Resnknābja kaira

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Resnknābja kaira
Uria lomvia (Linnaeus, 1758)
Resnknābja kaira
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
DzimtaAlku dzimta (Alcidae)
ApakšdzimtaAlku apakšdzimta (Alcinae)
ĢintsKairas (Uria)
SugaResnknābja kaira (Uria lomvia)
Sinonīmi
  • Alca lomvia
Resnknābja kaira Vikikrātuvē

Resnknābja kaira (Uria lomvia) ir alku dzimtas (Alcidae) jūras putns, kuram ir 4 pasugas.[1] Tam ir cirkumpolāra izplatība, un tas ir sastopams ziemeļu puslodes polārajos un subpolārajos reģionos Atlantijas, Klusajā un Ziemeļu Ledus okeānā, ligzdojot Ziemeļamerikas, Eiropas un Āzijas piekrastēs un salās.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Resnknābja kairai gar knābja malu ir šaura, balta svītra
Ziemā resnknābja kairas melnais apspalvojums zaudē košumu, vaigi un pakakle kļūst balti

Resnknābja kaira izplatīta Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļu daļā, kā arī Ziemeļu Ledus okeānā. Lielāko daļu savas dzīves tā pavada jūrā, uz sauszemes iznākot tikai ligzdošanas laikā. Resnknābja kaira ligzdo Ziemeļamerikas, Āzijas un Eiropas ziemeļu piekrastēs un salās, ligzdošanas areāla dienvidu robežai Āzijā sasniedzot Kuriļu salas, Ziemeļamerikā Ņūfaundlendu un Labradoru austrumu krastā, bet Aļasku rietumu krastā. Resnknābja kaira ligzdo arī Grenlandē, Islandē, Fēru Salās, Svalbārā, Norvēģijas un Krievijas ziemeļos.[2] Japānas krastos regulāri var novērot ziemojošos putnus. Reizēm putni aizklejo līdz Britu salām, Īrijai, Skandināvijai, Polijai un pat Portugālei.[2]

Divas reizes 20. gadsimta sākumā resnknābju kairu eksemplāri ir iegūti Rīgas tirgū, kas varētu liecināt par to ziemošanu Baltijas jūras austrumu piekrastē. Tomēr nav droši pierādīts, ka tie nomedīti tieši mūdienu Latvijas teritorijā, tādēļ šobrīd suga nav pilnvērtīgi iekļauta Latvijas putnu sarakstā.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 19. gadsimta vidū izmira milzu alks, resnknābja kaira ir vislielākā alku dzimtā.[4] Lai arī tuvākā radiniece tievknābja kaira ir apmēram tikpat liela kā resnknābja kaira, tomēr vidējais lielums un maksimālais svars lielāks ir pēdējai no abām sugām. Resnknābja kairas ķermeņa lielums ir 40—48 cm, spārnu plētums 64—81 cm, svars 736—1481 g.[5][6]

Resnknābja kairas apspalvojums ir kontrastaini melnbalts. Tās galva, kakls, mugura un spārni ir koši melni, bet ķermeņa apakšpuse koši balta.[7] Aste noapaļota un melna, arī kājas un pleznotās pēdas melnas. Spārni īsi un smaili, un samērā mazi, salīdzinot ar palielo ķermeni, tādēļ, lai paceltos gaisā, tievknābja kairai ir samērā ilgi jāieskrienas pa ūdens virsmu.[7] Knābis melns, garš un smails, bet gar knābja augšējās daļas malu ir balta, šaura svītra. Ziemā vaigi un pakakle kļūst balti, bet knābja svītra toties kļūst mazāk izteikta. Jaunajiem putniem knābis ir smalkāks un mazāks kā pieaugušajiem īpatņiem, kā arī baltā svītra gar knābi ļoti bieži iztrūkst. Šajos gadījumos jaunos putnus ir grūti atšķirt no tievknābja kairas.[8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uz sauszemes resnknābja kairas iznāk tikai, lai ligzdotu
Resnknābja kairas ligzdo uz ļoti šaurām klinšu dzegām

Resnknābja kaira galvenokārt uzturas jūrā, krastā iznākot tikai ligzdošanas sezonā. Ja tievknābja kairas uzturas ūdeņos, kas ir brīvi no ledus, tad resnknābja kaira parasti mājo ledus aukstos ūdeņos, kuros peld vismaz daži pakledus gabali.[7] Ūdens temperatūra parasti ir zemāka par 8°C.[9]

Resnknābja kairas uz sauszemes ir ļoti neveiklas, arī pacelties gaisā tām ir grūti, bet uzsākušas lidojumu, tās ir ļoti ātras, lidojuma ātrumam sasniedzot 120 km/h.[10] Spārni lidojumā kustās ļoti ātri. Tā kā aste ir ļoti īsa, manevrēšanai gaisā resnknābja kaira lieto pēdas, tomēr asus pagriezienus un akrobātiskas cilpas tā veikt nespēj. Reizēm, lai nosēstos uz klints malas, putns riņķo vairākas reizes gar izvēlēto laukumiņu, līdz tam izdodas sekmīgi piezemēties.[7]

Toties resnknābja kaira ir izcila peldētāja un nirēja,[7] un no visiem jūras putniem tā spēj ienirt visdziļāk, regulāri medījot zivis dziļāk par 100 m, retumis dziļāk par 200 m.[6][10] Zem ūdens resnknābja kaira spēj uzturēties līdz 3—4 minūtēm.[6][11] Peldot zem ūdens, resnknābja kaira kustina spārnus it kā lidotu.[11]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Resnknābja kaira barojas ar zivīm, kalmāriem, vēžveidīgajiem, kā arī citiem jūras bezmugurkaulniekiem, tos ķerot, ienirstot zem ūdens.[6][7][11] Putni ligzdošanas sezonā mēdz lidot lielus attālums, lai sasniegtu iemīļotākās barošanās vietas, bieži ceļojot vairāk kā 100 km.[11]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gada ir viens perējums, un dējumā ir viena ola
Olas koniskā forma to pasargā no nokrišanas lejup no klints
Reizēm klints, no kuras jaunajam putnam jānolec lejup, sasniedz 500 metru augstumu

Resnknābja kairas ligzdo lielās kolonijās, kurās reizēm ir vairāk kā miljons putnu.[12] Ligzdošanai tiek izvēlētas stāvas piekrastes klinšu sienas ar šaurām dzegām,[12] kurām sauszemes plēsēji, piemēram, lapsas nespēj tikt klāt. Agri pavasarī putni retumis iegriežas ligzdošanas vietās, bet, tuvojoties olu dēšanas laikam, viens no pāra sāk pastāvīgi uzturēties olas dēšanai noskatītajā vietā.[7] Reizēm kolonijas ir jauktas ar tievknābja kairām. Salīdzinoši resnknābja kairas ligzdo uz šaurākām klinšu maliņām nekā tievknābja kairas.[7]

Resnknābja kairas dzimumbriedumu sasniedz 5 gadu vecumā, veidojot monogāmus pārus uz vairākām sezonām. Sezonā ir viens perējums un dējumā ir viena ola, kas tiek izdēta tieši uz klints virsmas.[5] Tomēr perēšanas laikā putns, tupot uz olas, mēdz vākt dažādus krikumiņus, kurus var atrast savā tuvumā — akmentiņus, salmiņus un citus sīkumiņus, kas, sajaucoties ar putna fekālijām, sacementējas un veido nelielu barjeru, aizsargājot olu no nokrišanas.[6] Olai ir koniska forma, kas arī to pasargā no nokrišanas. Ja ola tiek sakustināta, tā mēdz griezties ap savu šauro galu. Olām var būt dažādas krāsas: baltas, gaiši brūnas, zilas un zaļas ar tumšākiem raibumiņiem.[6]

Putnēnu aprūpēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Perē abi vecāki, kā arī par mazuli rūpējas abi vecāki. Perējot putni nomainās ik pēc 1—2 dienām, otram partnerim tikmēr jūrā barojoties. Ja ola tiek zaudēta sezonas iesākumā, dējums tiek atkārtots. Inkubācijas periods ilgst apmēram 30—35 dienas.[10] Izšķiļoties putnēnu sedz dūnas, un jau dienas vecumā tas nostājas uz kājām.[6] Viens no vecākiem ik pārmaiņus mazuli silda, līdz tas sasniedz vecumu kolonijas pamešanai,[7] kas notiek, kad jaunais putns sasniedz 18—25 dienu vecumu.[12] Mazulis tiek barots ar zivīm, kas sver 5—20 g.[7] Vienā reizē resnknābja kaira atnes vienu zivi, kas reizēm tiek nesta no vietas, kas atrodas pat 100 km attālumā.[7]

Koloniju jaunais putns pamet kopīgi ar tēvu, lecot un planējot no klints lejup. Līdzko tas nolec, tēvs tam seko un planē cieši aiz jaunā putna. Klints dzega, no kuras putnam jānolec, reizēm ir pat 500 metru augstumā. Ja ligzdošanas kolonija ir uz salas ar zemiem krastiem, tad jūra tiek sasniegta, ejot ar kājām. Kolonija parasti tiek pamesta vēlu vakarā. Drīz pēc tam koloniju pamet arī mātīte. Jaunais putns paliek kopā ar tēvu, līdz tas ir pilnībā pieaudzis un iemācījies patstāvīgi baroties, apmēram 2 mēnešus.[12][7]

Pieredzējušiem vecākiem mazuļi aug ātrāk nekā jauniem vecākiem. To skaidro ar pieredzi mazuļa barošanā un mākā atnest pēc iespējas lielāku lomu,[13] kā arī pieredzējušākie vecāki izvēlas izdevīgākas ligzdošanas vietas, kas atrodas kolonijas centrā. Jaunie putni parasti ligzdo malās, un to olas un mazuļi visbiežāk kļūst par laupījumu citiem jūras putniem, piemēram, kaijām.[14] Nokļuvuši jūrā, jaunie putni kopā ar tēvu dodas savā pirmajā migrācijas ceļojumā, to veicot peldus, nevis lidojot. Līdz ziemošanas vietai putni peld reizēm pat 1000 km.[10]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Resnknābja kairai ir 4 pasugas:[1]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 IOC World Bird List: Uria lomvia
  2. 2,0 2,1 2,2 IUCN: Uria lomvia
  3. Pielikums par sugām D un E kategorijās Archived 2016. gada 17. martā, Wayback Machine vietnē. Latvijas putni
  4. Nettleship, David N. (1996): 3. Thick-billed Murre. In: del Hoyo, Josep; Elliott, Andrew & Sargatal, Jordi (eds.) (1996), Handbook of Birds of the World (Volume 3: Hoatzin to Auks): 710-711, plate 59. Lynx Edicions, Barcelona. ISBN 84-87334-20-2
  5. 5,0 5,1 «Birds: Thick-billed Murre». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2016. gada 6. martā. Skatīts: 2016. gada 3. martā.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 All About Birds: Thick-billed Murre
  7. 7,00 7,01 7,02 7,03 7,04 7,05 7,06 7,07 7,08 7,09 7,10 7,11 Avibirds: Thick-billed Murre Uria lomvia
  8. Gaston, Anthony J (1984). "How to distinguish first-year murres, Uria spp., from older birds in winter". Canadian Field-naturalist 98: 52–55.
  9. Tuck LM. (1960). The Murres; their distribution, populations and biology: A study of the genus Uria. Ottawa: Department of Northern Affairs and National Resources, National Parks Branch, Canadian Wildlife Service.
  10. 10,0 10,1 10,2 10,3 Nationalgeographic: Thick-Billed Murre Uria lomvia
  11. 11,0 11,1 11,2 11,3 Beauty of Birds: Thick-billed Murre
  12. 12,0 12,1 12,2 12,3 Gaston AJ, Hipfner JM. (2000). Thick-billed Murre (Uria lomvia), The Birds of North America Online (A. Poole, Ed.). Ithaca: Cornell Lab of Ornithology; Retrieved from the Birds of North America Online: http://bna.birds.cornell.edu/bna/species/497doi:10.2173/bna.497
  13. Hipfner, JM; Gaston, AJ (2002). "Growth of nestling Thick-billed Murres (Uria lomvia) in relation to parental experience and hatching date". Auk 119 (3): 827–832. doi:10.1642/0004-8038(2002)119[0827:gontbm]2.0.co;2
  14. Gilchrist, HG; Gaston, AJ (1997). "Effects of Murre nest site characteristics and wind conditions on predation by Glaucous Gulls". Canadian Journal of Zoology-Revue Canadienne De Zoologie 75 (4): 518–524. doi:10.1139/z97-064

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]