Rietumromas impērija bija Romas impērijas rietumu daļa pēc Diokletiāna 285. gadā veiktās dalīšanas, impērijas otra daļa bija Austrumromas impērija, kas mūsdienās labāk pazīstama kā Bizantijas impērija.
Rietumropas impērija pastāvēja periodiski dažādos starp 3. un 5. gadsimtu. Teodosijs I bija pēdējais apvienotās Romas impērijas imperators. Pēc viņa nāves 395. gadā tā tika sadalīta starp viņa dēliem: Arkādiju un Honoriju, kuri kļuva attiecīgi par Austrumromas un Rietumromas imperatoriem. Rietumu imperatori nokļuva atkarībā no ģermāņu karavadoņiem.
Rietumromas impērija oficiāli beidza pastāvēt 476. gada 4. septembrī pēc Romula Augustula (pēdējais de facto imperators) atteikšanās no varas, neoficiāli — pēc Jūlija Nepa (pēdējais de jure imperators) nāves 480. gadā.
Licīnijs (Flavius Galerius Valerius Licinianus Licinius, 308 - 324) un Maksimīns Daija (Gaius Valerius Maximinus Daia, 308 - 313), Austrumromas līdzvaldnieks Konstantīns I (306 - 337). Pēc kļūšanas par vienīgo imperatoru Konstantīns pārcēla atkalapvienotās Romas impērijas galvaspilsētu uz Bizantijas pilsētu, ko pārdēvēja par Konstantinopoli.
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Rietumromas impērija.
