Portāls:Māksla/Izmeklēts raksts
 Impresionisms ir mākslas virziens, kas radās 19. gadsimta sešdesmitajos gados Francijā. Sākotnēji šis virziens saskārās ar asu kritiku, jo, lai padarītu attēloto reālistiskāku, tajā netika ievēroti tā laika akadēmiskās mākslas pamatnoteikumi, piemēram, tika izmantoti redzami otas triepieni, brīva kompozīcija, netika ievērota tradicionālās gaismēnu pārejas. Arī paša virziena nosaukums cēlies no kritiska raksta ar virsrakstu Impresionistu izstāde, kurš tā nosaukts apspēlējot Kloda Monē gleznas Impresija. Saullēkts nosaukumu. |
 Volfgangs Amadejs Mocarts (vācu: Wolfgang Amadeus Mozart, dzimis 1756. gada 27. janvārī, miris 1791. gada 5. decembrī) bija izcils un produktīvs klasicisma ēras komponists. Lai gan nodzīvojis tikai 36 gadus, šai laikā uzrakstījis vismaz 626 skaņdarbus: 41 simfoniju, 21 operu, 47 sonātes koncertus, serenādes, kvintetus, kvartetus, trio, mesas un daudzus citus dažādus skaņdarbus. Arī mūsdienās Mocarts ir viens no vispopulārākajiem klasiskās mūzikas komponistiem, daudzi viņa darbi joprojām ir iekļauti standarta koncerta repertuārā. |
 Vinsents van Gogs (Vincent Willem van Gogh, * 1853. gada 30. martā Zundertā (Zundert), Nīderlandē † 1890. gada 29. jūlijā Overā pie Uāzas (Auvers-sur-Oise), Francijā) bija nīderlandiešu gleznotājs, postimpresionisma pārstāvis. Kopumā van Gogs radīja vairāk nekā 2000 darbu, to skaitā 900 gleznu un 1100 zīmējumu un skiču. Savus slavenākos darbus viņš radīja pēdējo divu dzīves gadu laikā. Uzskata, ka van Gogs būtiski ietekmējis visu XX gs. mākslu, tostarp ekspresionismu un fovismu. |
 Sirreālisms (franču surréalisme - 'pārreālisms' jeb 'virsreālisms') - modernistiskās mākslas virziens, kas aptver literatūru, glezniecību, tēlniecību, kino. Sirreālisma mākslinieki nodarbojās ar "pārreālo", t.i., gara pasauli, kas atrodas līdzās ierastajai realitātei. Līdzīgi kā dadaisti, arī sirreālisti uzskatīja, ka Pirmā pasaules kara šausmu cēlonis ir industriālā revolūcija un racionālais prāts, tāpēc glābiņš jāmeklē iracionālajā sapņu pasaulē. Sirreālisms radās Francijā, kur tas attīstījās no aktīvās dadaisma kustības, taču izplatījās uz visdažādākajām valstīm, ieskaitot Dienvidslāviju, Argentīnu, Ēģipti, Japānu utt. |
 Zinātniskā fantastika ir literatūras (pamatā prozas) un kino tematisks paveids, kam raksturīga lielākā vai mazākā mērā fantastiska darbības norises vide vai laiks, vai procesi un tehnoloģijas, vai varoņi un būtnes (citas planētas, pasaule pēc kodolkara, starpzvaigžņu ceļojumi, citplanētieši u.tml.), bet – atšķirībā no, piemēram, fantāzijas literatūras – zinātniskajā fantastikā neparastais nav pārdabiska rakstura un darba ietvaros tiek pamatots zinātniski vai vismaz tiek uzskatīts par zinātniski pamatojamu. Jāatzīmē gan, ka gandrīz vienmēr šis zinātniskais pamatojums ir vairāk vai mazāk hipotētisks, spekulatīvs un ne vienmēr ir tiešām zinātniski precīzs. |
 Akvarelis ir glezniecības tehnika, kurā izmanto īpašas ūdenī šķīdinātas krāsas - akvareļkrāsas. Par akvareli sauc arī šādā tehnikā darinātu stājglezniecības mākslas darbu. Akvarelis ir viens no ūdens krāsvielu glezniecības veidiem. Galvenā akvareļa saistvielas sastāvdaļa ir augu līme. Akvareļa saistvielā nav emulsijas. Tās ir arī galvenās akvareļa krāsu atšķirības no temperas un līmes krāsām, kuras arī ir ūdens krāsvielas, bet temperas saistviela vienmēr sastāv no emulsijas, turklāt temperā pārsvarā ir dzīvnieku, bet līmes krāsvielās – tikai dzīvnieku līmes. |
 Klasicisms ir mākslas stils un estētikas virziens, kas valdīja Eiropā no 17. - 19. gadsimtam gan literatūrā, gan teātra mākslā, gan tēlotājmākslā, gan arhitektūrā un mūzikā, atdarinot Senās Grieķijas un Senās Romas mākslu un estētiku. Klasicismu var iedalīt četros periodos; liriskais klasicisms, kas 17. gadsimtā izveidojas Itālijā, bet uzplaukst un attīstās Francijā, balstoties uz Senās Grieķijas vēlīno klasiku; revolucionārais klasicisms jeb neoklasicisms, kas rodas Francijā 18. gadsimta beigās franču revolūcijas ietekmē, šajā laikā galvenais uzsvars ir uz sabiedrības lomu un nozīmību, par izejas punktu šim periodam kalpo Romas republikas māksla; ampīrs rodas 19. gadsimta sākumā Napoleona valdīšanas laikā, un par mākslas iedvesmas avotu kļūst Romas impērijas māksla; pēdējais ceturtais periods - 19. gadsimta vidus akadēmiskais klasicisms, ko var uzskatīt par klasicisma pagrimuma periodu. Lai arī klasicisms ir balstīts antīkās kultūras atdarināšanā, daži no šiem periodiem ir formālāki un ārišķīgāki, bet daži patiesi atspoguļo klasiskos ideālus kā racionālisms 17. gadsimtā un apgaismības laikmets 18. gadsimta beigās. |
 Portrets ir viens no tēlotājas mākslas žanriem vai arī atsevišķs mākslas darbs, kurā tiek atveidota individualizēta konkrēta persona vai personu grupa. Atkarībā no attēloto personu skaita mākslas darbā, tiek lietoti dažādi termini — portrets, dubultportrets un grupas portrets. Mākslas darbu, kurā autors ir attēlojis jeb portretējis sevi, gleznojot, zīmējot vai skulpturāli veidojot, sauc par pašportretu. Satīrisku vai humoristisku portretu, kurā pārspīlēti ir uzsvērtas portretētās personas rakstura īpašības un pazīmes, sauc par šaržu. Blīva papīra lapu grāmatā un žurnālā porteta uzlīmēšanai, kā arī kartona ietvaru portretam, kas veidots akvareļa un grafikas tehnikā, sauc par paspartū. Mākslinieks, kas strādā portretu žanrā ir portretists. |
 Berlīnes Komiskā opera (vācu: Komische Oper Berlin) ir muzikālais teātris Berlīnē, Vācijā. Teātris dibināts 1947. gadā uz Theater Unter den Linden (dibināts 1892. gadā), Metropol-Theater (dibināts 1896. gadā) un Staatliches Operettentheater (dibināts 1934. gadā) bāzes. Teātra vēsture esošajā vietā, kvartālā starp Bērenštrāsi, Unter den Linden bulvāri, Glinkaštrāsi un Frīdrihštrāsi, iestiepjas vēl senākā pagātnē — teātra izrādes šeit uzvestas jau kopš 1746. gada. 1892. gadā pēc Vīnes arhitektu biroja Felner & Helmer projektētā teātra ēka smagi cieta Otrā Pasaules kara laikā, tika pilnībā nopostīta ēkas galvenā fasāde, foajē, galvenās kāpnes, taču pārsteidzošā kārtā teātra galvenā zāle nopietni necieta. 1966. gadā tika veikta teātra ēkas rekonstrukcija, kuras gaitā ēka ieguva modernisma stila galveno fasādi un foajē, galvenās trepes tika atveidotas saskaņā ar pirmskara dizainu, bet galvenā zāle tika restaurēta, tādejādi veidojot savdabīgu arhitektūras ansambli, kur ārējā modernisma čaulā slēpjas 19. gadsimta eklektisma šedevrs — skatītāju zāle. |