vēl neskaidrāku padara tā izpratne latviešu valodā, kur vārdam zeme ir vairākas visai atšķirīgas nozīmes. Lielāku skaidrību neienes arī vārds novads. Savukārt pilsnovads šo kategoriju pārāk sašaurina, saistot to ar atsevišķu pili vai pilskalnu, kādu konkrētajā zemē var būt un arī bija vairums. Šinī ziņā piemērotāki dažreiz šķiet attiecīgie jēdziena apzīmējumi citās valodās. Piemēram, angļu — chiefdom.

Runājot par zemi, kā sabiedrības sociālās organizācijas formu zināmā vēsturiskā periodā, varētu atzīmēt tai raksturīgu daudz plašāku hierarhiju un darba dalīšanu nekā ciltī vai cilšu savienībā. Zemi pārvaldīja vairs nevis barvedis vai līderis ar tuvākajiem radiniekiem, bet valdnieks ar varas tālākas nodošanas (mantošanas) tiesībām saviem lejupejošiem radiniekiem (pēctečiem). Arī valdnieka funkcijas bija daudz plašākas. Valdnieks parasti bija ne tikai karavadonis, ikdienas dzīves organizators un strīdu izšķīrējs, viņš bija arī politiķis, diplomāts, reliģiskā autoritāte, rituālu noteicējs un resursu sadalītājs un pārdalītājs.

Tāpat kā iepriekšējās sabiedrības formas, arī zeme nogāja ilgstošu attīstības ceļu līdz pārtapa par valsti (pirmsindustriālu). Visai grūti noteikt precīzu šīs pārejas robežu no zemes uz valsti. Ar šo problēmu nākas sastapties, apskatot baltu tautu attīstību pirms krustnešu ienākšanas.

Pirmsvalsts sabiedrības hierarhija

Sabiedrības attīstības stadijā notika nozīmīgas sociālas un politiskas izmaiņas, kuras izraisīja jaunais, zemkopībai raksturīgais dzīves veids — pastāvīgas apmetnes, nepieciešamība dzīvot lielākās kopienās. Piemēram, cilvēku grupa (dzimta), kas pārtika no savvaļas augu savākšanas un medībām, iekšēja konflikta gadījumā varēja sašķelties atsevišķās daļās, turpinot savu klaiņojošo dzīves veidu neatkarīgi viena no otras. Zemkopju kopienā, kur nebija tik viegli pamest savu apmetni un iekoptos laukus, parādījās nepieciešamība daudz rūpīgāk regulēt sabiedrības iekšējo ikdienas dzīvi un attiecības. Tas neizbēgami veda pie kopienas sociālās strukturizācijas un pašregulējošu mehānismu veidošanās. Šo mehānismu pamatā sākotnēji bija cilšu vecākie, kas nostiprinoties zemkopju dzīves veidam kļuva par zemju, ciematu vai novadu vecākajiem.

Svarīgi arī atzīmēt, ka, sākotnēji par cilšu, bet vēlāk par zemju vecākiem parasti izvirzījās izcilas personības no dabas apdāvināti ar īpašu drosmi, fizisko spēku, atjautību, viltību un citām īpašībām apveltīti indivīdi. Attīstoties zemkopju sabiedrībām par zemju vecākiem ar vien biežāk kļuva mantojot šos amatus no saviem senčiem, pēc radniecības principa. Šāds princips sarežģītākā kopienā nodrošināja daudz lielāku stabilitāti, nekā ja vecāko amati tiktu demokrātiski vēlēti, vērtējot tikai kandidāta dabas dotības. Agresīvā apkārtējā vidē, kad jebkurā brīdī varēja gaidīt tuvāku vai tālāku ienaidnieku uzbrukumu, ilgstošas demokrātiskas debates par labāko kandidatūru vecākā amatam, vai opozīcijas pretdarbība nepārtraukti apšaubot ar balsu vairākumu ievēlētā vecākā lēmumus un visādi mēģinot vājināt viņa pozīcijas, neizbēgami vestu pie drīzas kopienas bojāejas. Kopienas dalībnieki varēja paļauties uz savu vecāko, ka tas viņiem palīdzēs neražas gadījumā, jo viņa rīcībā bija pārtikas rezerves un manta, kuru varēja iemainīt pret pārtiku vai ātri atrisinās iekšējās nesaskaņas, jo viņa rokās bija neapstrīdama vara. Savukārt, arī vecākais varēja paļauties uz pārējiem kopienas locekļiem, ka, piemēram, ienaidnieka uzbrukuma gadījumā kopienas locekļi kā viens bez ierunām pakļausies viņa komandām bez ilgstošas aģitācijas un pārliecināšanas. Šāda kopienas organizācija bija labākā vai pat vienīgā garantija tās fiziskai izdzīvošanai.