Platajas
| Platajas | |
|---|---|
| Πλαταιαί | |
 Plataju fortifikāciju sargtorņa drupas | |
  Platajas | |
| Atrašanās vieta |
 Boiotija, Grieķija |
| Koordinātas | 38°13′10″N 23°16′25″E / 38.21944°N 23.27361°EKoordinātas: 38°13′10″N 23°16′25″E / 38.21944°N 23.27361°E |
| Veids | Pilsēta |
| Platība | 170 km² |
| Vēsture | |
| Kultūras | Grieķu |
| Piezīmes | |
| Stāvoklis | Drupas |
| Publiska piekļuve | Brīva piekļuve |
Platajas (sengrieķu: Πλαταιαί) jeb vienskaitlī Plataja (sengrieķu: Πλάταια) bija sena pilsēta Boiotijā senajā Grieķijā. Homērs un Hērodots to sauca Plataja, bet Tukidīds, Strabons un Pausānijs — Platajas. Pilsēta atradās starp Helikona un Kitairona kalniem, kur pēdējais robežojās ar Megarīdu, Atiku un Boiotiju. Plataju teritorija tiek lēsta uz 170 km².
Ģeogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Platajas atradās līdzenumā uz dienvidiem no Tēbām un uz rietumiem no senās Eritras, rajonā starp Kitairona kalnu un Asopas upi. Šī vieta atradās netālu no Boiotijas un Atikas robežas. Asopas upe atdalīja Plataju teritoriju no Tēbu teritorijas, veidojot dabīgu robežu starp abām pilsētām. Senās pilsētas drupas atodas ārpus mūsdienu Platajes (Πλαταιές), bijušās Koklas, Tēbu dēmā.
Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc tēbiešu (eoliešu-boiotiešu) domām, pilsētu dibināja tēbieši. Savukārt, Pausānijs piemin, ka platajieši bija iezemieši (jonieši), kuri, saskaņā ar sengrieķu mitoloģiju ir cēlušies no Asopa meitas, Platajas, kuras vārdā pilsēta arī tika nosaukta. Platajieši un tespieši, kā arī kopumā seno pilsētu un ciematu iedzīvotāji aiz Asopas upes, spītīgi pretojās pievienoties Tēbu savienībai savu iedzimto simpātiju dēļ attiecībā uz atēniešiem. Viņu cīņa pret Tēbām sasniedza savu kritisko punktu laikā, kad Līdijas ķēniņu Krēzu Sardos 546. gadā pr.Kr. bija ielencis Kīrs, bet Jonijas pilsētas vērsās pie savām metropolēm pēc palīdzības. Pēc tam, 519. gadā pr.Kr., kad senā Sparta palīdzēja Atēnām un Korintai karā pret Eginu un Tēbām, platajieši, lai nebūtu jāpakļaujas tēbiešiem, lūdza spartiešu ķēniņu Kleomenu I pievienoties viņiem, t.i. Peloponēsas savienībai. Tad Kleomens, izvērtējot attālumu, kas šķir viņus no Tēbām un Atēnām, kā arī stimulējot ienaidu starp tēbiešiem un atēniešiem, piedāvāja tiem izveidot savienību ar atēniešiem. Platajieši toreiz paklausīja padomam, kas sakrita ar toreiz Atēnās valdošo Pisistratīdu vēlmēm, un nosūtīja sūtņus, kurus tie nekavējoties uzņēma. Tādējādi, atēnieši vairs nešaubījās uzbrukt Tēbām un pēc uzvaras kaujā paplašināja savas robežas līdz Asopai.
Toreiz pateicīgie platajieši pirmie no grieķiem sniedza savu palīdzību, nosūtot atēniešiem 1000 savu karavīru Plataju kaujā, kur pēc tam šajā kaujas laukā tika izveidotas atsevišķas kapenes priekš drosmīgajiem platajiešiem. Jāatzīmē, ka Kserksa karagājienā uz grieķu teritorijām no visām Boiotijas pilsētām nepiedalījās tikai Platajas un Tespija. Faktiski pēc grieķu uzvaras Platajas tika uzskatītas par "Svēto pilsētu", un tur bija aizliegts uzbrukt citiem grieķiem, un katru gadu tur tika rīkoti piemiņas pasākumi saistībā ar šo kauju.
Platajieši piedalījās Artemīsijas jūras kaujā, bet nepiedalījās Salamīnas jūras kaujā, jo bija spiesti atkāpties, lai sargātu savu pilsētu no persiešiem, kuri, ierodoties, visbeidzot tomēr to nodedzināja. Pēc grieķu uzvaras pār persiešiem pilsēta tika atjaunota un apdzīvota līdz Peloponēsas karam. 431. gada pr.Kr. pavasarī pilsētai pēkšņi uzbruka 300 tēbieši, kurus platajieši nekavējoties atvairīja, nogalinot 180 no viņiem. Trešajā kara gadā peloponēsieši Arhidama vadībā aplenca un bloķēja Platajas. Platajieši jau nedaudz iepriekš nosūtīja uz Atēnām savus vecos ļaudis, sievietes un bērnus, lai tos glābtu, atstājot tikai 400 karavīrus kopā ar 80 atēniešiem un 110 sievietēm, kuras tos apkalpoja. Aplenktajiem izdevās noorganizēt pretestību, un tāpēc peloponēsieši vēl ciešāk pastiprināja blokādi. Šis aplenkums ilga divus gadus. Kad platajieši beidzot padevās, peloponēsieši apkāva viņus visus. Tēbieši izlaupīja pilsētu, sagrāva visas celtnes un uzcēla jaunu templi (100 pēdu garumā) par godu Hērai. Izdzīvojušie platajieši atrada patvērumu Atēnās. Pēc Antalkida miera, ar kuru beidzās Korintas karš, platajieši atgriezās savā pilsētā (386. gada pr.Kr.). 372. gadā pr.Kr. tēbieši atkal ieņēma pilsētu un to izpostīja. Platajieši atkal bēga uz Atiku un atgriezās savā pilsētā pēc tēbiešu sakāves Heronejas kaujā 338. gadā pr.Kr.
Jāatzīmē, ka Skionā, Halkidikes pussalā, atradās liela platajiešu kolonija.
Apbūve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Saglabājušās Plataju drupas tiek datētas pārsvarā ar 338. gadu pr.Kr., t.i. ar periodu pēc to atjaunošanas. Pilsētu ieskāva aizsargmūri, kuru garums sasniedza ap 4,5 kilometrus, bet to ietvertā teritorija — ap 1500 х 750 metriem. Sienas ir saglabājušās vairākos līmeņos un attiecas uz dažādiem periodiem. Tām bija gan taisnstūra, gan arī apaļi sargtorņi. Daļa cietokšņa konstrukciju ir saglabājušās, īpaši dienvidu daļā. Ir saglabajušās arī senākas 4. gadsimta pr.Kr. sienas un pat aizvēsturiskās sienas. Mikēniešu perioda nocietinātā pilsēta atradās jaunākās pilsētas apbūves ziemeļrietumu stūrī.[1]
Nozīmīgākie pilsētas tempļi bija veltīti Atēnai Arejai un Hērai. Atēnas templis tika uzcelts par 80 talentiem, kurus platajieši saņēma pateicībā no citiem grieķiem pēc Plataju kaujas. To krāšņoja Polignota u Onata darbi, kā arī Fidija veidotais Atēnas kulta tēls. Taču šis templis tā arī netika atrasts. Hēras templi doriešu ordera stilā 427. gadā pr.Kr. uzcēla tēbieši iekš pilsētas mūriem, un tā izmēri bija apmēram 49,9 х 16,7 m. Tajā atradās Prāksitela veidotais Hēras kulta tēls. Sākotnējais senākais Hēras templis, acīmredzot, atradās ārpus pilsētas mūriem. Pilsētas svētnīcu skaitā ietilpa Zeva Eleutera svētnīca, kas arī atradās ārpus pilsētas teritorijas un vēlākajā periodā to veidoja tikai altāris un kulta tēls. Un vēl bija Demētrai Eleusinai un Artemīdai veltītie tempļi.
Platajās vēl tika atrastas liela "Katagogiona" viesu nama paliekas, kuru tēbieši uzcēla priekš svētceļniekiem. Tam bija divi stāvi, daudzas istabas un centrālais pagalms. Nama izmēri bija apmēram 60 х 60 metri. Romiešu periodā ēka tika atkal izmantota kā agora.[2] Plataju kaujā kritušos karavīrus paglabāja brāļu kapos "Poliandrionā", kuri atradās netālu no Zeva Eleutera svētnīcas. Plataju nekropoles atradās pilsētas austrumu un rietumu pusēs. Daudzās Bizantijas laika baznīcas šajā apkārtnē, no kurām liela daļa ir pārvērtušās drupās, bija atkārtoti izmantoti no Plataju apbūves ņemtie celtniecības materiāli.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Stillwell, Richard & MacDonald, William L. & McAllister, Marian Holland (toim.): ”Plataiai, Greece”, The Princeton Encyclopedia of Classical Sites. Princeton, N. J.: Princeton University Press, 1976.
- ↑ Dinsmoor, William Bell: The Architecture of Ancient Greece: An Account of Its Historic Development, s. 251. Biblo & Tannen Publishers, 1950. ISBN 0-8196-0283-3.