Teritorija ir telpisks jēdziens, kas apzīmē noteiktu zemes, ūdeņu vai gaisa telpas daļu ar skaidri noteiktām vai netieši pieņemtām robežām, kā arī ar to saistītu resursu, lietojuma un pārvaldības kārtību. Šī platība var atrasties valsts, kopienas, organizācijas vai indivīda pārvaldībā vai ietekmē, un tai piemīt juridiskas, politiskas, ekonomiskas un ekoloģiskas dimensijas. Plašākā nozīmē teritorija apzīmē jebkuru ģeogrāfiski vai funkcionāli definētu apgabalu, kuram ir noteikts lietošanas mērķis un identitāte. Teritorijai ir centrāla nozīme telpiskajā organizācijā, jo tā strukturē politiskās, saimnieciskās un sociālās attiecības, nosaka piekļuvi resursiem, robežu noteikšanu, suverenitāti un jurisdikciju, kā arī ietekmē kultūras un identitātes veidošanos. Politoloģijā un ģeogrāfijā ar to saprot valstu, pašvaldību un administratīvo vienību pārvaldītās teritorijas, savukārt bioloģijā un ekoloģijā jēdziens apzīmē sugas aizņemto dzīves telpu, kas nodrošina barību, vairošanās iespējas un patvērumu. Abos gadījumos teritorija funkcionē kā regulatīvs rāmis resursu izmantošanai un mijiedarbības noteikumiem.
Vārds ‘teritorija’ cēlies no latīņu territorium — “zeme”, “apgabals” —, kas sākotnēji apzīmēja romiešu pilsētas vai valsts pārvaldīto zemi. Mūsdienās šis termins ir pamatkategorija ģeogrāfijā, politoloģijā, starptautiskajās attiecībās un telpiskajā plānošanā, kā arī būtisks jēdziens bioloģijā un uzvedības zinātnēs, kas apraksta cilvēku un dzīvnieku telpisko organizāciju un mijiedarbību.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Teritorija.
