Romuls Augustuls

Romuls Augustuls Romulus Augustulus
Rietumromas imperators
Amatā 475. gada 31. oktobris — 476. gada 4. septembris
Priekštecis	Jūlijs Neps
Dzimšanas dati	ap 460.–465. gadu Panonija
Miršanas dati	ap 511.–530. gadu
Tēvs	Orests

Flāvijs Momills Romuls Augustuls (latīņu: Flavius Momyllus Romulus Augustulus; dzimis ap 460.–465. gadu, bijis dzīvs vēl 511. gadā) bija Rietumromas imperators no 475. gada 31. oktobra līdz 476. gada 4. septembrim. Tradicionāli viņš tiek uzskatīts par pēdējo Rietumromas imperatoru, un viņa gāšana parasti tiek uzskatīta par simbolisku Rietumromas impērijas beigu punktu. Romuls Augustuls bija karavadoņa un magister militum Oresta dēls. Pēc tam, kad Orests gāza iepriekšējo imperatoru Jūliju Nepu, viņš tronī iecēla savu nepilngadīgo dēlu. Tā kā Romuls bija ļoti jauns, faktiskā vara atradās Oresta rokās. Turklāt Austrumromas imperators Zenons Romulu neatzina par likumīgu valdnieku, turpinot par Rietumromas imperatoru uzskatīt trimdā Dalmācijā esošo Jūliju Nepu.

Romula Augustula valdīšana ilga nepilnu gadu un norisinājās Rietumromas impērijas sabrukuma pēdējā posmā. 476. gadā ģermāņu karavadonis Odoakrs sakāva un nogalināja Orestu, gāza Romulu no troņa un pārņēma varu Itālijā. Atšķirībā no daudziem citiem gāztajiem valdniekiem Romuls netika nogalināts, bet tika nosūtīts trimdā uz Kampāniju, kur, domājams, pavadīja atlikušo dzīvi. Tā kā Odoakrs neiecēla jaunu Rietumromas imperatoru, 476. gads tradicionāli tiek uzskatīts par Rietumromas impērijas kā politiskas vienības beigu gadu. Lai gan Romula Augustula faktiskā politiskā ietekme bija neliela, viņš ieņem nozīmīgu vietu Eiropas vēsturē. Romula gāšana 476. gadā bieži tiek izmantota arī kā viens no simboliskiem robežpunktiem starp antīko pasauli un agrīnajiem viduslaikiem, lai gan mūsdienu vēstures periodizācijā šī pāreja tiek skaidrota kā ilgstošs process, nevis viens pēkšņs notikums.

Vārds un tituli

Romula Augustula vārds avotos visbiežāk sastopams latīņu formā Romulus Augustus, bet pilnā titulatūras formā — Flavius Romulus Augustus. Latviešu valodā to var atveidot kā ‘Romuls Augusts’, savukārt vēstures literatūrā nostiprinājusies forma ‘Romuls Augustuls’. Vārds Romulus sakrita ar leģendārā Romas dibinātāja Romula vārdu, bet Augustus kopš Oktaviāna Augusta laikiem bija viens no galvenajiem Romas imperatora tituliem. Tādēļ vēlākajā vēstures interpretācijā bieži uzsvērta simboliskā sakritība, ka par pēdējo Rietumromas imperatoru tradicionāli uzskatītais valdnieks nesa gan Romas leģendārā dibinātāja, gan pirmā imperatora vārdu. Prievārds Flavius vēlīnajā Romas impērijā bija plaši lietots valdnieku un augstmaņu vārdu elements, kas kalpoja kā prestiža un statusa apzīmējums. Mūsdienās valdnieks vislabāk pazīstams ar iesauku Augustuls (latīņu: Augustulus), kas ir deminutīva forma no vārda Augustus un nozīmē “mazais Augusts” vai “mazais imperators”. Tā nebija viņa oficiālā titulatūras daļa, bet gan laikabiedru un vēlāko autoru lietota iesauka, kas saistīta ar viņa jaunību un ierobežoto politisko ietekmi. Romuls tronī nonāca vēl nepilngadīgs, un faktiskā vara atradās viņa tēva Oresta rokās, tādēļ iesauka bieži tika lietota ironiskā vai nicinošā nozīmē. Tomēr oficiālajos dokumentos un monētās viņš tika dēvēts par Augustus, nevis Augustulus.

Kā Rietumromas imperators Romuls lietoja tradicionālos vēlīnās Romas valdnieku titulus, tostarp Imperator Caesar Flavius Romulus Augustus. Tituls Imperator sākotnēji apzīmēja veiksmīgu karavadoni, bet impērijas laikā kļuva par neatņemamu valdnieka titulatūras sastāvdaļu. Tituls Caesar norādīja uz piederību imperatoru dinastiskajai tradīcijai, savukārt Augustus bija augstākais imperatora gods un oficiālais valdnieka tituls. Romula oficiālo titulējumu apliecina arī viņa vārdā kaltās monētas, uz kurām sastopama saīsinātā formula D N ROMVLVS AVGVSTVS P F AVG, kas izvēršama kā Dominus Noster Romulus Augustus Pius Felix Augustus (“Mūsu kungs Romuls Augusts, dievbijīgais un laimīgais Augusts”). Šī titulatūra liecina, ka oficiālajā propagandā viņš tika attēlots kā pilntiesīgs Rietumromas imperators. Tomēr Austrumromas imperators Zenons viņu neatzina par likumīgu valdnieku un par Rietumromas imperatoru turpināja uzskatīt trimdā esošo Jūliju Nepu, tādēļ Romula titulu starptautiskā atzīšana jau viņa valdīšanas laikā bija ierobežota.

Izcelsme un agrīnā dzīve

Romula Augustula izcelsme tiek saistīta ar Panoniju, kas iezīmēta kartē

Par Romula Augustula izcelsmi un agrīno dzīvi saglabājies salīdzinoši maz droši zināmu ziņu. Viņš, visticamāk, dzimis ap 461.–463. gadu un bija Rietumromas karavadoņa Oresta dēls. Orests bija ievērojams vēlīnās Romas impērijas militārais un politiskais darbinieks, kurš savas karjeras sākumā kalpoja huņņu valdnieka Atilas galmā kā sekretārs jeb notārijs. Pēc Atilas valsts sabrukuma viņš nonāca Rietumromas dienestā un pakāpeniski kļuva par vienu no ietekmīgākajām personām impērijā. Oresta ģimenes izcelsme bija saistīta ar Panoniju un vēlīnās Romas militāro aristokrātiju. Daži avoti viņu raksturo kā ģermāniskas izcelsmes, taču viņa ģimene jau vairākās paaudzēs bija Romas pilsoņi. Orests bija precējies ar komita Romula meitu, un, iespējams, tieši par godu šim mātes puses radiniekam nākamais imperators saņēma vārdu Romuls. Par Romula māti ir zināms maz; dažos avotos viņa minēta ar vārdu Barbārija.

Romula bērnība ir ļoti vāji dokumentēta. Nav droši zināma viņa dzimšanas vieta, un nav saglabājušās arī tiešas ziņas par viņa izglītību vai audzināšanu. Tomēr, ņemot vērā ģimenes stāvokli un tēva augstos amatus armijā un pārvaldē, iespējams, viņš tika audzināts vidē, kas bija cieši saistīta ar Rietumromas militāro un administratīvo eliti. Visticamāk, viņš saņēma aristokrātijai raksturīgu izglītību, kurā ietilpa latīņu valoda, literatūra, retorika un valsts pārvaldes pamati. Avotos Romuls pirmoreiz skaidri parādās tikai 475. gadā, kad viņa tēvs viņu iecēla imperatora tronī. Tā kā viņš tobrīd bija ļoti jauns, vēlākie autori viņu bieži raksturoja kā bērnu vai nepilngadīgu valdnieku. Ar viņa jaunību saistīta arī iesauka Augustuls (“mazais Augusts”), kas kļuva pazīstamāka par viņa oficiālo vārdu.

Romula agrīnās dzīves gados Rietumromas impērija atradās dziļā politiskā, ekonomiskā un militārā krīzē. Kopš 5. gadsimta sākuma tā bija zaudējusi kontroli pār Britāniju, lielāko daļu Gallijas, Pireneju pussalas un Ziemeļāfrikas. Reālā vara arvien biežāk nonāca militāro komandieru rokās, savukārt imperatori nereti kalpoja tikai kā simboliskas figūras. Armijā arvien lielāku lomu spēlēja federāti (foederati) — ģermāņu un citu tautu karavīri, kuri dienēja impērijas labā apmaiņā pret zemi vai atlīdzību. Politiskā ietekme arvien vairāk koncentrējās spēcīgu karavadoņu rokās, bet centrālā valdība kļuva arvien vājāka. Šajā situācijā 475. gadā toreizējais Rietumromas imperators Jūlijs Neps iecēla Orestu par Rietumu karaspēka pavēlnieku. Drīz pēc tam Orests sacēlās pret Nepu, ieņēma Ravennu un piespieda imperatoru bēgt uz Dalmāciju. Pats Orests neuzdrošinājās pieņemt imperatora titulu, tādēļ 475. gada 31. oktobrī viņš tronī iecēla savu nepilngadīgo dēlu Romulu. Faktiskā vara tomēr palika Oresta rokās, un Romuls kalpoja galvenokārt kā dinastijas un politiska figūra. Tā kā Jūlijs Neps joprojām bija dzīvs un Austrumromas imperators Zenons viņu turpināja uzskatīt par likumīgo Rietumromas valdnieku, Romuls Konstantinopolē netika atzīts par leģitīmu imperatoru. Šī situācija spilgti atspoguļoja Rietumromas impērijas sabrukuma pēdējo posmu, kurā imperatora vara bija kļuvusi lielā mērā formāla, bet valsts liktenis atradās armijas un tās komandieru rokās.

Ceļš uz troni

Romula Augustula nonākšana tronī bija cieši saistīta ar viņa tēva Oresta varas pieaugumu Rietumromas impērijas pastāvēšanas pēdējos gados. Orests bija ietekmīgs militārais komandieris, kurš 475. gadā kalpoja imperatora Jūlija Nepa pakļautībā kā magister militum jeb Rietumromas karaspēka virspavēlnieks. Tajā laikā Rietumromas impērijas vara bija stipri novājināta un tās faktiskā kontrole lielākoties aprobežojās ar Apenīnu pussalu un dažām teritorijām ārpus tās. 475. gadā Orests sacēlās pret Jūliju Nepu. Izmantojot viņa pakļautā karaspēka atbalstu un centrālās varas vājumu, viņš devās uz Ravennu, kas tolaik bija Rietumromas impērijas galvaspilsēta un galvenais politiskais centrs. Neps nespēja organizēt efektīvu pretestību un bija spiests bēgt pāri Adrijas jūrai uz Dalmāciju. Tur viņš saglabāja kontroli pār daļu teritorijas un turpināja uzturēt savas tiesības uz imperatora titulu.

Pēc Jūlija Nepa padzīšanas Orests kļuva par faktisko Rietumromas valdnieku. Tomēr viņš pats nepieņēma imperatora titulu. Iespējams, to noteica viņa militārā izcelsme un vēlme izvairīties no problēmām ar politisko leģitimitāti. Tā vietā Orests izvēlējās valdīt netieši, saglabājot kontroli pār armiju un valsts pārvaldi. 475. gada 31. oktobrī Orests par Rietumromas imperatoru pasludināja savu dēlu Romulu. Avotos viņš raksturots kā ļoti jauns valdnieks; iespējams, viņam bija tikai 12–15 gadi, bet daži autori min aptuveni četrpadsmit gadu vecumu. Romuls saņēma tradicionālo imperatora titulu Augustus un kļuva par formālo impērijas galvu. Viņa vārdā tika kaltas monētas un izdoti oficiāli dokumenti, taču visa reālā vara palika Oresta rokās. Svarīgākos politiskos un militāros lēmumus pieņēma viņa tēvs. Tādēļ vēstures literatūrā Romuls bieži raksturots kā nomināls jeb marionešu valdnieks, kura tronī kāpšana atspoguļoja militārās elites spēju iecelt un gāzt imperatorus vēlīnās Rietumromas pastāvēšanas laikā.

Romula valdīšanas leģitimitāti jau no paša sākuma apšaubīja Austrumromas impērija. Imperators Zenons atteicās viņu atzīt par likumīgu Rietumromas valdnieku. No Konstantinopoles skatpunkta Jūlijs Neps joprojām bija vienīgais leģitīmais Rietumromas imperators, jo viņš nebija atteicies no troņa un turpināja valdīt Dalmācijā. Austrumromas valdība uzturēja diplomātiskās attiecības ar Nepu un izvairījās no jebkādas oficiālas Romula atzīšanas. Tādējādi jau Romula valdīšanas sākumā pastāvēja divējāda politiskā situācija, tas ir, Apenīnu pussalā faktisko varu īstenoja Orests un viņa dēls Romuls, savukārt Austrumromas imperatora Zenona skatījumā likumīgais Rietumromas valdnieks joprojām bija trimdā esošais Jūlijs Neps. Šī situācija būtiski vājināja Romula Augustula starptautisko stāvokli un atspoguļoja dziļo politisko krīzi, kurā atradās Rietumromas impērija tās pastāvēšanas pēdējā gadā.

Valdīšana

Rietumromas un Austrumromas impērijas 476. gadā

Romula Augustula valdīšana ilga no 475. gada 31. oktobra līdz 476. gada 4. septembrim un sakrita ar Rietumromas impērijas pastāvēšanas pēdējo posmu. Kā imperators viņš formāli bija augstākais valsts valdnieks, kura vārdā tika izdoti oficiālie dokumenti, kaltas monētas un īstenota valsts pārvalde. Viņš pieņēma tradicionālo imperatora titulu Augustus, lai gan jau laikabiedru un vēlākās tradīcijas skatījumā bieži tika dēvēts par Augustulu jeb “mazo Augustu”, uzsverot viņa jaunību un ierobežoto politisko nozīmi. Romuls bija ļoti jauns valdnieks, kuru tronī bija iecēlis viņa tēvs Orests, tādēļ viņa faktiskā ietekme uz valsts pārvaldi bija minimāla. Romula valdīšanas laikā Rietumromas impērijas faktiskā teritorija bija sarukusi galvenokārt līdz Apenīnu pussalai un dažām tai pakļautām teritorijām. Lielākā daļa agrāko Rietumromas provinču jau bija nonākušas dažādu ģermāņu valstu kontrolē vai zaudējušas ciešas saites ar centrālo valdību. Ziemeļāfriku pārvaldīja vandaļi, Galliju bija sadalījušas vairākas ģermāņu valstis, bet Pireneju pussalā nostiprinājās vestgoti un suebi. Tādēļ imperatora vara bija daudz ierobežotāka nekā agrākajos Romas impērijas pastāvēšanas gadsimtos.

Romula valdīšanas leģitimitāti apšaubīja arī Austrumromas impērija. Imperators Zenons viņu neatzina par likumīgu Rietumromas valdnieku, jo par vienīgo leģitīmo Rietumromas imperatoru turpināja uzskatīt Dalmācijā trimdā esošo Jūliju Nepu. Līdz ar to Romuls faktiski valdīja tikai Oresta kontrolētajā Apenīnu pussalā, bet netika atzīts visā Romas pasaulē. Faktiskā vara Romula valdīšanas laikā atradās viņa tēva Oresta rokās. Kā magister militum viņš kontrolēja armiju, pārvaldīja valsts administrāciju un pieņēma svarīgākos politiskos un militāros lēmumus. Romuls lielākoties kalpoja kā simboliska figūra, kas piešķīra Oresta varai formālu leģitimitāti. Šāda situācija bija raksturīga vēlīnās Rietumromas politiskajai sistēmai, kurā spēcīgi militārie komandieri bieži izmantoja imperatorus kā formālus valdniekus, kamēr reālā vara atradās viņu pašu rokās. Par paša Romula personisko politiku vai patstāvīgiem lēmumiem nav saglabājušās drošas ziņas; avoti nepiemin viņa izdotus likumus vai nozīmīgus politiskus rīkojumus.

Orests centās saglabāt kontroli pār Apenīnu pussalu un uzturēt vēl funkcionējošās Rietumromas pārvaldes struktūras, taču viņa iespējas bija ierobežotas. Valsts finanšu resursi bija izsīkuši, centrālās varas autoritāte arvien samazinājās, bet armija bija kļuvusi ļoti atkarīga no federātiem — ģermāņu un citu tautu karavīriem, kuri dienēja impērijas labā apmaiņā pret atalgojumu un zemes piešķīrumiem. Šo karavīru lojalitāte bieži bija saistīta ar viņu komandieriem, nevis ar pašu impēriju. Lai gan Romas valsts institūcijas vēl formāli pastāvēja, impērija faktiski bija zaudējusi spēju atjaunot savu agrāko varenību. Galvenā Oresta valdīšanas problēma bija armijas uzturēšana un tās lojalitātes nodrošināšana. 476. gadā federātu karaspēka vienības, tostarp heruli, skīri un torkilingi, pieprasīja zemes piešķiršanu Itālijā. Orests atteicās izpildīt šīs prasības, un neapmierinātie karavīri par savu vadoni izvēlējās Odoakru. Sekojošajā sacelšanās laikā Orests tika sakauts un nogalināts, bet Romuls 476. gada 4. septembrī tika gāzts no troņa. Atšķirībā no daudziem iepriekšējiem gāztajiem valdniekiem viņš netika nogalināts, bet tika nosūtīts trimdā uz Kampāniju, kur, domājams, pavadīja atlikušo dzīvi.

Romula Augustula gāšana tradicionāli tiek uzskatīta par Rietumromas impērijas beigu simbolu. Pēc viņa Odoakrs neiecēla jaunu Rietumromas imperatoru un pārņēma Itālijas pārvaldību savās rokās. Tomēr šis notikums nebija pēkšņs impērijas sabrukums, bet gan ilgstoša politiska, ekonomiska un militāra norieta procesa noslēgums. Turklāt juridiski situācija saglabājās sarežģīta, jo Jūlijs Neps līdz savai nāvei 480. gadā Austrumromā joprojām tika uzskatīts par likumīgo Rietumromas imperatoru. Neraugoties uz to, Romula Augustula valdīšana un gāšana vēsturē kļuvusi par vienu no vispazīstamākajiem simboliem pārejai no antīkās pasaules uz agrīnajiem viduslaikiem.

Dzīve pēc gāšanas

Odoakrs saudzēja Romula dzīvību un ļāva viņam doties pensijā uz Kampānijā esošo lielo cietoksni Castellum Lucullanum. Maz ir zināms par Romula dzīvi trimdā. Iespējams, viņš bija iesaistīts klostera dibināšanā Castellum Lucullanum 480. vai 490. gados, kas bija veltīts Svētajam Severīnam no Norikas. Romuls varēja būt dzīvs pat 507. vai 511. gadā, kad Odoakra pēctecis Teodoriks Lielais rakstīja vēstuli kādam "Romulam" par pensiju, taču, visticamāk, bija miris pirms 530. gada, jo tā laika austrumromiešu iebrukuma Itālijā liecībās viņš nav minēts.

Ārējās saites

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Romuls Augustuls.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Katoļu enciklopēdijas raksts (angliski)
• Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)